Ieva Iltnere. Es nezinu, kādas zāles dzert!

Vai pati jūtaties kā Latvijas mūsdienu mākslas granddāma?

Kas tā granddāma ir? Nē, es jūtos kā Latvijas māksliniece, kā daļa no Latvijas mākslas scēnas. Nesen rakstīju papīrus — atcerējos, ka pirmā izstāde man bija 1978.gadā, tātad jau 30 gadu piedalos izstādēs. Iznāk, ka šī man ir jubilejas izstāde!

Jums apkārt visi tuvākie cilvēki arī ir mākslinieki!

Gandrīz visi, jaunākais dēls Dāvids nav mākslinieks. Džonam (I.Iltneres vīrs Jānis Mitrēvics. — J.J.) ir digitālā dizaina darbnīca, viņš tur strādā.

Taču visi pārējie gan ir mākslinieki — vīrs Jānis Mitrēvics, dēls Miks Mitrēvics un viņa dzīvesbiedre Kristīne Kursiša.

Pirmkārt, mans tēvs bija latviešu mākslas lielmeistars… Mikam jau vispār superīgi iet, viņš uz Venēciju brauks. Mēs dzīvojam atsevišķi, un dzīve šajā straujajā laikmetā ir tāda, ka pat jaunumus par viņu es bieži uzzinu no avīzēm. Viņš nominēts Swedbank mākslas balvai, un uzvarētājs Tallinas KUMU muzejā tiks nosaukts 4.decembrī — dienā, kad es atklāšu savu izstādi. Man baigi patīk, ka Kristīne tagad ar filmām ņemas… Labi, ka mans vīrs ir mākslinieks! Viņš ar glezniecību tik tieši vairs nenodarbojas, bet viņš mani saprot.

Kādas bija jūsu izjūtas, kad uzzinājāt, ka Miks nākamgad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennālē?

Kolosāli, super! Džons gan uztraucas, viņš saka — pārāk ātri viņam tas viss beigsies. Patlaban, salīdzinot ar mūsu jaunību, tomēr ir citi laiki. Pasaule ir atvērtāka, māksliniekiem ir daudz iespēju. Miks šogad guva labas atsauksmes pēc dalības izstādē Manifesta, tagad vēl Venēcija. Superīgs prieks! Mātes lepnums! Priecājos nevis kā mamma, bet kā mākslinieks, kurš saprot, cik tas ir forši un ka viņam ir paveicies. Jo tu vari ielikt lielu enerģiju un tad nenotiek kaut kāda maza saslēgšanas — tev nepaveicās, jūties nesaprasts.

Kas māksliniekam ir bīstamāks — radošā vai ekonomiskā krīze?

Bieži domāju par ekonomisko krīzi. Mākslinieki arī senāk to jau pārdzīvojuši. Vienā brīdī mākslinieki tika nomesti no pjedestāla. Bijuši laiki, kad gāja ļoti grūti, arī finansiāli. Katrā ziņā bez tāda Mediči vai Sāči daudz kā šajā pasaulē būtu mazāk, bet, no otras puses, palasi, ko gribi, paklausies, ko saka Šnābels vai kāds cits mākslinieks — ne jau naudas dēļ tas viss tiek darīts. Tā ir nepieciešamība radīt. Bet finanses un nauda… Esam pieraduši, ka te viņu nav, te viņi ir, te atkal nav, te atkal ir. Man tā ir bijis — liekas, pilnīgs bezcers, bet paiet brīdis — un tad tev atkal ir! Ja tev ir tas, kas tev tiešām patīk, ja tu dari to, ko gribi, agri vai vēlu arī alga par to pienākas.

Jūsu izstādei dots nosaukums Skaistā trauslā daba. Vai tā ir arī autobiogrāfiska piezīme?

Tāds nosaukums ir arī vienai gleznai šajā ekspozīcijā. Gleznojot es domāju — tajā bildē visu ko varēšu ielikt: jaunas sievietes, kuras jau nākamajā brīdī varētu būt vecas, visus savus plūdus, miglas, sprādzienus. Man patīk, kad bildē ir jūtama kaut kāda izmaiņa vai rodas sajūta, ka izmaiņas tūlīt būs. Izdomāju, ka to visu varēšu zem tā nosaukuma pabāzt. Tas ir jāsaprot tā, ka nevis daba ir gan skaista, gan trausla, bet tas ir stāsts par to, cik kaut kāds ideāls ir trausls un zūdošs.

