Intervija ar mākslinieci Andu Lāci. Maza viesuļvētra

Gleznu izstāde es Es ES ir Andas Lāces darbu cikla Iekšējā Es uzsprāgšana, seku savākšanas un neitralizēšanas varianti otrā daļa. Sēriju 10. jūnijā aizsāka performance Atindēšana Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas pagalmā, 10. septembrī to noslēgs performance Varianti. "es Es ES ir iekšējā "Es" sprādziens palēninājumā, kur katrā nākamajā solī notiek dažādi "Es" aizklāšanas, pārveidošanas vai ietekmēšanas gadījumi," izstādē redzamo gleznu pakāpeniskajā palielinājumā saskatāmo patības uzblīšanu apraksta māksliniece. Iedvesmu gleznām Anda Lāce smēlusies Raiņa dzejolī Mēmā jūra, kuru pagājušajā Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā viņa ilustrējusi grāmatai Rainis. Cilvēks. Kopš tā brīža latviešu klasiķa liriskais darbs viņai neesot devis mieru.

Izstādē dzejas rindas ieguvušas dzīvnieciskus apveidus un nosaukumu Mierinājums. "Manuprāt, tas nav īsti saprotams dzīvnieks – kaut kāds bebra un ūdensžurkas krustojums," par tikai vērīgam skatītājam pamanāmo radības apveidu pie galerijas sienas saka Anda Lāce. Viņai šī būtne saistoties ar mierinājuma meklējumu brīžiem grotesko un absurdo dabu. Šai tēmai pievērsās arī Andas Lāces performance Atindēšana, kas izpelnījusies Purvīša balvas nomināciju (2015. gadā balvai tika izvirzīta autores izstāde Nogrieznis).

Ar Andu Lāci tiekamies Mūkusalas mākslas salonā neilgi pēc izstādes atklāšanas, un māksliniece stāsta, ka īsts miers pēc padarītā darba vēl neesot iestājies, jo jāsāk gatavošanās cikla noslēdzošajai performancei.

Vai esi no tiem, kurus nomoka pēdējā brīža darbi pirms izstādēm?

Ir brīži, kad ir ļoti grūti un kad ir milzīgas šaubas par visu. Iet visādi. Citreiz mostos ar šausmu sajūtu par to, ko es vispār daru. Tomēr nav tā, ka mokas būtu pāri visam, ir arī interesanti un rotaļīgi brīži.

Tu vairākkārt esi nominēta Purvīša balvai. Šādai atzinībai taču vajadzētu būt vienai no zīmēm, ka darbojies īstajā virzienā.

Man liekas, ka tas ir ļoti īslaicīgs rādītājs. Protams, izlasot atzinīgus vārdus, man ir laime, ka darbus kāds ir ievērojis un vēl kādam tie kaut ko nozīmē, bet tā nav ilglaicīga sajūta. Man šķiet, ka tā ir normāla darba prakse – nolieguma daļa un mokas, kad pēkšņi pati sev vairs netici, bet pēc tam atkal ir labi.

Kur slēpjas mākslas šarms, kāpēc jārada? L

īdz galam es nevarēšu atbildēt – kāpēc, bet, kad ideja ir pārņēmusi prātu, man nav jautājumu, kāpēc tas jādara. Jautājumi ir tikai par to, kā vislabāk un precīzāk to izdarīt. Neīstenotās domas diezgan ilgi neliek mieru. Reizēm gadās tā, ka plāni aizkavējas, liekas, nupat tūlīt viss jau notiks, varbūt vieta un laiks jau ir iedots, bet kaut kas atgadās, un ideja nogatavojas vairākus gadus, līdz atrod savu īsto vietu un veidu.

Kā tu strādā ar saviem darbiem? Kur rodas to materiāls? Pēc darbu aprakstiem var noprast, ka idejas sakņojas personīgajā pieredzē.

