Ko vēl viņš būtu izdarījis savā mūžā, ja tas nebūtu aprāvies vien 28 gadu vecumā? – tas ir galvenais jautājums, ko uzdod mākslinieka Jāzepa Grosvalda (1891–1920) īsā, bet neticami piepildītā dzīve, – saka izstādes "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai." Jāzeps Grosvalds. 1891–1920 kuratore Ieva Kalnača un māksliniece Ieva Stūre. Izstādei par vienu no slavenās Grosvaldu dzimtas spilgtākajiem pārstāvjiem – gleznotāju Jāzepu Grosvaldu – ir visas iespējas sasniegt vai pat pārsniegt apmeklējuma rekordus. Jau tagad cilvēki sociālajos tīklos salīdzina, cik stundu katrs pavadījis izstādē. Te ir, ko pētīt, – gan pašas gleznas, gan brīnumpasakai līdzīgos Jāzepa Grosvalda biogrāfijas līkločus, gan Latvijas vēsturi, gan varoņa un patriota tapšanas stāstu. Izstāde ietver aptuveni 400 Grosvalda mākslas darbu no Latvijas un Zviedrijas muzeju krājumiem un privātkolekcijām, tai skaitā vairāk nekā 150 darbu no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Ekspozīciju papildina izpētes materiāls dažādos – arī digitālajā un audio – formātos.
"Jāzepa Grosvalda spilgtā personība, dziļā inteliģence, viņa līdzsvaroti harmoniskais un tai pašā laikā aktuāli laikmetīgais glezniecības stils bija stimuls latviešu klasiskā modernisma tapšanā, spēcīgi ietekmējot laikabiedru sniegumu," sadarbībā ar izdevniecību Neputns veidotajā grāmatā Jāzeps Grosvalds. Persijas ainas raksta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce.
Izstāde beidzas ar palielinātu sēru telegrammu, kuru 1920. gada 1. februārī Oļģerds Grosvalds no Parīzes sūta māsai Margarētai uz Londonu: "Šodien vienos dienā mierīgi aizgāja uz mūžīgo dusu mūsu Jāzeps. Stop. Kad tu brauksi? Grosvald."
Liktenīga sakritība – Jāzeps Grosvalds 1912. gadā brālim vēstulē bija rakstījis: "(..) tāpēc milzīgi ienīstu telegrammas, vienmēr liekas, ka tur kāda nāves ziņa iekšā." Turpat blakus izcelta dienasgrāmatā fiksētā apņemšanās: "Neesmu vēl nekad lietu nopietni ņēmis kā tagad, neskatoties uz metodiska un askētiska darba noteikumu trūkumu. Bet taisni tagad nevaru vairs apmierināties ar "smuki izdevušos" un cenšos pēc daudz kā nopietnāka. Nu tikai sākas... Jādomā par Hokusai, kas ar 90 gadiem teica, ka viņš vēl varētu palikt par lielu gleznotāju, ja Dievs dotu 5 gadi dzīvot. Laikam tomēr ar apm. 30 sākšu īsti gleznot."
Jāzeps Grosvalds apņēmīgos, mērķtiecības pilnos vārdus "nu tikai sākas" raksta īsu brīdi pirms savas nāves. Truli, muļķīgi, nežēlīgi, neloģiski... Izgājis cauri Pirmā pasaules kara ierakumiem, viņš mirst 1920. gada 1. februārī Parīzē, var teikt, no sava laika kovida – spāņu gripas.
Dienasgrāmatā 1912. gadā Jāzeps Grosvalds raksta, ka dažādu iemeslu dēļ dzīvei nav radīts, tad nu viņš dzīvos mākslai. No šīs atziņas radies izstādes nosaukums "Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai." Jāzeps Grosvalds. 1891–1920.
KDi aicina kopā ar kuratori Ievu Kalnaču un mākslinieci Ievu Stūri doties nelielā ekskursijā pa izstādi.