Kā jums mainās robeža starp mākslu un dzīvi?

Tur arī ir jaunības un vecuma moments. Jaunībā vari būt vieglāks, bezrūpīgāks, daudz ko vairāk var palaist gar ausīm. Ar gadiem krājas pieredze, atbildība… Es negribu, negribu, negribu, bet jūtu, ka es kā atspere velkos, velkos, velkos. Esmu sev teikusi: tas ir prieks, ka vispār varu gleznot, tas man sagādā prieku, baudu, tā ir laime. Bet tik un tā — kad tuvojas izstāde, kad ir jāpabeidz darbs, man ir grūti. Pēdējais posms ir tāds, ka naktī risinu gleznas sižetu — likt tur to lampu vai nelikt? Kā pabeigt? Kā nosaukt? Drausmīga atbildības nasta. Tad lēnām uzvelcies, uzvelcies, uzvelcies. Izstādei tuvojoties, ieslīgsti tajās bildēs aizvien dziļāk, un beigās ir ļoti grūti novilkt robežu starp dzīvi un mākslu. Mana galva nemitīgi strādā, tā domā par gleznām. Tas mani īstenībā tracina, bet es nezinu, kādas zāles dzert!

Kuram režisoram jūs uzticētu uzņemt filmu par savu dzīvi?

Tarantīno! Viņš ir foršs, traks, tur ar mākslu kaut kas iet kopā. Nebūtu stīvi! Vudijs Allens arī varētu būt foršs.

Kas ir jūsu iecienītākā filma par mākslu vai māksliniekiem?

Džūljens Šnābels kā režisors man šausmīgi patīk. Viņš ir izcils gleznotājs, es redzu viņa domāšanas ceļu, daudzām kino lietām viņš pieiet tieši kā gleznotājs — filmā Skafandrs un tauriņš bija īpatnēji rakursi un skatu punkti.

Kas jūsu dzīvei piešķir skaistuma, viegluma, trausluma sajūtu?

Trausluma sajūta mums visiem ir — viss, sākot ar Parex banku, un beidzot ar jebkuru cilvēku… Forši, ka sievietei — droši vien arī vīrietim — ir bērni. Šobrīd man ir divas mazmeitas. Cilvēki saka, ka nevar atraut acis no gleznām, un es tagad nevaru atraut acis no savu mazmeitu pūkainajiem vaidziņiem. Ar bērniem ir līdzīgi kā ar darbu — kādā brīdī nāk tā balva un atdeve. Ja tev ir bērni un vēl mazbērni, tu it kā esi padevis roku un saproti, sajūti arī to laiku, kas nāk aiz tevis, aiz tavas aktīvās dzīves. Tas ir vajadzīgs.

Jaunas meitenes par jums saka: "Viņa stilīgi ģērbjas un forši glezno."

Tas gan ir labi. Man tiešām ļoti patīk drēbes, mode. Arī gleznās tas izpaužas. Vienmēr brīnos — ko tik dizaineri neizdomā! Ko viņi var izdarīt ar cilvēku un proporcijām! Vienā no savām gleznām esmu atveidojusi jaciņu no matiem. Louis Vuitton! Nu kā to var izdomāt?! Man ļoti patīk spalvas un mati, tikko es kaut ko tādu ieraugu, man visur gribas to iegleznot! Pagaidām to daru diskrēti, bet turpmāk šo tēmu attīstīšu. Nesen ieraudzīju Chanel zeķbikses — puse kājas ir melna, puse miesaskrāsas. Perfekti! Bārkstis, plušķi, mati un zirgu astri — man tas ir saldais ēdiens! Dažreiz ko tādu arī nopērku. Paldies Dievam, ka Rīgā nav nopērkamas visas tās plušķainās, bārkstainās drēbes vai kažoki, kas ir burtiski kā mati, — ja tādi šeit būtu, es droši vien pirktu! Dažreiz domāju: kā cilvēks vispār var apģērbties, ja viņš nav gleznotājs?! Tur taču ir viss — faktūra, krāsa, proporcijas, tev visu laiku ir jāizvēlas, vai ne?