Neilgi pirms jubilejas Ņujorkā dzīvojošā leģendārā serbu māksliniece Marina Abramoviča izdevusi savus memuārus Walk Through Walls/Iziet cauri sienām. Tos palīdzējis sagatavot dziedātāja Frenka Sinatras un aktiera Džerija Lūisa biogrāfijas autors Džeimss Kaplans, kurš pierakstījis Marinas Abramovičas atmiņas. Memuārus māksliniece veltījusi "draugiem un ienaidniekiem". "Tā ir visdrošāk," viņa piebilst. Grāmatā ir saglabāta Marinas Abramovičas intonācija. Stāstījums ir aizraujošs, vēstījums – spēcīgs.
Pirms sešiem gadiem iznāca nopietna mākslinieces biogrāfija When Marina Abramović Dies/Kad Marina Abramoviča mirs. Tās autors ir Džeimss Vestkots, kuram bija nodrošināta piekļuve Marinas Abramovičas arhīvam un kurš veica dziļu viņas karjeras un dzīves faktu izpēti. Džeimsa Vestkota grāmata ir daudzpusīgs skats no malas uz Marinu Abramoviču un intriģējošs mēģinājums šķetināt viņas gadu desmitiem virpināto pretrunu kamolu.
Tagad Marina Abramoviča piedāvā savu versiju – ne tikai mākslas, bet arī privātās dzīves hroniku. Walk Through Walls ir viņas grēksūdze – ironiska, smeldzīga, melodramatiska. Tā ir aizraujoša lasāmviela, kuru novērtēs jaunpienācēji Marinas Abramovičas fanu pulkā – tie, kuri par šo unikālo sievieti, kura kopš 70. gadiem mākslas vārdā pētījusi sāpju robežas un pakļāvusi sevi neiedomājamiem fiziskiem un emocionāliem pārbaudījumiem, uzzinājuši samērā nesen no dzīves stila un modes žurnāliem, kā arī YouTube videoklipiem. Marinas Abramovičas performances – gan tās, kuras tapušas partnerībā ar mākslinieku Ulaju, gan solodarbi – ir mūsdienu mākslas klasika.
Popkultūras apskāvienos
Par pagrieziena punktu viņas karjerā kļuva retrospekcija un performance Mākslinieka klātbūtnē/The Artist Is Present Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA 2010. gada pavasarī. Apmeklētāji tika aicināti apsēsties pretī Marinai Abramovičai MoMA lielajā ātrijā un ieskatīties viņai acīs. Savā krēslā trijos izstādes mēnešos Marina Abramoviča pavadīja 736 stundas 30 minūšu. Viņai pretī apsēdās 1545 cilvēki. Vairāk nekā 750 000 cilvēku vēroja performanci no malas. Memuāros māksliniece atklāj, kas tajā laikā noticis viņas dvēselē un dzīvē. Protams, drāmas!
Par šo performanci uzņemta lieliska dokumentālā filma, par mākslinieces darbu var uzzināt viņas izstāžu katalogos, kuros detalizēti tiek aprakstītas viņas performances (Marina Abramoviča ir apsēsta ar dokumentāciju, arhivēšanu un sava mantojuma saglabāšanu). Par viņu savā filmā Dižais skaistums skarbi ironizē itāļu režisors Paolo Sorrentīno. Marinu Abramoviču pielūdz dziedātāja Lēdija Gāga, aktieris Džeimss Franko un hiphopa oligarhs Džejs Zī. Viņa draudzējas ar starpdzimumu mūziķi Anohni (agrāk pazīstams kā grupas Antony & the Johnsons līderis Entonijs Hegertijs) un modes nama Givenchy galveno dizaineru Rikardo Tiši. Viņas biogrāfijas fakti kļuvuši par pamatu režisora Roberta Vilsona grandiozajai izrādei Marinas Abramovičas dzīve un nāve.