Lielā mērā, protams. Man šķiet, ka tā ir godīga radīšana. Es zinu, ka teikt "godīga" neko nenozīmē, bet darbu pamatu veido man svarīgas lietas, kuras iekšā berzējas, traucē, kaut kādu iemeslu dēļ ir īpašākas, nozīmīgas. Protams, tās apaug ar visu pārējo pasaules informāciju.

Glezniecība un performances ir divas formas, kurās vislabāk spēj izteikties?

Es tās īsti neredzu nodalīti. Performance un arī, piemēram, gleznu izstāde es Es ES ietver trīsdimensionālus priekšmetus, instalāciju paveidus, formas un kopīgu glezniecisko valodu, ja tā var teikt. Performancē Atindēšana bija tik daudz no gleznošanas. Manuprāt, šīs lietas nav nepieciešams atdalīt. Tomēr visa pamatā ir glezniecība – tā es saku jau diezgan ilgi.

Tu esi absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Kā nonāci pie performances?

Tā bija sagadīšanās. Viens no iemesliem bija tas, ka mans sens draugs režisors Varis Klausītājs uzaicināja mani palīdzēt ar scenogrāfiju. Viņš teica: "Anda, paklau, es no krāsām neko nesaprotu. Palīdzi mazliet." Pat nezinu, kā attapos, ka viņš mani ir uzlicis uz Zīmējumu teātra skatuves. Aizrāvāmies, un saprotu, ka man jau ir jāzīmē auditorijas priekšā. Tā bija jauna pieredze, un es domāju, ka bez tās nesekotu turpmākais. Tapa divas Zīmējumu teātra izrādes, kurās bija performatīvi elementi, un 2010. gadā man piedāvāja veidot performanci pašai.

Tajā laikā man apkārt Rīgā notika daudz kas saistīts ar performances mākslu. Es nokļuvu dzīvokļu performancēs, skatījos, ko dara citi, Zane Matule izdeva grāmatu par performanču mākslu Latvijā, Ieva Kalniņa stāstīja par tās vēsturi pasaulē. Atceros, ka ilgi un saasināti par šo formu domāju.

Kāpēc mani tas saista? Man laikam līdz galam nav atbildes, bet tas neliek mieru. Man bijušas tikai dažas performances. Vienā brīdī sāka šķist, ka no manis jau sāk gaidīt nākamo, un man tas nepatika, kādu laiku nejutu vajadzību izvēlēties šo formu. Tomēr tad radās doma, kuru es nekā citādi nespēju īstenot kā vien ar performanci, kaut arī redzu, ka to pašu pilnīgi mierīgi varētu ietvert vienā gleznā. Ir brīži, kad zinu – man būtu vieglāka dzīve, ja es izvēlētos šo ideju attēlot gleznā, jo performances veidot nav viegli. Tās ir nesaprotamas izmaksas un tā tālāk, bet kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ reizēm nav iespējams citādi.

Turklāt tas ir gaistošs process.

Gaistošs un varbūt tieši tāpēc tik īpašs. Mana performance Valdzinoši nedrošs bija balstīta Horhes Luisa Borhesa stāsta Nemirstīgais citātā – valdzinoši nedrošs ir mirstīga cilvēka mūžs. Valdzinoši nedrošs un tāpēc tik nozīmīgs, tāpēc jebkam vispār ir kāda nozīme.

Vismaz sūkļi no tavas performances Atindēšana ir pārdzimuši šajā izstādē.

Jā, tie turpina ciest. Sūkļu tēls man šogad patīk. Lielā mērā es performancē biju gan tas, kurš tos piepilda ar savu "draņķi", gan arī pats sūklis. Man patīk šī doma – tēls, kurš ir absorbētājs.

Savos projektos tu sadarbojies ar citiem māksliniekiem. Kā veidojas šie kopdarbi?