Ieva Kalnača. Patiešām viss Jāzepa Grosvalda mūžs atklāj, ka viņa dzīve ir māksla. Šis ir viens no aspektiem, kuru mēs ar mākslinieci Ievu Stūri un citiem izstādes veidotājiem centāmies parādīt. To, cik Jāzeps Grosvalds bija daudzpusīgs, cik viņš bija neparasts, brīžam – negaidīti pārsteidzošs. Ļoti īsā laikā no pasaules pilsoņa, jauna cilvēka, kurš vairāk interesējas par dzīvi Parīzē, ballītēm un restorāniem, viņš nobriest un kļūst par ļoti dziļu mākslinieku, aizsāk Latvijas mākslas vēsturē nozīmīgus ciklus – bēgļu, strēlnieku un Austrumu ciklu. Jāzeps sakoncentrējas, un izveidojas viņa kodols. Tas tiešām ir neticami, ka mākslinieks ir miris 28 gadu vecumā, jo mantojums, ko viņš ir atstājis, ir neaptverami liels. Tas līdz šim ir rūpīgi pētīts. Visi ļoti labi zinām profesora Eduarda Kļaviņa pētījumu par Jāzepu Grosvaldu – Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla (Neputns, 2006). Arī paši muzejā esam turpinājuši pētīt.
Ļoti nozīmīgs aspekts Jāzepa Grosvalda dzīvē ir tas, ka viņš ne tikai gleznoja un zīmēja, bet jau no 16 gadu vecuma regulāri rakstīja dienasgrāmatu. Grosvaldi arī ļoti daudz ģimenē sarakstījās. Līdz ar to mums ir fantastiska iespēja iepazīt Grosvaldu caur viņa paša teikto. Tāpēc ar mākslinieci Ievu Stūri izvēlējāmies, ka bez sākuma anotācijas visi pārējie teksti būs paša mākslinieka rakstītais. Neviens cits nevar par viņu precīzāk pateikt, kā viņš pats to ir izdarījis. Izstāde ir veidota hronoloģiski tematiski, un skatītājam pašam ir iespēja izveidot savu priekšstatu, kāda tad bija Jāzepa Grosvalda dzīve.
Ieva Stūre. Jāzepa Grosvalda dzīve ir bijusi tik ļoti piesātināta un viņš ir paveicis tik daudz, ka šajā izstādē ievietot visu bija liels izaicinājums. Ļoti daudz kas ir palicis ārpusē. Lai kaut kā sagrupētu, izstādi veidojām vairākās daļās. Grosvalds asociējas ar ļoti nopietno bēgļu tematiku, bet gribējām atklāt arī pārējās šķautnes. Izstādes ievadā parādās it kā viņa nebēdnīgā personība – grafika, arī tas, ka viņš raksta dienasgrāmatu, kā viņš nenopietni, ar ironiju pieiet dzīvei, mēģina apzināties, kas viņš ir un ko dzīvē gribētu darīt. Grafiskā daļa pāriet krāsā. Parādās pasaules ceļojumi. Pēc tam ir tā daļa, kurā redzams, kā Grosvalds top par to, kādu mēs viņu vairāk pazīstam. Parādās nopietnās tēmas – bēgļi, kas latviešu mākslā ir kā ikonas. Un tad ir noslēdzošā daļa. Kad liekas – ko vēl, tad nāk Grosvalda Austrumu cikls, kas ir visbagātākais un pārsteidzošākais.
Grosvalds pats pastāsta par izstādi un ko viņš ar to ir domājis. Daudzām savas dzīves sadaļām viņš ir devis tādu kā novērtējumu. Izstādē gribējām parādīt, kā ir tapušas viņa gleznas, kāds ir bijis process. Tāpēc ir izstādīti Grosvalda oriģinālie mazie pierakstu blociņi. Viņš zīmēja kaujas laukā, zīmēja Austrumu ceļojuma laikā, zīmēja savos ceļojumos Venēcijā un Eiropā. Grosvalds daudz strādāja pie viena motīva, atkārtoja to vēlreiz un vēlreiz. Izstādē ir redzamas gleznas, kas atkārtojas ar ļoti līdzīgu sižetu.
Ieva Kalnača. Sākumā varam izsekot ļoti jauna mākslinieka meklējumiem.
Grosvalda pazīstamie pašportreti, kas tapuši no 1908. līdz 1915. gadam, zīmīgi parāda viņa personības maiņu un nobriešanu. Arī citāts, ko esam izvēlējušies: "Vienīgais cilvēks pasaulē, ko vēlētos iepazīt, esmu es pats, vienīgi neesmu vēl paspējis to izdarīt", norāda, ka viņš kā jauns cilvēks bijis visai egocentrisks. Jāzeps koncentrējas uz sevi, dienasgrāmatā apraksta savas jūtas un domas. Latvijas teritorijā 1915. gadā iesākas karš, un tad vairs nerodas neviens pašportrets. Fokuss pilnībā pārceļas uz citām lietām. Grosvalds apzinās savu latvietību, un top viņa slavenie cikli. Tas man vienmēr ir šķitis ļoti interesants pagrieziena punkts.
