Šajā laikā baiļu tēma ir kļuvusi ļoti aktuāla mums visiem, tāpēc man šķita likumsakarīgi padalīties savās pārdomās par bailēm, par kurām esmu domājusi jau ilgi, un tagad tās ir rezultējušās manā personālizstādē Baiļu cilpa Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē – saka māksliniece un analogā kino aktīviste Ieva Balode.
Pirms sešiem gadiem kopā ar savu labu draugu un kolēģi Maiklu Higinsu no Īrijas viņa ir sākusi filmēt filmu Tanatofobija par baiļu tēmu un turpinājusi to darīt piecu gadu garumā. "Mēs abi nākam no eksperimentālā kino jomas, tāpēc mūs interesē psihiskas, ļoti abstraktas filmas, kas vairāk runā par cilvēka zemapziņu," skaidro māksliniece. Šī filma ir kļuvusi par izstādes sākumpunktu un centrālo objektu. Savukārt par pašas baiļu tēmas sākumpunktu mākslinieces daiļradē ir kļuvusi viņas personīgā pieredze. "Savulaik esmu bijusi hipohondriķe, es to apzinājos, sāku lasīt dažādus tekstus par šo tēmu un atklāju, ka mūsdienās tā ir izteikta parādība, ka mēs baidāmies no lietām, kuras mēs nevaram ietekmēt," stāsta Ieva Balode, kuras gadījumā tās ir bijušas bailes no nāves, kas ir kļuvušas par viņas izpētes objektu.
Bailes no nāves nav tikai fiziska nomiršana, bet arī bailes no nepadarītiem darbiem, zaudējumiem, ciešanām un tamlīdzīgām lietām – skaidro māksliniece. Bieži vien arhitektūra un mākslas darbi tiek radīti ar domu, ka mēs nevēlamies pieņemt, ka mēs nomirsim un pēc mums nekas nepaliks. "Es vēlējos paskatīties uz šo baiļu tēmu kā budists – pieņemt to, ka nāve ir mūsu dzīves daļa, ļoti svarīga mūsu dzīves daļa un, jo vairāk mēs apzināsimies to, jo pilnvērtīgāk mēs spēsim dzīvot," uzskata Ieva Balode, kura šajā pēcpandēmijas un kara kontekstā, kad daudzas lietas notiek neatkarīgi no mums, rosina jautājumu, kā ar to sadzīvot. Šī tēma mākslinieces izstādē tiek izvērsta caur vairākiem objektiem, kas uzsver trausluma un trauksmainības sajūtu.
"Filma Tanatofobija ir filmēta uz 16 mm filmlentes, ar ko es strādāju savā praksē. Šis medijs pats par sevi ietver bīstamību, ka kaut kas varētu neizdoties ideāli, un galu galā tas pats par sevi nav ideāls, jo atšķirībā no asā digitālā attēlā, kur viss ir skaidrs un saredzams, graudainais analogais attēls abstrahē pasauli," akcentē analogā kino aktīviste, kura ir Baltic Analog Lab dibinātāja un Rīgā notiekošā eksperimentālā kino festivāla Process direktore. Kopā ar Andri Fedotovu viņa ir radījusi arī milzīgu trīsdesmit metru garas filmlentes konstrukciju, kas iziet cauri visai telpai un projektoram, mudinot domāt par trauksmainajām domām, kuras mēs domājam nemitīgā atkārtojumā un nespējam pārtraukt.
Izstādē Baiļu cilpa piedalās vairāki veci, ilgi kalpojuši projektori, kas turpina darīt savu darbu – katrs ar saviem untumiem. "Mani valdzina doma, ka šajos lielajos, robustajos projektoros iekšā ir maza trausla filmlente, caur kuru tiek spīdināta gaisma, tādējādi projicējot tās attēlu uz telpas sienām un radot netaustāmu mākslas darbu," salīdzina Ieva Balode, kuras izstādē ir redzams arī viņas pašportrets uz sudraba stikla plates, rotējoši diski un saplīsuši spoguļi, kas tiek apspīdināti un veido skaistu iluminējošu instalāciju, it kā atgādinot, ka traģiskajā reizēm mēdz būt arī kaut kas skaists. Izstāde būs atvērta līdz 12. jūnijam. Vairāk: lnmm.lv.