Lai arī nav jaunums, ka mūsdienās mākslu ir grūti iedalīt jebkādos žanros, jo tie burtiski saplūst vienā darbā, tomēr lielākajai daļai sabiedrības, izdzirdot vārdu "keramika", raisās asociācijas ar krūzēm, šķīvjiem un māla bļodām. Ogres mākslas zonā notiek Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā studējošo jauno mākslinieču kopizstāde Personas kods. Viens no tās mērķiem ir atspoguļot laikmetīgās keramikas daudzveidību. Ogres mākslas zona mīt bijušajā garāžā. Keramikas darbi tik organiski iesēžas šajā industriālajā telpā, ka grūti iedomāties, kā jauno keramiķu māksla izskatītos sterilajā baltajā kubā.
Gatavojoties izstādes apmeklējumam, domāju par tās nosaukumu Personas kods un ko man tas izsaka. Atausa atmiņā vasarā dzirdētā ziņa, ka no 2017. gada janvāra stāsies spēkā izmaiņas, ka personas kodā vairs netiks iekļauts dzimšanas datums, lai tādējādi novērstu pārmetumus par iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Interesanti, ka daļa mākslinieču, kuras piedalās izstādē, personas kodu apskata tieši no metaforiskās puses, sniedzot savu interpretāciju, ar ko viņām asociējas šis vārdu savienojums.
Ekspozīciju veido 13 personu skatījumi un tēmas interpretācijas. Visas mākslinieces, atsaucoties uz izstādes nosaukumu un izvairoties no skaidri vienojošā naratīva, runā par sevis apzināšanos šodienas laiktelpā.
Ilma Strazdiņa ar sēriju Porcelāna zvērnīca vēlējusies vērst uzmanību uz cilvēku vēlmi slēpties aiz maskas gan interneta vidē, gan ikdienas saskarsmē ar līdzcilvēkiem, tādējādi izvairoties no tiešas saskarsmes savā starpā. Arī jaunā māksliniece Agnese Čemme savā darbā runā par slēpšanos aiz maskām brīdī, kad norisinās komunikācija internetā. Darbi interesantā veidā iekārti nelielās platformās, kas noklātas ar plēvi, šādi, iespējams, runājot par šīs sistēmas neīsto un šķietami sterilo dabu. Arī jaunā keramiķe Kristīne Niedrāja runā par interneta vides nozīmi. Asprātīgajā darbā Like viņa piedāvā Facebook pogas "like" telpisku atveidojumu – īkšķis uz augšu. Elza Timermane radījusi spēli divām personām Galda labirints. Šim darbam jeb spēlei ir mērķis veicināt dzīvu komunikāciju kopīgas maltītes ieturētāju starpā, lai novērstu uzmanību no mūždien klātesošajām tehnoloģijām un interneta vides.
Sintija Logina darbā Pieskāriens runā tieši par pieskāriena nozīmību, radot keramikas darbu, jo katra kustība šī darba tapšanas procesā esot daļa no autores personības. Arī Evija Vītola darbā Savējie šai tēmai piegājusi emocionāli, runājot par pašas pieredzi un pieskāriena nozīmi darbu tapšanas laikā. Viņas mērķis bijis iedziļināties un saprast, kāpēc rodas tik īpašas sajūtas noteiktas keramikas tehnikas izmantošanas procesā, gandrīz vai kļūstot par sava veida mākslas terapiju. Pavisam no cita skatpunkta uz personas kodu un pieskārienu skatās Sigita Olte, kura radījusi zemes mākslas darbu Nospiedums. Darbs, kas vizuāli atgādina pirksta nospieduma zīmi, tika veidots, izkārtojot 18 tonnu apdedzinātu māla ķieģeļu Lodes māla karjerā (izstādē skatāma šī darba projekcija uz sienas). Simboliski rūpnieciski apstrādātais māls tiek novietots atpakaļ tā rašanās vietā.
Egija Damberga darbā Dezoksiribonukleīnskābe (DNS) runā par DNS kā visu dzīvo organismu ģenētiskās informācijas glabātāju un vienojošo visos dzīvajos organismos, to diezgan tieši parādot – baltas keramikas figūriņas – embriji – iekārtas uz tumša fona. Laine Beriņa darbā P>RE (P – process, RE – rezultāts) apskata tēmu par cilvēka personisko izaugsmi, dzīvē izvirzītajiem mērķiem un tiekšanos uz rezultātu. Tas diezgan asprātīgā veidā panākts, izkārtojot izvirpotas zilas māla bļodiņas mākslinieces pašas radītajā izaugsmes līknes platformā, ko noslēdz viena zelta bļodiņa – tā nolikta uz podesta, kas izriet no līknes.
Ksenija Jarceva darbā Torsi slīkst gurnos piedāvā stāstu par sievišķo un vīrišķo enerģiju, kas mīt ikkatrā no mums. Māksliniece uzskata, ka, lai izceltu vienu no šīm enerģijām, pretstatam ir nepieciešama otra: "Maigums kā jūra, kurā slīkst spēks. Ja spēcīgs vīrietis neprot peldēt, tas slīkst sieviešu maiguma jūrā." Agnese Sunepa darbā No austrumiem attēlojusi mazliet ironisku skatījumu uz iespaidiem, kurus guvusi apmaiņas programmā Erasmus Turcijā. Inga Frišfelde radījusi izvirpotu vāzi, uz kuras attēlota smaidoša sieviete. Māksliniece ir pārliecināta, ka viņas personas kods ir sievišķība – tas nebūt nav feminisms, bet vienlīdzība. Annija Vītoliņa bez jebkāda papildu skaidrojuma radījusi figūriņas ar nosaukumu Pašportrets ar kaķi, kas diezgan emocionāli norāda uz to, ko autore uzskata par savu personas kodu.
Nejaušs, taču efektīgs izstādes papildinājums ir ar krītiņu uz sienām uzrakstītie saukļi: "Es varu kļūdīties, bet es esmu dzīvs!", "Viss ir kustībā" un citi. Izrādās, tie ir atstāti no iepriekšējās izstādes. Tādā veidā izstādē parādās arī daļa no mākslinieka Pētera Sidara personas koda.
Personas kods
Ogres mākslas zonā
līdz 7. oktobrim