Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) ir skatāma Birutas Delles 80 gadu jubilejai veltītā retrospekcija Gleznot katru dienu. Tās kurators Vilnis Vējš piesaka leģendām apvītās mākslinieces darbību ar gleznu, kuru varētu uzskatīt par principiāli vissvarīgāko vēstījumu Birutas Delles radošajā mantojumā. Gleznas pagarais nosaukums ir izlasāms uz audekla – 1940.–45. gads Renē Šārs "Kurš Olīvu dārzā bij’ lieks…" franču Pretošanās kustība… nostalģija pēc miera. 1977. B. Delle. Gleznotājai ir bijis svarīgi "iesiet mezglu" un nostiprināt savu pozīciju, atsaucoties uz izcilu dzejnieku, sirreālistu un pretkara aktīvistu.
Franču pretošanās kustība kā jēdziens bija iekļauts padomju ideoloģijā, tāpat kā vārds "miers". Taču Renē Šārs, saglabājot radošo autonomiju, nepiederēja nevienam politiskajam virzienam. Līdz ar to Delles gleznā attēla – teksta saķeres slīdīgi netveramais kodols sacēla viļņošanos jau tad, kad glezna pirmo reizi tika eksponēta 1977. gada Mākslas dienās. Vārdi it kā pazīstami, bet iekšējā melodija ir cita. Tolaik socreālisma autoritāte mākslas zinātniece Rasma Lāce dellisko "cilvēkproblēmu" definēja kā "atsvešinātību un sociālu pasivitāti" (Literatūra un Māksla, 16.10.1981.).
Mākslinieces otrais vīrs Pēteris Kampars liecināja: "Savulaik daudz visādu ģeķību rakstīja par Rutas Kurš Olīvu dārzā bij’ lieks…. Saskatīja tajā gan kolaboracionismu, gan maniakālas patoloģijas. Īsi pārstāstīšu, kā viņa pati šo gleznu izskaidro. Tajā redzam trīs figūras. Trīs cilvēkus. To skaits nav svarīgs, var būt arī trīs miljardi. Svarīga ir poza un deformētība, kas krāsu izteiksmē rāda šo cilvēku garīgo nestabilitāti, vientulību, bet vienlaikus arī kopību. Piesātinātie, bet monotonie krāsu toņi, bez kontrastiem, liecina, ka cilvēki ar visām ārējām atšķirībām un garīgo nesaderību savā būtībā ir vienādi. Taču kāds starp viņiem ir lieks. Varētu arī teikt – svešs, naidīgs, no kura nāk viņu ciešanas. Bet apkārtnē tāda nav, jo visi ir vienādi. Tātad jāmeklē citur. Kur? Visticamāk – augšā, debesīs. Tur arī šās gleznas tēli mēģina saskatīt to "lieko", vainīgo. Bet liekais var būt arī glābējs, cerība. Pēc tā jātiecas, tas jālūdz. Bet varbūt olīvdārzā neviens nebija lieks, tāpat kā neviens nav lieks zem saules?" (Biruta Delle. Jāņa sēta, 1993).
Es tevi turpinu
Tomēr autores iecere ir pārstāstīta, piejaucot klāt personisko mulsumu. Mainoties sociālpolitiskajam kontekstam un dzīvojot kara tuvumā, glezna joprojām intriģē ar noslēpumainību. Ieceres skaidrojumam varētu līdzēt Maijas Silmales portrets (1972), kas izstādē ar gudru ziņu ir novietots līdzās Olīvu dārzam. Silmale bija Birutas Delles garīgā skolotāja.
Maija Silmale bija sodīta ar ieslodzījumu labošanas darbu kolonijā Taišetā (1951–1956). Viņu apsūdzēja par franču literatūras lasīšanu un popularizēšanu draugu lokā, t. s. Franču grupā. Atgriezusies no izsūtījuma, viņa sastādīja antoloģiju Es tevi turpinu. Franču mūsdienu dzejas izlase (1970), kurā iekļāva daudzus savus atdzejojumus, kā arī savu ievadu un dzejnieku biobibliogrāfijas. Renē Šāra dzeju viņa raksturo kā dziļumu, "kur tāpat jaušama visu parādību iekšējā sakarība, apslēptā struktūra, zemapziņas sakņu sazarojums". "Savas dzejas ārkārtīgo piesātinājumu Renē Šārs panāk ar gandrīz paradoksālu divu tēlu apvienojumu – un it kā pēkšņa zibens atplaiksna apgaismo visnoslēpumaināko lietu un parādību kopsakarību," rakstīja Maija Silmale.