Tas ir kā brīnums. Pirmajā performancē kopā ar komponistu Platonu Buravicki – Kokonā – bija tikai daži atslēgas punkti, daži elementi, kurus es viņam biju izstāstījusi. Viņš tos tik precīzi pārtvēra, ka man šķita, tā jau nevar būt!

Visvairāk esmu strādājusi ar Eviju Skuķi un Platonu Buravicki. Tagad pievienojies arī vēsturnieks Gustavs Strenga. Mēs ilgstoši nemēģinām, visos gadījumos notiekošais tiešām ir performance, kas pilnībā rodas uz vietas. Ir atslēgas punkti, kods, kaut kāda neliela struktūra, bet speciāli tiek atstāts arī ļoti daudz nezināmā. Piemēram, es cerēju, ka Atindēšanas performance būs interaktīva, bet es nevarēju paredzēt, kāda tā būs. Protams, es biju sarunājusi, ka daži draugi man pados sūkļus, bet beigās pārsvarā tos visus man pienesa sveši cilvēki. Es nezinu, vai viņi domāja, kāpēc to dara, bet izlēma, ka tā ir jārīkojas.

Savus domubiedrus apzināti uzmeklē?

Mana darbnīca ir VEF teritorijā, kur ilgus gadus bija mākslas centrs Totaldobže, kas pulcēja jaunos komponistus, dejotājus, dzejniekus, un es tur pavadīju diezgan daudz laika, skatoties viņu improvizācijas un performances. Vienā brīdī ievēroju, ka tas, ko Platons Buravickis dara ar klavierēm – visas viņa preparācijas un eksperimenti –, ir ļoti tuvs un radniecīgs tam, ko es tajā laikā darīju savā darbnīcā. Kādu brītiņu viņu vēroju un tad uzrunāju. Viņš uzreiz piekrita, bez jebkādām šaubām.

Savukārt ar Eviju Skuķi bija tā, ka es gāju uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju klausīties vienu no Platona Buravicka pirmatskaņojumiem, kas, iespējams, notika kādā eksāmenā, kur bija daudz jauno komponistu, viņu vidū es pamanīju Eviju Skuķi. Pēc kāda pusgada man radās iespēja viņu uzrunāt, un arī viņa neatteica, lai gan bija mazliet aizdomīgāka. Mums bija kopīga performance Ķekars, kuras tapšanā, iespējams, bija vairāk jautājumu un šaubu, varbūt nebija tik viegli kā ar Platonu. Tomēr viņai radās interese arī turpmāk atsaukties maniem jocīgajiem, nesaprotamajiem, neskaidrajiem piedāvājumiem. Evija strādā diezgan neatkarīgi. Es par skaņu spēju spriest tikai intuitīvi, man nav dziļākas izpratnes, tikai sajūtas, un es jūtu, ka varu viņai uzticēties.

Ko mūzika dod taviem darbiem?

Manuprāt, tas ir līdzvērtīgi tam, kā strādā valoda. Es daudz par to domāju – kā vispār runāt par vizuālu attēlu, par skaņu –, un vienā brīdī man sāka šķist, ka gleznas nosaukums arī varētu būt piecas taktis skaņu, jo savā ziņā tas ir gan kaut kas lieks, gan līdzvērtīgs. Šādas pievienošanas varētu nebūt vispār – neviena nosaukuma, nevienas anotācijas –, jo informācija jau ir pašā darbā. Tomēr šie teksti var arī vienlaicīgi būt gan ceļa rādītāji, gan pats ceļš, kā pievienotā vērtība, papildu ieguvums. Skaņa var palīdzēt redzēt labāk, atver plašāk, dziļāk, bet var būt arī tieši pretēji, ka tas traucē, aizver. Tas nav tik vienkārši un viennozīmīgi, katram vizuālam attēlam nav vajadzīgs teksts.

Laikmetīgā māksla bieži vien tiek saistīta ar skaidrojošu anotāciju klātbūtni.