Ieva Stūre. Gribu pievērst uzmanību vēl vienai lietai, kas ir diezgan netipiska. Grosvalds visu mūžu privāti zīmēja žurnālus. No vienas puses – mākslinieciskā ziņā viņš tam piegāja ļoti nopietni, no otras puses – tas bija kā joks. Dāvināja dzimšanas dienā māmiņai vai māsas bērniem Ziemassvētkos. Grosvalds šos žurnālus veidoja ļoti rūpīgi, šiem mazajiem grafikas zīmējumiem ir mākslas darba vērtība. Abi ar brāli sacerēja arī atbilstošus tekstus. Viens otram rakstīja – man ir zīmējums, vai tu nevarētu klāt uzrakstīt stāstiņu? Īpatni nopietni nenopietna pieeja, kas ir jauks Grosvalda mantojums. Izstādei uztaisījām dažas žurnālu kopijas, kuras var arī pašķirstīt.
Ieva Kalnača. Dodamies ārā no sadaļas Jaunība. Tas šķiet mazliet ironiski, zinot, ka Grosvalds miris 28 gadu vecumā, bet jaunība viņa gadījumā ir agrīnā skolas laika daļa. Tad, kad Jāzeps Grosvalds 1909. gadā pabeidza ģimnāziju, bija skaidrs, ka ir jāapceļo Eiropa un jādodas tālāk uz jauniem apvāršņiem. Tas ir labi zināms fakts, ka Jāzeps Grosvalds nāk no advokāta Frīdriha Grosvalda ģimenes. Viņiem bija pietiekami daudz līdzekļu, lai Jāzeps varētu ceļot, dzīvot Eiropas metropolēs un nedomāt par to, kā nopelnīt naudu. Viņš pats raksta, ka gribētu tūlīt doties uz Parīzi, bet ģimene izlēma, ka viņam sākumā ir jādodas uz Minheni. Tur studēja vecākais brālis Oļģerds. Esam izveidojuši nelielu sadaļu Minhenes laiks. Šajā laikā nav tapis daudz mākslas darbu, šķiet, ka Jāzeps vairāk nodarbojies ar dzīves izzināšanu. No Minhenes sākās Jāzepa ceļojums uz Venēciju.
Izstādes "zaļā sadaļa" saistās ar dažādiem Jāzepa Grosvalda ceļojumiem – Venēcija, Džērsijas sala, Spānija, Francija, Londona. Šajā periodā gūtie iespaidi viņu ierosināja veidot daudz jaunu mākslas darbu. Pievērsiet uzmanību Venēcijas krāsām un ceļojumu krāsu gammai. Grosvalds daudz domāja par to, kādas krāsas izvēlēties. Nevaram aizmirst, ka tas bija gadsimta sākums, kad Eiropā ārkārtīgi populāri bija modernisma strāvojumi. Grosvaldam bija iespēja izstaigāt muzejus, bet viņš vienmēr uzsvēra, ka nevajag kopēt, bet caur aizgūto veidot savu iekšējo stilu. Viņš bija ļoti nobriedusi personība. Viņam ir raksturīgs savs individuāls krāsu lietojums un kompozīcijas asimetrija. Ļoti bieži sastopams motīvs ar vienu nošķeltu malu. Viņš nevienam neskrēja pakaļ. Jāzepa Grosvalda krāsu palete patiesībā ir ļoti pieticīga – melnais, baltais, mazliet siltā, vēsais, zaļie toņi. No pieticīgās paletes viņš izvilina ļoti lielu krāsu krāšņumu. Grosvalds pats raksta, ka nevar no šejienes aizbraukt, nepiefiksējis visas brīnišķīgās krāsas.
