Visu vasaru viens no kultūras tūrisma galvenajiem galamērķiem turpinās būt 57. Venēcijas mākslas biennāle. Tā ir ne tikai pasaules slavenāko mākslinieku skate, bet arī viena no retajām platformām, kurā katra valsts var parādīt, ko tā atzīst par savas mākslas augstākajiem sasniegumiem. Tomēr, cik tālredzīga bijusi izvēle, kļūst redzams ilgākā laika periodā – vai un kādu starptautisko uzmanību izdevies pievērst valsts izvēlētajam pārstāvim, kā veidojas viņa turpmākā karjera. Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, kurā paredzēts izstādīt ne tikai latviešu, bet arī kaimiņvalstu ievērojamāko mākslinieku darbus, paturam redzeslokā tos, kuri atzīti par eksportspējīgiem pašu mājās un nav palikuši bez plašās mākslas pasaules uzmanības. Viens no piemēriem ir igaunis Jānuss Samma, kura iepriekšējā Venēcijas biennālē izstādītais darbs varbūt šokēja puritāniskākos tautiešus, kas dokumentāli māksliniecisko stāstu par geju dzīvi Padomju Igaunijā vainoja neslavas celšanā valstij, taču nodrošināja noturīgu ārzemju kuratoru interesi par autoru. Igaunija no tā tikai ieguva – deleģējot starptautiskai izstādei nevis skaistu skatlogu, bet drosmīgu skatījumu uz savu neseno pagātni, tā nostiprināja rietumnieciskas, demokrātiskās vērtībās balstītas valsts tēlu. Atgādināsim, ka galvenais atbalstītājs Latvijas paviljonam Venēcijas mākslas biennālē jau otro reizi ir ABLV Charitable Foundation. Fonds ir apņēmies sniegt šāda veida atbalstu līdz pat 2021. gadam, kad Rīgā iecerēts atklāt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Ar svinīgu ceremoniju 13. maijā tika atklāta 57. Venēcijas biennāle. Izcilākajam valsts paviljonam, galvenās izstādes māksliniekam un biennāles jaunajam māksliniekam pasniedza Zelta lauvas statuetes. Divas no trim zelta trofejām nonāca Vācijas mākslinieku rokās. Labākās valsts ekspozīcijas balvu piešķīra vācu jaunajai superzvaigznei Annei Imhofai, kura pagājušajā gadā pārsteidza mākslas pasauli ar fiktīvu operu Bailes I–III. Viņas darbos izmantotas gan jaunākās tehnoloģijas, piemēram, viedtālruņi, ar kuriem dejotāji performanču laikā nosūta attēlus instagramā, un droni, kas pārlido priekšnesumu horeogrāfijas noteiktās trajektorijās, gan urbānisma un popa estētika, kas mijas ar sadomazohistiskiem elementiem. Šī nakts performance atgādina gruzdošu agresiju, kas kuru katru mirkli var uzliesmot. Pasaule, šķiet, ir atgriezusies mītiskajā haosa stāvoklī, kurā interneta troļļus apkaro speciāli izveidotas elfu armijas un uzticība faktiem un ziņām ir noslīdējusi zem nulles atzīmes; tas pilnībā maina veidus, kā sabiedrība uztver un patērē informāciju. Venēcijas centrālās izstādes galvenā kuratore Kristīne Masela gan tic, ka māksla joprojām ir viens no pēdējiem bastioniem, uz kura pasaule var balstīties, tāpēc aicina kopt un gādāt par šo pēdējo paradīzes dārzu.
Fiktīva opera
Pirms diviem gadiem notikušajā biennālē, kurā Igauniju pārstāvēja šajā rakstā aplūkotais mākslinieks Jānuss Samma, valdīja pavisam citas noskaņas, liekot aizdomāties, cik lielos tempos, kūleņveidīgi var mainīties pasaule un līdz ar to arī mākslinieku komunikācijas veidi. Venēcijā rādītais Sammas projekts Darbam nederīgs. Priekšsēdētāja stāsts (2015), līdzīgi Imhofai, piedāvāja fiktīvas operas formātā pasniegtu stāstu, kas gan, jāatzīmē, bija balstīts pamatīgā vairāku gadu pētījumā par geju kultūru Padomju Igaunijā, tolaik nelegālu un krimināli sodāmu. Pētījums sasaucās ar 56. Venēcijas biennāles galvenā kuratora Okvui Envezora aktualizēto tēmu par pasaules perifēriju un dažādu sociālo minoritāšu tēmu. Pirms diviem gadiem Eiropas Savienības sienas satricināja milzīgie bēgļu pūļi, bet pašlaik pasaule ir nonākusi it kā Donalda Trampa personīgajā realitātes šovā. Lai gan aktuālāka pirmajā brīdī varētu šķist šī gada Igaunijas nacionālā paviljona mākslinieces Katjas Novitskovas piedāvātā postinterneta kultūras kritika, pāri Eiropai un Ziemeļamerikai plūstošais jaunais konservatīvisms un muskuļus audzējošais nacionālisms liek vēlreiz atskatīties pagātnē un pārlapot Jānusa Sammas projekta katalogā apkopotos stāstus par neredzamajiem un apspiestajiem.
