Kistefos ir viens no interesantākajiem un pievilcīgākajiem laikmetīgās mākslas galamērķiem Ziemeļvalstīs. Muzeju 1996. gadā nodibināja investors un mākslas kolekcionārs Kristens Svēoss kā veltījumu celulozes rūpnīcai, ko šajā vietā pie Rannselvas upes 1889. gadā uzbūvējis viņa vectēvs. Tagad bijušajā industriālajā teritorijā darbojas Rūpniecības muzejs, divas mākslas galerijas un viens no vērienīgākajiem laikmetīgās tēlniecības parkiem – gleznainā vidē ir aplūkojamas 50 skulptūras, kuru autoru vidū ir Jajoi Kusama, Klāss Oldenburgs, Ūlafurs Eliasons, Anišs Kapūrs, Fernando Botero, Jepe Heins, Tonijs Kregs, Elmgreen & Dragset, Lorenss Vīners, Mangne Fūruholmens, Marks Kvinns, Iļja Kabakovs un Pjērs Īgs.
Mariannes Heskes apgleznotās bronzas skulptūra Blue – milzīga, koši zila lelles galva (mērogs 5 x 2,5 x 3 metri) – ir otrais mākslinieces darbs Kistefos skulptūru parkā. Mariannes Heskes karjera turpinās ilgāk nekā četrdesmit gadu. Viņa ir viena no ievērojamākajām norvēģu konceptuālās mākslas pārstāvēm, kas izpaužas grafikā, fotogrāfijā, sietspiedē, kolāžā, instalācijā un tēlniecībā.
Marianne Heske ir viena no ievērojamākajām norvēģu konceptuālās mākslas pārstāvēm. Foto – Bergenas Starptautiskais festivāls
Lelles galva ir motīvs, ko autore izmanto savā mākslā jau vairākas desmitgades. 70. gadu sākumā, kad Marianne Heske studēja mākslu Parīzē, kādā krāmu tirgū viņa ieraudzīja kasti, kas bija līdz malām piepildīta ar mazām 20. gados ražotu, smalki darinātu papjēmašē leļļu galvām. Nonākusi mākslinieces rīcībā, lelles galva ieguva jaunu elpu un kopš tā laika regulāri parādās Mariannes Heskes video, foto, grafikās, kolāžās, performancēs un skulptūrās.
Blue kā precīza toreiz Parīzē atrastās lelles galvas kopija ir jaunākais papildinājums leļļu galvu sērijai, ko māksliniece aizsākusi 1971. gadā. Šī bronzas galva ir aptuveni septiņdesmit reižu lielāka par oriģinālu. Skulptūra ir uzstādīta Rannselvas upes ziemeļu pusē, un tai blakus ir izveidots amfiteātris. Apmeklētāji ir aicināti apsēsties, lai kļūtu par milzu galvas klusā vēstījuma lieciniekiem. Zilais tonis kontrastē ar meža zaļumu un citām dabiskajām krāsām – galva šeit izceļas kā svešķermenis.
Mākslas vēsturniece un Mariannes Heskes daiļrades eksperte Ingrida Ogorda-Holdena savā esejā, kas ir veltīta skulptūrai Blue, raksta: "Zilā krāsa nav dabiska, jo dabā maz kas ir zils, un labi zināmās sugas, piemēram, zilās anemones, zilie zvaniņi un mellenes, īstenībā ir tuvāk violetajai krāsai. Šī krāsa ir tik nedabiska, ka cilvēki instinktīvi izvairās no zilas pārtikas, un mūsu apetīte zilā gaismā samazinās, jo, iespējams, mums tā asociējas ar pelējumu. Mūsu krāsu uztveri ietekmē kulturāli aspekti, un Rietumu kultūrā zilā krāsa kopš XIX gadsimta vidus asociējas ar melanholiju un drūmumu. Uz to atsaucas daudzi pagājušā gadsimta mākslas darbi. Pikaso zilais periods (1901–1904) sakrita ar viņa depresijas laiku. Džonijas Mičelas albums Blue (1971) vēsta par nemierīgu mīlestību. Kšištofs Keslovskis filmā Trīs krāsas. Zils (1993) parāda sievieti dziļā emocionālajā krīzē. Megija Nelsone savā dzejoļu krājumā Bluets (2009) smalki pēta eksistenciālas tēmas."
Darbam Blue ir vēl viena raksturīga iezīme: ja skatītājs kādu laiku pavadīs amfiteātrī, kas ieskauj skulptūru, viņš atklās, ka no lelles acīm ik pa brīdim plūst asaras. Tas apstiprina, ka darba nosaukums un krāsa asociējas ar skumjām.
Šogad muzejs Kistefos apmeklētājiem ir atvērts no 29. aprīļa līdz 15. oktobrim.
Informācija: kistefosmuseum.com