Ieva Kalnača. Šajā ceļojumu sadaļā varam vēl pakavēties pie ceļojuma uz Spāniju 1913. gada septembrī kopā ar brāli. Jāzeps Grosvalds par to nemaz nebija tik lielā sajūsmā. Rakstīja – redz, kā Oļģerds izdomājis braukt uz Spāniju, varēja jau kaut kur citur... Taču, tiklīdz Jāzeps nonāca Spānijā, viss mainījās – dienasgrāmatā ir garumgari ieraksti par piedzīvoto, redzēto, krāsu kombinācijām, dzīves stilu un ēdieniem. Viņš patiešām sajūt, ka Spānija tomēr atšķiras no pārējās Eiropas. Arābu pagātne ir jūtama. Grosvalds ļoti daudz raksta par to, ka sajūtot 1001 nakts tēmas. Katrā ziņā Spānija viņu negaidīti ļoti pārsteidza. Spānijas ceļojums iedod arī jaunus impulsus glezniecībai. Tie ļoti sasaucas ar to laiku, kad viņš nonāca īstajos Austrumos.
Ieva Stūre. Man liekas, viņam kā māksliniekam, nokļūstot dienvidos, kā mums visiem, iedvesmu radīja dzidrās dienvidu krāsas. Venēcijas un citu ceļojumu laiks bija viņa krāsainākais periods. Šajā laikā viņš daudz ir analizējis, kā vajadzētu gleznot. Uz Minheni viņš brauca ne jau padzīvot, bet studēt privātajā skolā pie mākslinieka Šimona Holloši. Kādu brīdi Jāzeps tiešām mēģināja iemācīties gleznot, bet īstenībā viņam to nemaz nevajadzēja darīt. Grosvaldam ļoti svarīga bija mode. Viņi abi ar brāli ļoti aizrāvās un pētīja, kā vajadzētu pareizi ģērbties. Gadsimta sākumā vīriešu modē, īpaši Londonā, ļoti svarīgs bija uzvalku piegriezums, bikšu garums, pogu izmērs, pogcaurumu forma. Jāzeps ar brāli sarakstās: "Tagad valkā tā. Mums vajadzētu uzvalkbikses mazliet saīsināt. Tagad tādus galus neviens nevalkā." Viņi salīdzina amerikāņu bikšu galu platumu un Eiropas variantu. Var teikt, ka viņi bija dendiji.
Ieva Kalnača. Pirmā metropole, kur Grosvalds tiešām dzīvoja, nevis to tikai apmeklēja, bija Minhene. Pēc tam viņam bija iespēja doties uz ilgi gaidīto un cerēto Parīzi. Ar pārtraukumiem viņš tur bija četrus gadus līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Parīzes sadaļā var atrast visdažādākos tēmu lokus. Grosvalds apmeklē vairākas mākslas studijas – gan spāņu mākslinieka Ermenehildo Angladas Kamarasas studiju, gan vairākas akadēmijas. Viņš visu laiku centās izglītoties akadēmiskāk un pareizāk. Viņš iepazina Eiropas metropoļu vecmeistaru darbus, pazina modernos māksliniekus, diezgan daudz rakstīja un interesējās par dažādiem stiliem. Neviens no eksistējošajiem stiliem neparādās viņa mākslā tieši. Šeit ir redzami skaistie sieviešu portreti. Abās pusēs ir grafikas darbi no kafejnīcām, piedzīvojumiem Monmartrā. Skaidrs, ka Parīzē viņš bija mākslas dēļ, bet ļoti izbaudīja arī dinamisko, interesanto dzīvi.
Interesanti, ka Jāzeps Grosvalds veselu gadu dienēja cara obligātajā karadienestā.
1911. gadā viņam bija jāpilda obligātais dienests ķeizara Aleksandra III 3. Smoļenskas ulānu pulkā, kas bāzējās Vilkavišķos Lietuvā. Līdz ar to – vesels gads no viņa jau tā īsā mūža bija izrauts ārā.
No šī perioda ir saglabājušies tikai pāris akvareļu ar zaldātiem. Citādi šis gads mākslas ziņā ir pilnībā pazudis.
Ieva Stūre. Mākslinieka dienasgrāmatās ir jūtams, ka Parīzē viņš dzīvoja pilnasinīgi. Viņš pievērsa uzmanību kafejnīcām, labiem ēdieniem, koncertiem, lasīja grāmatas, īsi sakot, izbaudīja Parīzes dzīvi. Jāzeps uzskatīja, ka tā māksliniekam ir jādzīvo. Paralēli eļļas gleznām viņš radīja ļoti lielu grafiku sēriju, kurā fiksētas īstas vietas – kafejnīcas, restorāni. Tas parāda, cik labi un harmoniski viņš jutās Parīzē.