Viņas performances notiek arvien retāk. Pēc Ņujorkas darba Mākslinieka klātbūtnē nākamā bija performance 512 stundu/512 Hours 2014. gada vasarā Londonas galerijā Serpentine. Māksliniece bieži uzstājas ar lekcijām, kurās iepazīstina ar Marinas Abramovičas institūta MAI idejām. Tas ir iecerēts kā performances mākslas mantojuma saglabāšanas centrs un radošā laboratorija. Sākotnēji bija plānots, ka institūtam būs pastāvīga mājvieta Ņujorkas štata pilsētā Hadsonā. Marina Abramoviča iegādājusies lielu ēku, arhitekts Rema Kolhāsa birojs OMA izstrādājis projektu. Tā realizācijai būtu nepieciešami 32 miljoni ASV dolāru. Savā grāmatā Marina Abramoviča konstatē, ka pēdējā laikā regulāri tiekas ar potenciālajiem mecenātiem, taču viņi nesteidzas ieguldīt līdzekļus nemateriālajā mākslā. Pašreiz MAI īsteno savas ieceres sadarbībā ar muzejiem, mākslas centriem un kultūras institūcijām visā pasaulē.
Daudzi nevar piedot Marinai Abramovičai, ka viņa kļuvusi tik slavena un ļāvusies popkultūras un glamūra pasaules apskāvieniem. Māksliniece iestudē Givenchy modes skati un pianista Igora Levita koncertprogrammu. Grāmatas prezentācijā Ņujorkas bibliotēkā Marinu Abramoviču intervē grupas Blondie līdere rokdīva Debija Harija. Dziedātāja Enija Lenoksa žurnālā Vanity Fair publicē gudru, mīlestības pilnu veltījumu performances leģendai: "Viņa ir unikāla. Pasaulē nav un nekad nav bijis mākslinieka un sievietes, kas līdzinātos viņai. (..) Es ceru, ka kādu dienu mēs ar Marinu satiksimies. Mums ir daudz, par ko parunāt."
Kāpēc Džordžam Klūnijam nav bērnu?
Novembra sākumā Marina Abramoviča piedalījās savas grāmatas atvēršanas svētkos Londonā. Tikšanās ar mākslinieci notika pārpildītajā Karaliskajā festivāla zālē. Publikas vidū dominēja jaunieši – Marina Abramoviča viņus iedvesmo un atbrīvo. To var saprast: viņa ir vienīgā šāda līmeņa māksliniece, kura uztur tik tuvas attiecības ar skatītājiem, jo bez viņiem performances māksla nav iedomājama.
Marina Abramoviča vairākkārt uzsvērusi, ka publiku vajag inteliģenti audzināt, veidojot kopienu. Ja skatītājus izdosies ieinteresēt, auditorija turpinās augt. Tieši tā arī notiek. Marinas Abramovičas cienītāju loks arvien paplašinās, katra viņas publiskā uzstāšanās un parādīšanās kļūst par sensāciju. Šīs jūtas ir abpusējas. Marina Abramoviča neslēpj savas simpātijas pret skatītājiem: "Man patīk skatīties cilvēkiem acīs, apskaut viņus."
Memuāros māksliniece raksta, ka viņā sadzīvo trīs Marinas: viena ir fanātiski uzticīga savam darbam, otrā ir cīnītāja, kura lauž stereotipus un dodas tur, kur vēl neviens nav bijis, trešā ir Marina, kurai garšo šokolāde, kurai patīk skatīties sliktu kino un plēst nekorektus jokus, šī ir tā pati mazā Marina, kura domā, ka viss, ko viņa dara, ir nepareizi, ka viņa ir resna, neglīta un neviens viņu negrib. "Esmu sapratusi – ja vēlos aizkustināt cilvēkus, man ir jābūt absolūti atklātai. Nesen atradu dienasgrāmatu, kuru esmu rakstījusi 14 gadu vecumā, un atklāju: savos septiņdesmit es bieži nonāku tādos pašos sūdos kā toreiz! Nav nekādas atšķirības. Cilvēka būtībā nekas nemainās. Man nav noslēpumu. Man viss ir jāizstāsta. Visi par mani zina visu, un tas man sniedz atbrīvojošu sajūtu," apgalvo Marina Abramoviča.