Grāmatu Es tevi turpinu izdeva apgāds Liesma 16 000 eksemplāru tirāžā. To izpirka zibenīgi. Padomju Latvijā toreiz bija aptuveni 2 300 000 iedzīvotāju. Antoloģijas priekšvārdu un dzejoļu izvēli, kurā pienācīga vieta tika atvēlēta sirreālismam, augsti novērtēja laikraksta Le Monde korespondents, literatūras kritiķis un tulkotājs Pjotrs Ravičs. Viņš uzteica arī Kurta Fridrihsona ilustrācijas un norādīja uz "franču kultūras neizmantotajām iespējām ne tikai caur dominējošo krievu valodu, bet arī caur daudzajām "nacionālo republiku» valodām": "Uzdevums ir atrast šādus franču kultūras vēstniekus, kas būtu tikpat entuziasma pilni un tikpat kvalificēti kā Maija Silmale. Tas nebūs viegls uzdevums." (26.03.1971.)
Drīz vien Le Monde (31.05.1971.) ziņoja, ka "izcilā latviešu zinātniece" Maija Silmale ir arestēta un ieslodzīta Rīgas cietuma psihiatriskajā nodaļā.
Pret Maiju Silmali, kas ekonomistes Lidijas Doroņinas prāvā bija aizstāvības lieciniece, tika ierosināta "lieta". No psihiatriskās slimnīcas viņa tika atbrīvota starptautiska spiediena ietekmē.
Atkušņa laikā latviešu valodā drīkstēja tulkot un atdzejot to, kas krievu valodā jau bija akceptēts. Maija Silmale pārkāpa šo noteikumu. Ņēma tieši no frančiem. Brežņeva ēras stagnācija, kas sekoja pēc salīdzinoši svaigajām strāvām, uzlika vāku jebkurai brīvdomībai.
Renē Šāra Feuillets d’Hypnos (Hipnosa lapas, 1943–44), kurā ir mīklainā sentence: "Au jardin des Oliviers, qui était en surnombre?", Silmale tulkoja, zinot, ka neviens to neizdos. Dellei bija šis tulkojums. Līdz ar to viņas glezna par surnombre – lieko, pārpalikušo, neiekļaujamo – turpina Maiju Silmali.
Vienīgie patiesie
Biruta Delle memuāros Mans ceļš (Atēna, 2007) par Silmali raksta: "Vecāka par mani, tieva, eleganta, gariem, melniem matiem, melnās brillēs. (..) Apsēdās kaktā uz grīdas, izvilka no somas mazu pudelīti ar medicīnisko spirtu un sarkanā pipara gabaliņu. Kā kaut ko tādu var iedzert?! Maija pasmējās: tā viņa cīnoties ar vēzi." Par izsūtījumu viņa klusēja. Aicināja doties dabā. Siguldas pusē esot aleja, kas ved uz nekurieni. Viņa gribēja būt uzgleznota pilnā augumā. Delle uzgleznoja Silmales garīgo stāju un elles ugunis, Žannu d’Arku sārtā un cīruļa gaismu, kas izceļ fiziski trauslas, garīgi spēcīgas un dvēseliski maigas figūras siluetu, pieliekto galvu un rokas. Dellei saplūst ar disidenti bija goda lieta.
Gleznojot Maijas Silmales dzīvoklī, Biruta Delle iepazinās ar Pēteri Kamparu. Viņš izplatīja Maijas tulkojumus un "bija čekas majors" (Biruta Delle).
Nav miera zem olīvkokiem! – gribas piesaukt itāļu režisora Džuzepes de Santisa neoreālisma filmu (1950). Birutas Delles Olīvu dārzā mēs neatrodam dienvidniecisko sudraba birzi ar šaurajām lapām. Atmosfēra, atvasināta no sezanisma, kļuvusi olīvzaļa, visaptveroša, silti ietinoša un mierinoša. Spriedzi tajā ienes figūru un stumbru vertikālais ritms. Cilvēki kā koki. Koki kā cilvēki. "Vienīgie patiesie," kādā sarunā teica māksliniece.
"Franču Olīvu dārzu" mēs vairāk pazīstam kā Ģetzemanes dārzu, kurā Jēzus Kristus lūdz Tēvu novērst ciešanu kausu, kamēr trīs viņa sekotāji Pēteris, Jēkabs un Jānis ieslīgst ciešā miegā. Tās ir Pestītāja eksistences pēdējās stundas pirms krustā sišanas. Viņa ilgas noturēties esības rāmī un apzināta nepieciešamība kalpot īstenajai Patiesībai. Biruta Delle šo saspīlējumu glezno eksaltēti, koncentrējoties uz pirmatnējo ideālo stāvokli. Tieksme pēc atrisinājuma sajaucas ar stindzinošām nāves bailēm no miera, kas gaidāms drīz.