"Venēcijas biennāle ir kā Ziemassvētki – tajos var satikt daudz dažādu cilvēku, kurus citādi sastapt visdrīzāk nebūtu iespējams," mūsu sarunā pirms došanās uz šīgada Venēcijas biennāles atklāšanu komentē Jānuss Samma. Mākslinieka mērķis ir tikšanās ar itāļu kuratoru Eudžēnio Violu, pagājušās Venēcijas biennāles Igaunijas nacionālā paviljona kuratoru, kurš pašlaik ir pārcēlies uz dzīvi Austrālijā. Mākslinieks un kurators turpina sadarboties un pašlaik strādā pie jauna izstāžu projekta, kuru daļēji bija iespējams apskatīt gada sākumā izstādē Nodalītājs Tallinā Temnikova & Kasela galerijā.
Jānusa Sammas Venēcijā izstādītais projekts ir daļa no viņa doktora disertācijas. Atšķirībā no Latvijas Mākslas akadēmijas, kura turpina cīnīties par iespēju atvērt atsevišķu doktorantūras programmu māksliniekiem, kas apvienotu pētnieciskās un mākslinieciskās prakses, Igaunijā tāda pastāv jau labu laiku, un tajā studē vairāki talantīgi mūsdienu mākslinieki. Pirms iestāšanās doktorantūrā 2011. gadā Samma bija studējis grafiku bakalaura un maģistra programmā.
Iesākumā bija ūdens
Mākslinieka izteiksmes valoda ir ļoti eklektiska, tomēr visus viņa projektus vieno alkas pēc urbānās sociālās vides izpētes, tas ļauj salīdzināt viņu ar antropologu, kas ietērpts mākslinieka halātā. Jau kopš savas karjeras pirmsākumiem viņu ir interesējusi lietišķā māksla, tas, iespējams, izskaidro, kāpēc Samma ik pa laikam atgriežas pie projektiem, kuros jāstrādā ar rokām – jāzīmē, jālīmē, jāada. Viņa pirmais spilgtais pieteikums bija 2005. gadā sarīkotā personālizstāde Baseini. Tā notika tagad jau bēdīgi slavenās bijušās Igaunijas Mākslas akadēmijas ēkas galerijā. Mākslinieks, izmantojot internetā atrastas baseinu fotogrāfijas – divas ar Kadriorgas parka nefunkcionējošajiem baseiniem, pārējās no kādām tropiskām valstīm –, nodrukāja vairākas melnbaltas zīdspiedes. Samma attēlos iešuva zilas krāsas auduma taisnstūrus, kas imitēja ūdeni. Pēc tam viņš tos apšuva ar krāsainiem, saules staru zaigojumu atgādinošiem fliteriem. Izmantojot popārta estētiku, kuras tiešākā atsauce bija Deivida Hoknija darbi, mākslinieks centās atdot ūdenstvertnēm to pagātnes godību.
Ūdens tēmai Samma palicis uzticīgs arī turpmāk, baseinus, strūklakas un ūdens kaskādes uztverot kā rūpju bērnus, kas noplukuši spokojas parku un privātmāju teritorijās. Mākslinieka interese par pilsētvides aizmirstajām un novārtā atstātajām ūdens atrakcijām un dekoriem sakņojas vēlmē aktualizēt reiz bijušo, bet tagad sen zaudēto aristokrātisko pasauli. Šie pilsētas zombiji ir arī vieni no tiešākajiem krīzes indikatoriem. Divu gadu periodā ir tapušas vairākas instalācijas, performances un videodarbi, kuru galvenais varonis un pētniecības objekts ir ūdens tvertnes, kas izmantotas pilsētas un tās vēstures izzināšanai.
