Šis eksperimentālais darbs bija iekļauts maijā notikušā Kannu kinofestivāla oficiālajā programmā. Tā ir filma, kas ilgst sešas ar pusi minūtes. Tās pamatā ir reāli notikumi, kurus piedzīvojuši meksikāņu un Latīņamerikas valstu bēgļi. Instalācija nojauc robežu starp skatītāju un filmas varoņiem. Tās veidošanā izmantotas novatoriskākās virtuālās tehnoloģijas, kas palīdz radīt lielformāta gaismas telpu, kuru apdzīvo cilvēki. Alejandro Gonsaless Injarritu to veidojis sadarbībā ar ievērojamo operatoru, triju Oskaru ieguvēju Emanuelu Lubecki.
Parasti, skatoties filmu, mēs redzam tikai to, kas notiek kadrā. Režisors projektā Miesa un smiltis vēlas "izjaukt kadra diktatūru un radīt telpu, kurā instalācijas apmeklētājam būs iespēja sekot bēgļiem pa pēdām, nokļūt zem viņu ādas un atrast ceļu līdz viņu sirdij". Instalācija nodrošina pilnīgu iegremdēšanos filmā notiekošajā. Tā ir pieejama skatītājiem, kuri ir vecāki par sešpadsmit gadiem.
Kannu festivālā izskanēja viedoklis, ka projekts Miesa un smiltis iezīmē kino nākotni. Režisors precizē, ka virtuālā realitāte tomēr nav kino – šajā projektā nav kadrējuma, nepastāv divu dimensiju ierobežojumi. Tā ir mūsu sajūtu izturības pārbaude, un katram instalācijas apmeklētājam tā būs unikāla. Projektā nav aktieru, tie ir īsti stāsti, kurus izspēlē cilvēki, kuri tos ir piedzīvojuši. Miesa un smiltis vēsta par bēgļiem, kuri cenšas šķērsot Meksikas un ASV robežu.
Skatītājam tiek uzliktas virtuālās realitātes brilles un iedota mugursoma. Viņš nonāk tuksnesī, redz cilvēkus, kuriem, šķiet, var pieskarties. Amerikāņu robežsargi viņu var nošaut – tāpat kā beģlus. Alehandro Gonsaless Injarritu uzsver, ka migrācijas tēmu mūsdienās var atainot, tikai izmantojot virtuālās realitātes tehnoloģijs, jo "ikdienas dzīvē esam zaudējuši jūtīgumu". Šis darbs atstāj dziļus emocionālus un fiziskus iespaidus. Daudzi skatītāji atzīst, ka Miesa un smiltis ir viena no baisākajām filmām, kuru viņiem nācies redzēt.
Biļetes maksā 10 eiro, tās nepieciešams laikus rezervēt www.fondazioneprada.org