Kim? galerijā atklās lietuviešu mākslinieka Žilvina Landzberga personālizstādi

Ž. Landzbergs ir Viļņā strādājošs lietuviešu mākslinieks, kurš par nozīmīgu ietekmes avotu min jauno Šveices tēlniecību, bet starptautiskajā arēnā atpazīstamību ir guvis ar Nīderlandē radītiem darbiem – viņš nav no tiem, ko varētu viegli ievietot mākslas ģeogrāfijas rāmjos. Tajā pašā laikā viņa darbos ir viegli saskatīt noteiktas likumsakarības, kuras varētu kalpot par ceļa rādītājiem arī izstādes For Ever Again iepazīšanai.Kultūras teorētiķis Toms Ķencis stāsta: „For Ever Again turpina tematisku izstāžu - objektu sēriju, kas šogad tika aizsākta Vīnē ar izstādi The Future is Now. Daļu ekspozīcijas gan veido jau līdz šim izstādīti darbi. Šāda pēctecība un daļēja atsevišķo objektu/ mākslas darbu/ artefaktu pārklāšanās saistās gan ar mākslinieka konceptuālo ieceri, gan ar īpašu radošās prakses formu. Neviens no šeit izvietotajiem objektiem nav neatkarīgs artefakts vai mākslas darbs pats par sevi. Izstādi - objektu veido trīs elementu saspēle - izstādītie objekti, izstādes kompozīcija, tas ir, to savstarpējās attiecības, un galerijas telpa. Tieši telpa Ž. Landzberga darbos ir galvenais aktīvais manīgais - katras nākamās izstādes norises vietas īpatnības nosaka arī izstādīto objektu izvēli un izstādīšanas veidu. Izsakoties tēlaini, lai gan Ž. Landzberga objekti ir taustāmi, pat raupji savā materialitātē, tie ietver zināmu pretošanos mākslas tirgus prasībām. Iemantojuši nozīmi konkrētas telpas sienās, mākslas darbi īsti nav pārdodami ārpus šī oriģinālā konteksta. Tādā veidā izstāde - objekts iegūst īpašības, kas drīzāk raksturīgas „netveramiem” mākslas veidiem, piemēram, performancei vai attiecību estētikas ietvaros izstrādātiem darbiem.”„Pretstatā jauno, konkrētai izstādei veidoto artefaktu nozīmei, atkārtoti izstādītajiem objektiem piešķirtā jēga sakņojas autora personīgajā mitoloģijā, kas ir veidojusies gan radošā procesa laikā, gan reflektējot par jau notikušajām izstādēm. Tomēr šī nozīmes dimensija izstādes - objekta skatītājam netiek tieši dota, jo nav obligāti nepieciešama; tā nepretendē atrasties valdošās pozīcijas attiecībā pret citām iespējamām interpretācijām. Šāda postmoderna relativitāte arī savā ziņā sakņojas mākslinieciskajā procesā, kura galarezultāts ir izstāde - objekts. Ž. Landzberga darbi ir vizuāli vairākās nozīmēs - no vienas puses, katra izstāde - objekts pirms izvietošanas ir neskaitāmas reizes konceptualizēta, iztēlota un vizualizēta; savukārt skatītājam tā ir telpiska realitāte, kas tiek pieredzēta pārvietojoties galerijā x un izvēloties pašam savus skatu punktus un perspektīvas. No otras puses, mākslinieka darbi bieži vien sevī ietver arī dažādas optiskās ilūzijas, īpatnējas detaļas, no kurām viena otra var palikt pat nepamanīta, lai pēcāk atgrieztos atmiņā ar viegli mulsinošu sajūtu, ka „kaut kas tur īsti nebija kārtībā”. Apgleznots puscaurspīdīgs aizskars, punktota gaismas kaste vai īstiem ikdienas priekšmetiem atbilstoši dabīga lieluma maketi kalpo kā pamudinājums apstāties un pievērst uzmanību, vismaz mirkli padomāt par redzamā realitāti,” norāda T. Ķencis.Kultūras teorētiķis T. Ķencis atzīsts: „Ž. Landzberga darbi nav iecerēti kā sociālā kritika vai nostalģiskas atsauces, lai gan dažkārt šādi tiek skaidroti. Tā vietā, lai artikulētu kādu konkrētu vēstījumu, to gramatika drīzāk atgādina „stāstošas zināšanas” (Liotāra narrative knowledge) kā pretstatu zinātniskiem faktiem. Mākslas darbi ir kā no mākslinieka personīgās mitoloģijas aizgūtas leģendas un pasaku motīvi. Līdzīgi stāstniekam, kurš vienu un to pašu pasaku katru reizi izstāsta nedaudz citādāk, Ž. Landzbergs dažādo savas izstādes - objektus, atstājot tās atvērtas daudzveidīgām interpretācijām un jaunām izmaiņām nākotnē. To nozīme ir netverama laika gaistošā pieredze, ko nosaka atmiņas un cerības, konkrētas telpas un to apmeklētāji. Savukārt lineārā laika izpratne ir tieši tas mūsu kultūras pamats, ko izaicina _For Ever Again _skulpturālās instalācijas.”Pats Ž. Landzbergs atzīst: „Savā ziņā šis darbs ir minora trīsskanis, kas veltīts eksistencei mūsu laikmetā, kur laiks tiek vienkārši pārvērsts skaitļos, paziņojot, ka katrs brīdis ir tagadne, kas nepārtraukti tuvojas nulles perspektīvai.”Mākslinieks skaidro: „Daudzas no pagājušā gadsimta teorijām, kuras tika izmantotas dzīves stila konstruēšanā, atklāja savas robežas vai vēl sliktāk - bieži vien transformējās katastrofās. Ātrā tiecība uz nākotnes solījumu pārtapa apkārtesošās formās, risinājumu vietā aiz sevis atstājot vien sociālās problēmas. Daudzi domātāji un mākslinieki mēģināja uzminēt, kādā veidā tās galu galā ietekmēs mūsu futūristisko ideju apveidus. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, šodien mēs jau esam savā ziņā iegājuši šajā tā sauktajā nākotnes momentā. Es uzskatu, ka daudzas laikmetīgās vietējās kultūras formas sniedz ļoti skaidru aprakstu par mūsdienu realitātes diagnozi vēl ilgi pirms tam, kad mēs to apjēdzam. Perfekts piemērs tam būtu bērnu rotaļlietu ražošana, kas parāda mūsdienu Mitoloģijas hierarhiju un atspoguļo sabiedrības galvenās vērtības, kā arī norāda tās vīziju.”„Šajā darbā es aicinu ienākt pasaulē, kas ir konstruēta vairs nevis no objektiem, bet gan to simboliem vai rekvizītiem. Parādās liesmu, debesu, zāles vai ūdens elementi, nepieredzot tos fiziski, tikai attēlu formā, atsaucoties uz mūsu zemapziņu, kas pārvērsta telpā bez noteikta laika momenta un telpas sajūtas. Tas ir ierosinājums skatītājam ienākt un klaiņot šajā imaginārās nākotnes fikcijas pasaulē,” norāda Ž. Landzbergs.Izstādi kim? laikmetīgās mākslas centrā atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Lietuvas Republikas vēstniecība Latvijā, Lux Express, Kolonna, VKN, Studija, radio Naba, Valmiermuižas alus, restorāns Kitchen.