Mākslas kritiķis Ivars Runkovskis, rakstot par Birutas Delles iepriekšējo izstādi LNMM (1993), nonāca pie eksistenciālisma: "Liekas, ka šī absurdā luga tūlīt beigsies. Ir vārums, maigums un lūgums pēc žēlsirdības. Tajās pašās krāsās, tajā pašā pasaules tekamībā. Bet šajā telpā un laikā tomēr ir baigi, vēsi, sāpīgi un tāli, un te valda tikai princips "viens". Tā ir zemapziņas klātesamība, kas, tāpat kā abstraktā telpa, deformē reālo «es». Tā ir starojuma aura un mistika ap figūrām. Un tā ir lūgsna, svētums kā tēlu iekšējās vides daļa. To var nosaukt arī – doma par Dievu. Bet formu "mīkstums" brīžam ir zobgalīgs, brīžam pretīgs, bet vienmēr kairi vilinošs. Viss! Aizkaru ciet! Tuvojas robeža, aiz kuras labāk ir tikai just (kaut baismi) un necensties kaut ko nosaukt vārdā (Latvijas Jaunatne, 22.01.1993.).
Lai dzīvotu sapresētās galējībās, robežsituācijā, māksliniecei nācās atrast atbalstu. Par vienīgo patvērumu un glābiņu dzīves pārbaudījumos kļuva glezniecība.
Blakustonis
Birutas Delles mākslu nosacīti var sadalīt divos virzienos – ārējās un iekšējās dabas studijās, kas laiku pa laikam saplūst kopā tematiskās kompozīcijās. Delle atgriezās pie sava skolotāja Anša Stundas mācītā – turēties pie dabas. Viņa pieķērās dabai ar dubultu spēku.
"Ne jau katru dienu toņi jaucas. Tie jaucas, neskatoties uz paleti. Tāpat kā notis spēlējot, nevar analizēt katru taustiņu atsevišķi. Nevar aizmirst galvenās attiecības, tad arī detaļas. Jāvirzās no veselā pie daļas, no daļas uz veselo – tas ir ne tikai mākslā. Bet no niansēm nevar uztaisīt galveno. Lai uztaisītu ēnas, visa bilde jāmālē, nevar tikai ēnu iemiesošanos. Krāsa ir sirdsapziņas jautājums. Tiklīdz jūtu grūtu uzdevumu, tas rada glezniecības izaicinājumu. Uztaisīt baltu bildi bez saules, bez ēnām – sniega čupas. Neesmu uz zilo krāsu, man neviena nav īsti zila.
Katrs tonis tāds, kāds ir viņa blakustonis. Ja paņemtu tīru zilu, tad pārējie izskatītos nezili. Zilie ir tuvāk zilajam, pateicoties attiecībām. Katrs koks ir skaists kā pasaule. Skaistums nav atdalāms. Es mācīju nevis gleznošanu, bet ieraudzīšanu, skatīties un starp citu gleznot. Tas jaunais reālisms, kas šalkās trīs. Kā saprast akmeņus, visi akmeņi labi, bet lai uzbūvētu piramīdu, māju..."
Nekādas aptuvenības krāsās. Mākslinieces ainavas ir tik niansēti piesātinātas, vieliskas, smagnējas, ka brīžiem šķiet – tajās mīt vēl kādas ireālas būtnes, kas jāatrod koku kailajos zaros vai blīvajā lapotnē. Visvairāk viņa ir gleznojusi Torņakalna apkārtni, savu Monmartru, gleznojusi visos gadalaikos. Bet manu skatienu pavedina Mazirbe (1979), kādas zvejnieku mājas žogs, kurā, iespējams, iestrādāta veca laiva. Žogs tuvojas jūrai. Kaijas un lokanas ēnas balinātajās jūrmalas smiltīs, gaiši mākonīši gaišzilās debesīs. Un horizonta strupulis tālumā. Ak!
Otrs Delles gleznu virziens dodas zemapziņas krēslā. Gleznu sākums ļoti līdzinās sirreālistu piekoptajai automātiskajai rakstībai. Par pamatu kompozīcijām Delle izmanto skicītes, ko viņa uzmetusi, sarunājoties pa telefonu. "Es nezīmēju speciāli. Zīmējumi rodas simtiem. Mani neinteresē tēma, sazīmēju vienā reizē daudz. Tur ir tāda sānu redze. Pierakstu klāt penterīšus, vārdi atnāk, un izveidojas kaut kas." Skicītēs parādās deformēti tēli un viepļi, un attiecības, kas kaut ko neskaidri atgādina. Pēc tam šajā skiču klāstā māksliniece ierauga zīmējumus, kuriem ir gleznas potenciāls. Zīmējumi iegūst krāsu, to nosaka galvenā forma. Visbeidzot krāsu skice tiek precīzi pārnesta uz audekla un nosaukta vārdā. Te ir Tikšanās (2005) ar savu iekšējo ledus lāci, savu Ēnu (1892), savu vientulību (Viens pats, 1988), saviem kraukļiem un pingvīniem... Vizualizācija padara redzamu acīm neredzamo. Izstāde dod ieskatu šajā radošajā laboratorijā.