Es domāju, ka tas ir vajadzīgs ļoti konceptuāliem darbiem, kuriem bez idejas, teksta tiešām pazūd būtiska daļa, bet ne jau visa laikmetīgā māksla ir tik konceptuāla. Man šķiet, ka ir svarīgi radīt pēc iespējas precīzākus apstākļus, lai darbam būtu iespēja sasniegt skatītāju. Līdzekļi, kuri tiek izvēlēti, ir atkarīgi no telpas, apstākļiem, situācijas. Protams, cilvēki ir dažādi, un viņu uztvere atšķiras.

Tu domā par skatītājiem, kad gatavo darbus?

Diez vai. Es daudz domāju, pirms sāku gleznot, bet to, kas notiek pēc tam, man būtu grūti pat paskaidrot.

Sākuma ideja noteikti mēdz atšķirties no rezultāta.

Ar izstādi es Es ES bija tā, ka es to ieraudzīju ļoti detalizēti. Domājot par telpu, atsevišķas lietas man jau bija skaidras. Izveidoju ciešu struktūru, kuras ietvaros atstāju sev diezgan lielu brīvību, ļaujot attēlam sevi vest nezināmos virzienos. Varbūt ne ļoti radikāli un tālu, bet… Vārdu sakot, man bija ļoti skaidras daļas, bet ir arī tādas, par kurām man nebija ne jausmas līdz pēdējam brīdim. Ir tik viegli sevi iegrožot, varbūt es meklēju metodes, kā pati sevi varētu pārsteigt.

Cik svarīgs tev mākslā ir pārsteiguma moments?

Tāds ir vajadzīgs arī dzīvē. Es, protams, runāju par patīkamiem pārsteigumiem. Es saprotu, ka tajā, kas ir rimts, kontrolējams, ir lielas un pamatīgas vērtības, bet mana daba laikam paredz, ka dzīve drīzāk ir maza viesuļvētra nekā rāma ezera virsma. Skaidrs, ka vajadzīgs arī rāmums, un droši vien ir labi, ka ir saprotama, stabila pamata sajūta. Es pieņemu, ka vēlēšanās piedzīvot pārsteigumus un tiekšanās pēc kaut kā jauna un nezināma ir tik liela, jo man ir stabilas vērtības, uz kurām atsaukties un pie kurām atgriezties. Ja tādu nebūtu, varbūt es meklētu mieru, rimtumu.

Ienākot galerijā, tu sāki apčubināt savas gleznas. Kādas ir tavas attiecības ar pabeigtajiem, izstādītajiem darbiem?

Skaidrs, ka tiem tagad ir sava dzīve, un es vairs neko klāt nepiegleznoju. Drīzāk tā ir tāda tehniska apčubināšana – ja redzu, ka ir uzkritis gruzis vai parādījusies kroka, kurai tur nav jābūt. Ja darbs ir radīts un iznests no darbnīcas, katra mākslinieka un to cilvēku, kuri darbu pārņēmuši, pienākums ir to pēc iespējas godprātīgāk rādīt tālāk, lai to nebojātu un nenomocītu. Man ir daudz darbu, par kuru atrašanās vietu man nav ne jausmas, bet tos, kurus ik pa laikam sastopu, novērtēju, vai krāsa nav nomelnējusi, kā uzvedas audekls, cik lielā saules gaismā darbs stāv. Man rūp. Ja gleznas, par kurām es vairs neatbildu, jau gadiem stāv rullī tikai tāpēc, ka tās ir lielākas, nekā būtu ērti, mani tas skumdina. Pat ja tās vairs nav mans īpašums, tie vēl joprojām ir mani darbi. Ja zinu, ka tiem ir savas sienas, mājas un skatītāji, tas ir pats skaistākais, kas var būt.

Anda Lāce

Izstāde es Es ES

Mūkusalas mākslas salonā līdz 17.IX