Ieva Kalnača. Pagrieziena punkts ir 1914. gads. Jāzeps Grosvalds uzturas Parīzē. Viņam saasinās aknu slimība, tiek ieteikts doties uz Karlsbādi ārstēties. Pēc tam jau klāt ir vasara, un vasaras Grosvalds vienmēr pavadīja Latvijas teritorijā ģimenes vasarnīcā Dzintaros. Viņš regulāri brauca arī uz Pēterburgas muzejiem. Visā Eiropā mainījās politiskā situācija, un 1914. gada rudenī viņš vairs nevarēja atgriezties atpakaļ. Iekārtojot Voldemāra Matveja izstādi, notiek liktenīgā iepazīšanās ar vienaudžiem – citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem. Tiek dibināts pulciņš Zaļā puķe, kas ir vēlākās Rīgas mākslinieku grupas priekšgājējs. Jāzeps Grosvalds varētu tikt uzskatīts par tā idejisko aizsācēju. Ieraksti dienasgrāmatā seko cits pēc cita – viņš ir pārsteigts, ka tik labi jūtas ar saviem vienaudžiem. Grosvalds ir pārsteigts par viņu tehniskajām spējām un mākslas vēstures zināšanām. Viņš pats novērtē, ka viņam nav tik plašu zināšanu un izglītība ir diezgan saraustīta, bet labi apzinās, ka viņam savukārt ir Eiropas un pasaules dvesma, ko viņš var dot pārējiem. Tās bija ļoti simbiotiskas attiecības straujā laika periodā. Šī tikšanās ir viens no aspektiem, kas Jāzepam Grosvaldam lika sevi apzināties kā latvieti, ne tikai pasaules pilsoni.
Pirmais pasaules karš lēnām ienāca arī Latvijas teritorijā. Tālāk varam runāt par bēgļu ciklu un kā Grosvalda mākslā parādījās tautiskie motīvi.
Ieva Stūre. Jāzepam Grosvaldam bija māsa Mērija, kura nodarbojās ar tautastērpu izzināšanu. Tas atstāja iespaidu uz Jāzepu – viņš skicēja tautastērpus, pierakstīja krāsas. Jaunībā Grosvalds nebija ļoti orientēts uz tautiskumu, viņš vairāk bija pasaules pilsonis un skatījās uz Eiropu. Caur jaunatklāto tautiskumu viņš veido ļoti ikonisku tautumeitas tēlu. Tas sakrīt ar laiku, kad sākās Pirmais pasaules karš, sākās bēgļu tēma. Caur tautisko tēmu viņš nonāca pie savas klasiskās bēgļu kompozīcijas. Te parādās degoša māja, laivinieks. Arī mūsdienās var redzēt, ka kara apstākļos cilvēkos pamostas patriotisms un tautiskums. Grosvalds raksta – nezaudēju cerību, ka manā tehnikā ir īsts, dziļāks latviskums. Viņš nekad nav aizrāvies ar vienkāršu latviskuma atainošanu. Ienāk Grosvaldam raksturīgā krāsu gamma.
Ieva Kalnača. Bēgļu tēmai Grosvalds pievēršas ļoti dziļi un patiesi. Raksta dienasgrāmatā, ka ies uz staciju un skicēs bēgļus. Viņš ir patiesās šausmās par to, cik tas ir briesmīgi, – tūlīt būs izpostīta Kurzeme, bēgļi plūst un plūst, un plūst, un viņš to tikai piefiksē un piefiksē, un piefiksē. Tajā brīdī jau viņš pats neapzinājās, ka ir sācis veselu nozīmīgu ciklu, kas būtībā būs pirmais bēgļu cikls latviešu mākslā. Viņš vienkārši bija tajā situācijā iekšā un darīja to, kas viņam bija jādara. Grosvaldam tas ir bijis raksturīgi visā dzīvē, bet īpaši bija jūtams bēgļu laikā, ka viņš gadījās tur, kur viņam bija jābūt. Viņš ļoti strauji reaģē uz apkārt notiekošo un ienes šos motīvus savā mākslā. Tas neapšaubāmi maina arī viņa personību. Motīvi it kā ir vieni un tie paši, tie veidojas un veidojas, un pāraug cits citā. Šajā bēgļu ciklā ir ļoti interesanti iedziļināties mierīgi un nesteidzīgi.