"Man ir bijuši trīs aborti, un es neko nenožēloju. Es nekad neesmu gribējusi bērnus. Kāpēc neviens nepārmet Džordžam Klūnijam, ka viņam ir divi Oskari un nav neviena bērna? Es allaž esmu zinājusi, ka veltīšu sevi mākslai. Atdot sevi simtprocentīgi vairs nav pietiekami. Jums jāiegulda vēl papildu 20 procentu. Tas prasa upurus. Cilvēka galvenā enerģija ir seksuālā enerģija, un jūs varat izvēlēties, kur to virzīt – vardarbībai, iznīcināšanai, radīšanai. Es esmu izvēlējusies radīšanu un ieguldu tajā visu savu enerģiju."
Raudāt, cik vien spēka
Marina Abramoviča atkārto, ka nav feministe. "Es nekad neesmu gribējusi tēlot upuri. Tāda ir mana domāšana. Es eju un daru, ko vēlos. Mākslā vienmēr esmu bijusi cīnītāja, nekad neesmu saskārusies ar seksismu. Varbūt kādam nepatiks tas, ko tagad teikšu. Bieži tiek runāts, ka vīrieši mākslā sasniedz vairāk nekā sievietes. Es to skaidroju ar to, ka sievietes nav gatavas upurēt tik daudz, cik vīrieši. Sievietes vēlas mīlestību, ģimeni, bērnus un iespēju būt veiksmīgai mākslā. Kur jūs gūsiet enerģiju, lai to visu īstenotu? Visam enerģijas nepietiek. Luīze Buržuā savus labākos darbus radīja pēc 60 gadu vecuma, kad bērni bija izauguši un vīrs nomiris. Esmu augusi komunistiskā valstī, kurā vīrieši un sievietes bija diezgan vienlīdzīgi. Es to ņēmu par pamatu, es nespēlēju nekādas lomas."
Viena no galvenajām grāmatas tēmām ir Marinas Abramovičas kaisles un traģisma pilnā privātā dzīve. Uz Londonā uzdoto jautājumu: "Vai esat gatava atkal iemīlēties?" māksliniece atbild: "Septiņdesmit ir piemērotākais vecums, lai iemīlētos. Tas ir labs sākums. Es vienmēr esmu teikusi, ka ciešanas māksliniekam var būt labvēlīgas, tās iedvesmo. Savukārt depresija ir slimība, kura ir jāārstē. Es labi spēju tikt galā ar fiziskajām sāpēm, taču daudz grūtāk – ar emocionālajām sāpēm. Kad mana sirds ir salauzta, tas ir pārāk liels šķērslis. Kad tas ar mani notika, es nevarēju ne strādāt, ne domāt. Man vajadzēja atbrīvoties no šīm sāpēm. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir raudāt, cik vien spēka, un runāt par to, kamēr nonāc līdz galējai robežai un saproti, ka esi sasniedzis dibenu – zemāk vairs nav kur krist."
Pirmā sieviete uz Mēness
Memuāros Marina Abramoviča raksta par ģimeni, draugiem, par to, kādus saldumus viņa pirkusi Sūzenai Sontāgai. Tie, kuri interesējas par mākslinieces biogrāfiju, zina, ka viņas vecāki Dienvidslāvijā bija kara varoņi. Tito režīma laikā viņi ieņēma augstu vietu sabiedrības hierarhijā. Māte visu mūžu terorizēja meitu, un tas Marinai Abramovičai palīdzēja kļūt par tik stūrgalvīgu savās izpausmēs. Tā ir vēl viena raksturīga iezīme – visticamāk, viņa līdzinās mātei daudz vairāk, nekā pati gribētu sev atzīt. Ne velti režisors Roberts Vilsons izrādē Marinas Abramovičas dzīve un nāve Marinai Abramovičai bija uzticējis viņas valdonīgās, despotiskās mātes lomu.