Gleznu skaņa
Izstādē ir daudz neredzētu darbu no privātajām kolekcijām. Un vēl kāds negaidīts pārsteigums. Izrādās, ka kinofotofonodokumentu arhīvā Šmerlī glabājas kāda nezināma operatora pusotru minūti gara filma (1972). Tā ir fiksējusi Mīkas, Pētera Kampara vecākiem reiz piederējušās mājas, kas atradās netālu no Smiltenes. Pamestās mājas sameklēja Maija Silmale. Otrajā stāvā ar Birutas tuvinieku kopīgiem spēkiem tika izbūvēta darbnīca. Augstiem griestiem, lieliem logiem un terasi. Darbnīca nebija apkurināma. Ir vasaras pilnbrieds, Biruta, tērpusies gaiši mēļā bītlenē, zilos džinsos, vaļējiem matiem, pārņemti glezno plenērā. Mēs viņu ieraugām, skatoties cauri kolhoza kviešiem, un var tikai apbrīnot, kā kamerai ir izdevies notvert šo vārpošanās mirkli. Un tad redzam pie mājas ārsienas izkārtas gleznas. Te ir ainavas. Pīrāga kārības (1971) melnais virpulis, kurā savērpjas bodegone, Svētais Vakarēdiens un El Greko ekstātiskā kaisle. Te ir Maijas Silmales portrets pilnā augumā. Otrs tulkotājas portrets, tāds bēkonisks, ar tumsā izgaismotiem vaibstiem, kas modelēti plašiem triepieniem, iecelts mājas priekšplānā nepļautā garzālē. Pati māksliniece pārkaras pāri terases malai un izskatās laimīga. Nākamajā ziemā viņa šķirsies no Huberta Delles, kuram dzīve laukos būs kļuvusi par skarbu, un iegrims ilgstošā depresijā. Mīkās ir tapuši arī izstādē redzamie Trīs svētie (1972, Māras Ķimeles īpašums).
Mākslinieces balsi mēs dzirdam režisores Dailas Rotbahas 36,30’ minūšu garajā filmā Biruta Delle (1986). 9. kinoamatieru filmu konkursā tā ieguva Grand Prix (1988). Režisore ir rūpīgi fiksējusi daudzas detaļas. Te mēs ieraugām Delles drapētos manekenus, pēc kuriem tapa figurālās kompozīcijas. Bez skaņas daudz runājošu Pēteri Kamparu. Savu skolnieku dēļ Delle formulē gleznošanas principu: "Viens vienīgs skolotājs ir daba un iekšējā daba, un ar tām dabām ir jāstrādā." Vēl mēs redzam arī to, kā gleznas ierakstās pabaisos padomju laika interjeros.
Ar kino varētu noslēgt izstādi. Taču kurators kā diplomēts scenogrāfs ir pietaupījis vēl vienu, pēdējo gājienu. Vilnis Vējš anotācijā raksta: "Noskatījies trīs dokumentālas filmas par Birutu Delli, kādā sarunā ieminējos, ka "dzirdu" viņas gleznas pilnīgi citādi: kā smilšu graudus, nejauši iekļuvušus starp zobiem. Vai tā vispār ir skaņa – tikai manā galvā, jo neviens cits taču to nedzird. "Tādā trauksmē esmu pavadījusi visu mūžu," viņa teica."
Delles mākslas tumšo un gaišo pusi – konkrēti gleznas Pīrāga kārība un 1. jūnijs. Pusaudze (Meitene smiltīs) (1984, modele Birutas Delles un Pētera Kampara meita Mārīte) – interpretē rokgrupa White Suit Funeral. Skan Lucide.
Izlīdzinājumam varētu ieteikt doties uz galeriju Daugava, kurā Birutas Delles izstādē Mans kalns. 2023. gads ir skatāmas divpadsmit pagājušajā gadā tapušās ainavas. Tās ir lieliskas savā delliskumā, harmonijā un dzīvotgribā.
Biruta Delle
Izstāde Gleznot katru dienu LNMM līdz 21.IV
Izstāde Mans kalns. 2023. gads galerijā Daugava līdz 2.III