"Es nevaru vien sagaidīt, kad tas notiks un kad skatītāji varēs novērtēt manu glezniecības valodu," saka māksliniece, stāvot pie savas gleznas Ceļš uz Kurzemi. Tā vēsta par piederību ģimenei un konkrētai vietai. "Es šad tad sadusmojos uz vecākiem par to, ka saites tik ciešas, tā vien liekas, ka vajag uzspridzināt tiltus, lai vairs nevarētu aizbraukt mājās," raksta Envija, kuras gleznā izteiksmīgas uguns mēles šaudās no Vanšu tilta puses. Jāatzīmē, ka galerija savā Facebook lapā ik dienu publicē vienu mākslinieces darbu un tā stāstu, soli pa solim atklājot visu izstādi un veidojot sava veida viņas autobiogrāfiju.
Glezna kā televizors
Ceļš uz Kurzemi ir iespaidīga izmēra glezna, kura, nonākot galerijas Māksla XO telpās, ir likusi domāt, ka varējusi būt vēl lielāka, lai it kā pilnībā apņemtu skatītāju. "Tas ir maksimālais formāts, ko var ielikt vieglajā automašīnā. Nākotnē es vēlos saņemties – radīt vēl drosmīgākus darbus un noīrēt busiņu, lai tos varētu atvest uz izstādi," smejas Envija.
Tajā pašā laikā viņa piebilst, ka nedrīkst aizmirst par to, ka glezna ir interjera priekšmets, tai ir jāiesēžas telpā un jāsadzīvo kopā ar cilvēku. Glezna ir kā televizors, kas tevi iesūc ar savu enerģiju, bet dara to ar labāku vibrāciju – salīdzina māksliniece. Viņas darbos var pamanīt arī citas pazīstamas vietas – Ģertrūdes baznīcu ērģeļkoncerta laikā vai Latvijas Nacionālo mākslas muzeju ar stikla laukumu kā baseinu tā piekājē, uz kura ir nogūlušies divi mākslinieki un sarīkojuši performanci Mākslinieka priekšpuse.
Ziedu motīvs
"Sākumā ir kodolīga ideja, kas ir atsaukšanās uz manām un manu fantāziju atmiņām un kurai vislielākā ticība ir pirmajā gleznošanas sesijā. Tā ir brīnišķīga sajūta! Pēc tam pārliecība par to pagaist un iestājas frustrācija – viss liekas nejēdzīgs, līdz atkal darba procesā izdodas ieraudzīt sākotnējās idejas vērtīgumu," par gleznu radīšanu stāsta Envija. Viens no darbiem, kurā viņa visizteiktāk ir notvērusi šo īpašo mākslas sajūtas caurstrāvoto brīdi, ir Pasludināšana. Atsauce uz Treisiju Eminu un Simoni Martīni par ziņnesi un meiteni, kura uzzina savu bioloģisko sūtību.
Māksliniece atklāj, ka gleznas dzimst ne tikai no spilgtām idejām vai stāstiem, ar ko ir vēlme padalīties ar citiem, bet arī nevarēšana var būt kā izejmateriāls. Viņa norāda uz gleznu Ziedi. "Tajā dienā es vispār nevarēju pacelt rokā otu un domāju – kas tad es esmu, ja neesmu gleznotāja?! Lai apgāztu šo neticēšanu sev, es paņēmu audeklu un paleti, izspiedu krāsas uz tās un nodevos procesam, kas šajā gadījumā bija milzīgs jautājumu lauks par formu, krāsu attiecībām un štrihu pozīcijām, – bez tās iekšējās pārliecības, ar kādu, piemēram, ir radusies glezna Puķe. Kad iekārtojām izstādi, sapratu, ka abi šie darbi ir vienlīdz jaudīgi," uzsver Envija.
Ģenerētie dialogi
Ziedu motīvs parādās arī citos viņas darbos. To vidū ir glezna Rozes, kas ir tapusi pēc viņas 30. dzimšanas dienas un kurā iemūžinātas viņas tēva dāvinātās septiņas sarkanās rozes. Tā ir parakstīta ar vārdu Helēna un dod mājienu par darbu radīšanas laikā notiekošajām apzinātajām vai neapzinātajām sarunām ar meistariem un citiem. "Kad es gleznoju, ļoti bieži notiek dažādi ģenerēti dialogi, kuros es vēršos pēc padoma: profesore Krūmiņa, ko jūs sakāt par šo? Vai arī pamanu, ka manā gleznā ir kaut kas iezadzies no Helēnas (Heinrihsones) darbiem, jo kultūrvēstures bagāža un visi iepriekš redzētie attēli vienmēr nāk līdzi un ir klātesoši darba procesā," sarunu piemērus min māksliniece.
Viņas jaunākajā izstādē parādās arī gleznotājas daiļradei neraksturīgi darbi – brīvā dabā tapusi glezna un politiskā joka interpretācija. Savukārt mūsu sarunas noslēgumā Envija savā un galerijas vārdā vēršas pie Kultūras ministrijas. "Galerijās nekad ikdienas režīmā nenotiek drūzmēšanās, un mēs ļoti gribētu uzņemt apmeklētājus. Mākslai nepieciešama klātbūtne, un cilvēkiem nepieciešama māksla. Risinājumu noteikti var rast."