Var just, ka māksliniece turpina kārtot attiecības ar mirušo māti, kuru kaitināja Marinas izaicinošās performances. "Dienvidslāvijā es biju kā pirmā sieviete uz Mēness. Neviens neko tādu tur nebija redzējis," apgalvo māksliniece. Tikai pēc mātes nāves Marina Abramoviča saprata, ka viņa bijusi bēdīga un trausla sieviete: "Viņa gribēja, lai es būtu spēcīga un ne pārāk emocionāla."
Mākslinieces māte bija apsēsta ar disciplīnu, tīrību un kārtību. "Viņa varēja pamodināt mani nakts vidū, lai pārbaudītu, vai nav saburzīts palags, uz kura es gulēju. Es joprojām uzturu savu gultu ideālā kārtībā. Apkopējas viesnīcās, ierodoties manā numurā, droši vien domā, ka gultā neviens nav gulējis."
Marinas Abramovičas dzīve un karjera galvenokārt ir saistīta ar trim pilsētām – dzimto Belgradu, Amsterdamu un Ņujorku. "Belgradā vairs neatgriežos. Manas mājas ir mans ķermenis. Es varu sajusties ērti jebkurā vietā, jebkurā viesnīcā. Turklāt es nepieķeros materiālām lietām, man ir vajadzīgs tikai mans ķermenis."
"Vienmēr esmu apskaudusi Mocartu. Viņš pirmo koncertu sniedza septiņu gadu vecumā, es pirmo izstādi sarīkoju tikai 14 gadu vecumā," saka māksliniece. "Savā darbā vienmēr esmu pieskārusies lietām, no kurām man ir bail. Dziļas, patiesas pārvērtības notiek tikai tad, kad cilvēks piedzīvo kaut ko patiešām dramatisku. Ja tu spēj mainīt kaut ko sevī, tu spēj kaut ko mainīt arī citos."
Atbildot uz jautājumu, kā kļūt par labu mākslinieku, Marina Abramoviča ir kategoriska: "Jūs nevarat gribēt kļūt par mākslinieku – jūs vai nu esat mākslinieks, vai neesat. Jūs vai nu izjūtat šo drudzi un degsmi radīt, vai neizjūtat. Būt māksliniekam ir tāpat kā elpot. Jūs neuzdodat jautājumu, kā elpot un vai vajag to darīt. Jūs elpojat. Būt labam māksliniekam nozīmē atdot sevi visu un dzīvot vientuļu dzīvi. Tad jūs spējat radīt darbu, kas ir uztraucošs, sociāls, politisks, apgarots un kas spēj paredzēt nākotni. Es jūtu, ka kalpoju sabiedrībai, un labi apzinos savus pienākumus."
Skaistākās nāves ainas
Grāmatā Marina Abramoviča stāsta par savu nākamo darbu Septiņas nāves/Seven Deaths, kuru iedvesmojusi Marija Kallasa un kurā saplūdīs vizuālā māksla, opera un kino: "Esmu izlasījusi visas Marijas Kallasas biogrāfijas versijas un noskatījusies visus viņas videoierakstus. Es ar viņu identificējos. Tāpat kā es, viņa bija Strēlnieks, viņai bija briesmīga māte. Mēs arī izskatāmies līdzīgi. Es esmu tikusi galā ar savu salauzto sirdi, bet viņa nomira ar salauztu sirdi. Vairākumā operu galvenā varone mirst no mīlestības."