1916. gadā Jāzeps Grosvalds iestājas latviešu strēlnieku pulkā. Viņam ir nozīmīga militārā karjera. Balstoties arī uz viņa pieredzi Vilkavišķos, kur viņš ir kļuvis par ļoti labu, spējīgu jātnieku, viņu ieceļ par izlūkpulka vadītāju, kas nav nekāds ierindas bandinieks. Visu šo pieredzi mēs redzam atspoguļotu Jāzepa Grosvalda strēlnieku ciklā. Tas nav skats no malas, tās nav pārdomas par tēmu, tas ir tas, ko viņš katru dienu redzēja sev apkārt. Tad, kad mēs par to patiešām domājam, – tas ir pilnīgi neticami, ka, esot tranšejās un pieredzot visas šausmas, kas notika apkārt, viņš reizē spēja atrast iedvesmu gleznot. Nezinu, vai "iedvesma" ir pareizais vārds, bet viņš spēja domāt par krāsu toņiem, kā tie mainās – vienās tranšejās un citās. Strēlnieku cikls tāpēc ir tik būtisks, ka tas ir skats no iekšienes.
Ieva Stūre. Vai tik Grosvalds nav viens no pirmajiem, kurš latviešu mākslā radīja jaunus sižetus, balstoties dzīves realitātē? Viņa mērķis nebija doties karā un uztaisīt kara gleznu. Grosvalds vienkārši citādi nevarēja, viņš bija tajā vidē. Viņš zīmēja visu to, ko redzēja un sajuta. No tā pamazām izveidojās un attīrījās sižeti. Šajā laikā daudzi mākslinieki bija armijā, bet Jāzepam bija iespējas vērot apkārtni – vai karavīru pusdienas vai ierakumu blindāžu; no absolūti ikdienišķām situācijām viņš spēja izveidot jaunu sižetu. Vitrīnās ir daži viņa blociņi, kuros var redzēt, kā ir izskatījusies pirmā skice, kas ir taisīta uz vietas tieši ierakumos. Tālāk var aplūkot arī gleznas pārējās stadijas.
Ieva Kalnača. Atkal aicinām pievērst uzmanību Grosvalda paša citātiem, jo precīzāk šo situāciju raksturot nemaz nevar. Pāris dienu pēc iestāšanās strēlniekos Grosvalds dienasgrāmatā raksta: "Es uzmodos ar sajūtu – nē, negribētos mirt." Jau pēc kāda laika parādās šāds citāts: "Kāds liek just, ka daru to, kas latviešiem ir jādara. Nāve ir mazākais, ja tā ir noderējusi." Pirmajā mirklī viņš saprot, ka dara pareizi, bet viņam ir bail, taču pēc tam jau viņš apzinās nozīmīgumu, esot karā starp citiem latviešu strēlniekiem un darot to, kas latvietim ir jādara. Domāju, ka pirms pāris gadiem Jāzeps Grosvalds neko tādu nebūtu varējis pateikt. Karš lika viņam kļūt par latvieti. Šajā sadaļā ir vēl divi interesanti akcenti – 1917. gada revolūciju Petrogradā viņš būtībā novēroja pa logu. Tad, kad viņš 1917. gadā nonāca Rietumu frontē, viņš apmeklēja indīgo gāzu izmantošanas kursus. Šokējoši lasīt viņa dienasgrāmatā, kā tas ir noticis. Jāzeps Grosvalds reāli tajā piedalījās. Liekas, kā var būt, ka viņš visu laiku ir klāt tādās vietās, kur notiek tādas lietas.
Ieva Stūre. Šī laikam ir visvairāk pazīstamā Jāzepa Grosvalda glezna (Vecais bēglis, 1917), ar kuru parasti saistās viņa vārds. Ārkārtīgi vienkāršs darbs, bet ar lielu psiholoģisko spriedzi. Tajā ir visa noskaņa, izpostītā Kurzeme, un kā Grosvalds kara laikā redz latvieša tēlu. Tāpēc mēs šo gleznu novietojām centrā.
Ieva Kalnača. 1917. gada augustā Jāzeps Grosvalds tika komandēts uz Rietumu fronti Francijā, kur nokļuva cauri Skandināvijai un Anglijai. 1918. gada sākumā viņš iestājās angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju. Izlūkgājiens devās cauri mūsdienu Irānas teritorijai.