Franču baroks
Ar laiku Sammas darbos sāka parādīties frankofoniskas noskaņas, kas skaidrojamas ar mākslinieka divu gadu studijām Francijā. Mākslinieks sāka risināt varoņa tēmu heroiski romantizētā manierē, tas vēlāk jau citā kontekstā un rafinētākā manierē ir redzams arī viņa Venēcijas projektā. Parādījās militāri motīvi, varoņa tēls, masonu simboli un aizguvumi no baroka portretu tradīcijas. Tas viss apvienojās viņa personālizstādē Karš Vaal galerijā Tallinā (2008), kas tika veidota kā totāls mākslas darbs. Palmas, grafikas, paštaisītas medaļas un fotogrāfijas radīja vienotu telpisku instalāciju.
Barokālais un franciskais Sammas darbos var izpausties arī daudz smalkāk, tikai kā mājiens, piemēram, instalācijā Filtrs (2008), kas pirmo reizi tika izstādīta pirmajā Artishok biennālē Tallinā. Lustra, kas ik pēc piecām minūtēm sāka drebēt, līdz uz sekundi pazuda gaisma, komunicēja ar skatītāju gan kā šķindoši draudīgs priekšvēstnesis, gan kā kluss mierinātājs. Atgriežoties pie parku un pilsētvides tēmas, sev iemīļotajiem ornamentu un dizaina motīviem, kā arī iedvesmojoties no baroka dārza puķu dobēm, mākslinieks veidoja ornamentālas takas, ziedu vietā izmantodams nātres. Sammas barokālā dārza instalācija ar nosaukumu Balanss (2010) bija izstādīta Lūleo biennālē Zviedrijā un uz vēlīno baroku attiecināmajā Kadriorgas parkā Tallinā. Šajos darbos jau atkal parādījās dualitāte, ko veido ziedu vietā izstādītās nātres, kas var gan dzelt, gan ārstēt. Barokālās nātru dobes pagājušajā gadā tika izstādītas arī Rīgā pie Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības kvadriennāles ietvaros, tomēr viena no efektīvākajām versijām ar nosaukumu Pāreja bija eksponēta Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja (EKKM) izstādē Miesas sods (2012), kas lika apmeklētājiem šķērsot saaudzēto nātru dobes, lai nonāktu nākamajā izstāžu telpā.
Māksla geju klubiem
Priekšstats par Sammu kā mākslinieku, kurš savos darbos nodarbojas ar geju kultūras pētniecību, nav veidojies no paša sākuma, tomēr indikācijas bijušas vērojamas jau agrīnajos darbos. Gan peldbaseinu, strūklaku, gan kara tēmai veltītajos darbos bija iespēja saskatīt zināmu homoerotisma klātbūtni. Šeit jāpiebilst, ka Igaunijā ar homoseksualitātes tēmu strādā arī tādi mākslinieki kā Anna Stīna Treumunde un Marks Raidpere, kurš, tāpat kā Samma, ir reprezentējis Igauniju Venēcijas biennālē (2005). Lai gan mākslinieks strādā ļoti starpdisciplināri, veidojot grafikas, fotogrāfijas, tekstilmākslas objektus, instalācijas un videodarbus, viņa eklektisms vienmēr ir strukturēts, fokusēts un semantiski bagāts. Jānuss Samma kā kārtīgs pētnieks ir uzticīgs savām tēmām, noslēdzot katru radošās darbības posmu tikai tad, kad tēma ir izsmēlusi savu potenciālu.
Laika posmā no 2011. līdz 2016. gadam lielākā daļa Sammas darbu balstījās uz ilgtermiņa pētījumiem un arhīvu materiāliem, kuru fokusā ir vīriešu seksualitāte un Padomju Igaunijas kriminalizētā geju kultūra. Pirmais un viskičīgākais darbs šajā posmā ir videoprojekts ar katalogu Lietišķā māksla geju klubiem (2011). Homoerotisko attēlu estētikai mijoties ar tēlainiem tradicionālo lauku darbu attēliem, radās negaidītas skatījuma transformācijas.