Videodarbā Septiņas nāves Marina Abramoviča īsumā iepazīstinās ar operu Karmena, Toska, Otello, Norma, Aīda, Madama Butterfly un Traviata saturu. Pēc tam māksliniece iejutīsies katras operas galvenās varones tēlā viņas nāves brīdī. "Kallasa vienmēr iedomājās, ka vīrietis, kurš viņu nogalina uz skatuves, ir Aristotelis Onasis. Savukārt es nespēju iedomāties nevienu citu kā aktieri Vilemu Defo, kurš atveidos manu slepkavu katrā no septiņām epizodēm," atklāj Marina Abramoviča. Viņa iecerējusi, ka katru nāves ainu, kurā skanēs Kallasas balss, filmēs cits režisors.
Pašlaik Marina Abramoviča gatavojas savai pirmajai retrospekcijai Eiropā – tā notiks nākamajā gadā no 18. februāra līdz 21. maijam Stokholmas Modernās mākslas muzejā.
"Mēs izmantojam telefonus, nevis telepātiju. Es izvēlos telepātiju"
Tagad sarunāt interviju ar Marinu Abramoviču ir gandrīz neiespējami – viņa ir superzvaigzne, kuru grib visi. Piedāvāju fragmentu no intervijas, kuru māksliniece sniedza KDi 2014. gada jūnijā Londonas galerijā Serpentine pirms viņas performances 512 stundu sākuma. Tā ilga 64 dienas – tukšā galerijas telpā Marina Abramoviča un viņas asistenti iesaistījās bezvārdu komunikācijā un enerģijas apmaiņā ar apmeklētājiem, kuri kļuva par darba sastāvdaļu.
Pēc Marinas Abramovičas ierosinājuma cilvēki tika aicināti lēni soļot pa galerijas zālēm, skaitīt rīsus un lēcas, ilgi stāvēt ar seju pret sienu vai uz platformas centrālās zāles vidū, sēdēt ar aizvērtām acīm, gulēt saliekamajās gultās un piedalīties citās aktivitātēs, kuras performances gaitā ieguva meditatīva rituāla spēku. Māksliniece ir pārliecināta, ka šādi vingrinājumi, kuri izrauj cilvēkus no sasprindzinājuma pilnās ikdienas, palīdz koncentrēties, veicina gara pārvērtību un maina apziņu. Turklāt tos pēc tam var atkārtot mājās. "Tas ir labākais veids, kā demonstrēt nemateriālo mākslu," uzsver Marina Abramoviča. Izstādi performanci 512 stundu Londonā apmeklēja 110 000 cilvēku.
Pēdējos piecos gados esat pārvērtusies par lielāko laikmetīgās mākslas zvaigzni. Vai jūtat, ka šis statuss ietekmē jūsu darba uztveri un būtību?
Tas nemaina manas mākslas būtību, bet uztveri gan – tagad man ir lielāka auditorija nekā jebkad agrāk. Pēdējos divos trijos gados mans darbs netiek vērtēts tikai mākslas kontekstā – tas kļuvis daudz plašāks. Tagad mana pamatauditorija ir apbrīnojami jauna. Tajā ir cilvēki, kuri nekad agrāk nav interesējušies par mākslu, nav apmeklējuši muzejus. Es jūtu, ka viņi no manis kaut ko gaida. Tas nozīmē, ka esmu uzņēmusies pienākumus viņu priekšā. Man ir milzīga atbildība, un tā man liek justies pazemīgi. Mans ego nekļūst lielāks, man ir jāpaspēj izdarīt daudz vairāk darba.
Vudijs Allens ir teicis: "Šodien esmu zvaigzne, rīt – melnais caurums." Viss nāk un aiziet. Tam visam – panākumiem, slavai, statusam – nedrīkst pieķerties. Tev ir jāstrādā un jāapzinās sava atbildība šajā konkrētajā brīdī. Ja tas ar mani būtu noticis jaunībā, es ar to nespētu tikt galā. Es droši vien sajuktu prātā vai pārdozētu, kaut gan, kā jūs zināt, es nelietoju ne alkoholu, ne narkotikas. Es pat nedzeru kafiju.