Grosvalds pāris dienu šaubās, bet tad pieņem lēmumu, ka ir tur jādodas. Dienasgrāmatā ieraksta frāzi: "Tā es varu doties tur, kur citādi nekādi nebūtu ticis." Sākas Jāzepa Grosvalda Austrumu pieredze – sākumā ar Aleksandriju, Basru, Bagdādi. Nonākot mūsdienu Irānas teritorijā, sākas gājiens kājām. Brīžam ar ēzeļiem, brīžam ar kamieļiem. Tiešām liekas – ko tad vēl mākslinieks varētu pieredzēt? Tālāk ir divas telpas, kas ir veltītas Grosvalda Austrumu ciklam. Apstākļi tur bija ļoti grūti, bija daudz mirstošu badacietēju, arī paši iešanas apstākļi, kurus mākslinieks apraksta dienasgrāmatā, bija grūti. Gāza lietus, tad atkal cepināja saule. Viņi dzīvoja nometnēs teltīs. Grosvalda mākslā parādās arī grūtie aspekti, tomēr – viņš ir nokļuvis eksotiskajā, negaidītajā pasaulē, un vismaz mākslā viņam daudz vairāk gribas pievērsties tam. Ja lasām Jāzepa Grosvalda grāmatu Persijas ainas, skatījums ir cits. Viņu interesēja dažādi cilvēku tipi, dzīvesveids, kafejnīcas, arhitektūra, daba – kā kalni saspēlējas ar arhitektūru. Tas ir ļoti krāšņs, interesants un pārsteidzošs cikls, kas ir ļoti plašs darbu ziņā. Pie ieejas šajā zālē var redzēt karti, kā izlūkgājiens pārvietojās pāri Persijai. Otrā pusē ir vienīgais darbs, kurā var redzēt, ka Grosvalds tur bija armijas sastāvā. Nekur citur nekas militārs neparādās.
Šis cikls Jāzepu Grosvaldu padara par visnozīmīgāko orientālistu latviešu mākslā. Nav daudz mākslinieku, kuriem būtu bijusi iespēja doties uz tik tālām vietām.
Paralēli vitrīnās varam redzēt skiču albumus, pastkartes, krāsu kasti, arī ceļojumu lādi. Liekas, Jāzeps Grosvalds pats mums ir sagādājis iespēju pētīt un pētīt, baudīt un baudīt. Par savu pieredzi Grosvalds saraksta grāmatu franču valodā Persijas ainas. Iesāk to rakstīt latviski, bet turpina franču valodā. 1919. gadā viņš atgriežas Eiropā un lūdz brālim vienu no manuskriptiem nodot redaktoram Artūram Tupiņam izdošanai. Viņš ir sazīmējis ļoti daudz skiču. Liekas, ka process ir iekustējies, bet notiek tā, ka 1920. gadā 1. februārī Jāzeps Grosvalds mirst un viss apstājas. Grāmata vienīgo reizi tiek izdota 1968. gadā.
Kara beigas Grosvalds sagaidīja Kaukāza frontē, no kurienes 1919. gada jūnija sākumā atgriezās Londonā ar savainotu kāju. Aizgājis no karadienesta, Grosvalds sāka pildīt jaundibinātās Latvijas valsts pārstāvniecības sekretāra pienākumus Parīzē, līdztekus darinot vairākus patriotiska rakstura gleznojumus un gatavojot Parīzes Neatkarīgo salonam lielāka izmēra eļļas gleznas ar Austrumu tematiku.
Pēdējā telpā pie sienas var redzēt trīs lielus eļļas gleznojumus. Tās ir vienīgās gleznas, kas ir tapušas pēc akvareļu un temperas gleznojumiem un skicēm: Austrumu tirgus, Trīs sievietes Bagdādes ielās un Austrumu aina. Ļoti zīmīgi un traģiski, ka tad, kad Jāzeps Grosvalds Parīzē jau guļ uz nāves gultas, 28. janvārī Parīzes salonā tiek atklāta izstāde, kurā ir eksponētas tieši šīs trīs Jāzepa Grosvalda gleznas. Mums nav informācijas, vai mākslinieks pats zināja, ka viņa gleznas bija pieņemtas salonā. Tas paliek nezināms.
IZSTĀDE
"Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai." Jāzeps Grosvalds. 1891–1920
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē
Līdz 2024. gada 30. martam