Vēlāk Sammas intereses pārvirzījās no vizualitātes uz mutvārdu daiļradi, kas veidoja pirmos aizmetņus viņa Venēcijas projektam. Audiokolekcijā Stāsti (2011), kas tika eksponēta seksuālajām minoritātēm veltītajā izstādē Neizstāstītie stāsti Tallinas mākslas hallē, bija apkopoti audioieraksti, kuros cilvēki dalās atmiņās par Padomju Igaunijas geju sociālo un seksuālo dzīvi. Darbs atradās uz logu palodzēm ar skatu uz Tallinas Brīvības laukumu, kas padomju laikos bijusi populāra geju tikšanās vieta. Nākamais projekts, kas tapa pēc rezidences Kopenhāgenā, bija Opera Priekšsēdētājs (2013), kura fokuss ir reducēts uz vienu konkrētu personāžu, slavenu Tartu geju ar iesauku Priekšsēdētājs. Par šo darbu mākslinieks saņēma Igaunijas prestižāko laikmetīgās mākslas apbalvojumu Kēlera balvu un tieši tad sāka sadarbību ar vienu no balvas žūrijas locekļiem Eudžēnio Violu, kurš kļuva par Venēcijas projekta kuratoru.
Tualetes kā Facebook
Projekts Priekšsēdētājs nenoliedzami iezīmēja Sammas vārdu starptautiskajā mākslas kartē, raisot arī plašu pasaules vadošo kultūras mediju interesi. Tai pašā laikā mākslinieka pievēršanās geju tēmai izraisīja protestus Igaunijas konservatīvās sabiedrības daļā un radīja arī pāris publisku skandālu. Pats mākslinieks gan noliedz domu, ka viņš būtu aktīvists, drīzāk uztver sevi kā mākslinieku pētnieku, kas izceļ gaismā dažādus, viņaprāt, būtiskus vēstures faktus. Sammu interesē atšķirīgi skatījumi, tātad interpretācijas, ko katrs cilvēks veido pats. Iespējams, risinot noteiktas tēmas, ir nepieciešams zināms abstrakcijas un spēles elements, kas nomierina jūtīgos prātus, tāpēc nākamais projekts Džemperi, kurā uz maigi rozā vilnas apģērba gabaliem bija izadīti rupji, pilsētu ielās noskatīti grafiti, tika uzņemts ar daudz lielāku sajūsmu. Mākslas mesēs džemperus izpērk kā karstus pīrādziņus.
Džemperi, kas pieder pie urbānās folkloras izpētes projektiem, tika rādīti Tallinas mākslas galerijā, kura bija pārveidota fiktīvā veikalā ar nosaukumu The Hair Sucks Sweater Shop (2012). Līdzīgi kā ar nātrēm baroka dārza kompozīcijās, arī džemperu gadījumā var runāt par dažādu lietu un skatījumu dualitāti. Šajā gadījumā dizaina un mākslas, rupju grafiti un rozā džemperīšu vai galerijas un veikala pretmetiem.
Pašlaik mākslinieks aptuveni septiņpadsmit gadu ilgušajā karjerā ir apmetis tādu kā loku. Apvienojot interesi par pilsētvides folkloru un geju kultūru, Samma par savu jaunāko pētniecības objektu ir izvēlējies tualetes. Šīs delikātās pulcēšanās vietas savas neskaidrās pozīcijas dēļ privātās un publiskās telpas zonējumā izkrīt no sociāli reglamentētās vides ierastās kārtības. Lēnām kā pirmie impulsi sākumā parādījās Tualetes plakāti (2016), kas citēja izteikti jutekliskus citu mākslinieku darbus un tika izlīmēti gan mākslas galeriju, gan publiskajās tualetēs. Pēc uzturēšanās rezidencē Romā tapa izstāde Nodalītāji (2017), kurā tualetes hermeneitika jau pārauga nopietnākā mākslas projektā. Pašlaik mākslinieks strādā pie jauna projekta, kas saistīts ar kāda neliela Igaunijas ciemata baznīcas iekšpagalma publisko tualeti. Līdzās baznīcai šī mazmājiņa aptuveni simt gadu ir bijusi iedzīvotāju centrālā pulcēšanās vieta. Uz tās sienām ir atstātas rakstiskas liecības, tādi kā Facebook publiskie ziņojumi. Projekts ir procesā, mākslinieks vāc informāciju par ciematā dzīvojušajiem cilvēkiem un viņu mutvārdu daiļradi un izjaukto tualeti kopā ar restauratoriem mēģina apstrādāt tā, lai grafiskās liecības varētu ne tikai fiksēt, bet arī pārvērst izstādes cienīgos artefaktos. Kāds būs rezultāts un kā tieši veidosies atradumu interpretācija, rādīs laiks.