Kā jūs pati uztverat savas pēdējo gadu performances? Kāda ir to nozīme jūsu dzīvē?
Manas performances kļūst arvien radikālākas. Tas, ko centīšos izdarīt galerijā Serpentine, ir kaut kas prātam neaptverams. Tas ir pilnīgs trakums. Tukšu telpu mēģināšu pārvērst par to, ko es saucu par harismātisku, enerģijas uzlādētu telpu. Ticiet man, tas nav viegli! Galerija būs absolūti tukša, atbrīvota no visiem priekšmetiem, taču es šeit strādāšu trīs mēnešus astoņas stundas dienā.
Šajā dzīves un karjeras posmā es būtu varējusi sarīkot skaistu retrospekciju, iedzert tēju ar draugiem, jauki pavadīt laiku un izbaudīt vasaras brīvdienas. Tomēr es to nedaru. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu pārliecināta – šobrīd ir nepieciešama šī performance. Ar pasauli viss nav kārtībā, mēs dzīvojam nepareizi. Vienīgais veids, kā mainīt pasauli, ir mainīt apziņu un domāšanas veidu. Savā performancē es varu mēģināt to izdarīt.
Brīžiem šķiet, ka jūs darbojaties kā šamane un dziedniece, turklāt esat labi pazīstama ar viņu metodēm un rituāliem.
Jozefs Boiss uzskatīja sevi par šamani, es gan ne. Esmu māksliniece, taču neesmu feministe, nepārstāvu "sieviešu mākslu". Protams, esmu sieviete, taču mākslai un māksliniekam nav dzimuma. Es darbojos mākslas kontekstā. Ja es darbotos, teiksim, reliģijas kontekstā, viss būtu citādi. Manā mākslā liela nozīme ir enerģijai, es par to daudz ko esmu uzzinājusi. Esmu pavadījusi gadu ar Tibetas mūkiem, esmu dzīvojusi Austrālijas tuksnesī ar aborigēniem. Pašlaik strādāju ar šamaņiem Brazīlijā. Es iepazīstos ar kultūrām, kurās saglabājusies cieša saikne ar dabu, ar senajām zināšanām, ar visu, par ko esam aizmirsuši. Mēs izmantojam telefonus, nevis telepātiju. Es dodu priekšroku telepātijai.
Man bieži jautā, vai performances laikā es spēju tikt galā ar cilvēku negatīvo enerģiju. Jā, es to spēju. Vienīgie cilvēki, ar kuriem es nevaru strādāt, ir tie, kuri atrodas alkohola vai narkotisko vielu reibumā. Ar pārējiem es varu saprasties – gan ar tiem, kuriem šodien vienkārši ir slikta diena, gan ar tiem, kuri cieš no smagas depresijas. Esmu enerģijas uztvērēja, esmu tukšs trauks. Es varu uzņemt cilvēku negatīvo enerģiju, pārstrādāt to un sūtīt atpakaļ. Tibetā esmu iemācījusies divas metodes. Pirmā – elpojiet dziļi, izelpojiet visu negatīvo enerģiju, ieelpojiet svaigu gaisu. Tā notiek iekšējā attīrīšanās. Otrā metode ir sarežģītāka – jums ir jāieelpo visa pasaules negatīvā enerģija dziļi sevī, jums tā ir iekšēji jāattīra, un jums ir jāizelpo svaigs gaiss.
Kādu reakciju jūs gaidāt no skatītājiem – performances dalībniekiem?
Skatītāji kļūst par darba sastāvdaļu, taču es no viņiem neko negaidu, es daudz ko gaidu tikai no sevis. Katram māksliniekam ir sava performances definīcija. Manējā ir šāda: performance ir mentāla un fiziska konstrukcija, ko mākslinieks veido publikas klātbūtnē noteiktā laikā un telpā, kurā notiek savstarpējā enerģijas apmaiņa. Viss, kas var notikt šajā laikā un telpā, kļūst par darba daļu. Ja kāds zaudēs samaņu un atslēgsies elektrība, tā būs performances daļa. To nevar iepriekš paredzēt. Performancē jūs visintensīvāk izjūtat tagadni, kurā neeksistē laiks, – ir tikai mirklis šeit un tagad. Ja kāds skatās pulkstenī – viss, saikne tiek pazaudēta.
Esmu pārliecinājusies, ka performances māksla skatītājos var atklāt gan labāko, gan sliktāko pusi. 1974. gadā Neapolē man bija sešu stundu performance Rhythm 0 – uz galda tika izvietoti 72 objekti, ieskaitot pistoli, kas bija uzlādēta ar vienu lodi. Es aicināju skatītājus darīt ar mani visu, ko viņi vēlas, izmantojot šos priekšmetus, – varat nogalināt mani, ja vēlaties. Es biju jauna un dulla. Performances Rhythm 0 sākumā cilvēki pret mani izturējās maigi, pēc tam kļuva vardarbīgāki. Jau toreiz sapratu, ka viņi tiešām var tevi nogalināt, ja tu piedāvā šādu iespēju. Tajā pašā laikā es skaidri zinu: ja tava attieksme pret skatītājiem ir labvēlīga un tu izstaro pozitīvu enerģiju, tu vari atmodināt viņos visgaišākās sajūtas, domas un vēlmes.
Kādi ir performances izdošanās vai neizdošanās nosacījumi?
Es varu iekarot auditoriju ar vienu nosacījumu – ja esmu ievainojama, smalkjūtīga un pazemīga. Viss, ko es daru, ir veltīts skatītājiem: ja esmu šeit, tas ir par godu viņiem.
Katrā savā darbā es pieļauju izgāšanās iespējamību. Ja kāds izgāzīsies, tā būšu es un neviens cits. Publika nevar izgāzties! Māksliniekam ir vienkārši atrast vienu stilu, vienu paņēmienu un ilgstoši to ekspluatēt, taču tas kļūst garlaicīgi. Tu apnīc pats sev. Man patīk pārbaudīt savas galējās spējas, un performancē 512 stundu Londonā es to darīšu. Es vēl neesmu veikusi neko tik radikālu. Katrs mirklis šajā darbā būs neparedzams. Es darīšu to, ko tajā brīdī uzskatīšu par nepieciešamu. Ir tāds teiciens: "Nevar divreiz iekāpt vienā upē." Ūdens plūst, viss mainās. Tieši tāpēc man vienmēr ir bijusi svarīga performances dokumentācija – foto, video, teksts. Tā ir nemateriālā māksla, un katra performance notiek tikai vienu reizi.
Visās iepriekšējās performancēs es skaidri zināju, ko darīšu, viss tika rūpīgi plānots, man bija sagatavoti noteikumi, instrukcijas, darba kārtība. Performancē 512 stundu nekā tāda nav – tā ir atvērta un neparedzama. Man ir jāsajūt skatītāji, tieši tāpēc es katru rītu pati atvēršu galerijas Serpentine durvis un personiski sagaidīšu pirmos apmeklētājus. Vakarā es aizslēgšu durvis. Muzeji un galerijas eksistē, pateicoties māksliniekiem. Uz performances laiku es pilnībā pārņemšu galeriju. Vienlaikus galerijā varēs atrasties 160 cilvēku. Katram no viņiem gan emocionāli, gan fiziski ir jājūt mana klātbūtne visas dienas garumā – man nav tiesību "atslēgties".
Ko jums nozīmē izgāšanās?
Es izgāzīšos, ja neticēšu saviem spēkiem, ja trijos mēnešos, šīs performances laikā, pārtrūks mana enerģijas strāva. Skatītāji to uzreiz sajutīs un aizies prom – viņiem nebūs motivācijas un intereses palikt šajās tukšajās telpās. Kā jau teicu, izgāzties varu tikai es.