Šādas pašas pārmaiņas Latvijā jāveic valsts pārvaldē. Treknajos gados tā ir aptaukojusies un kļuvusi inerta. Iespējams, ka ar gribasspēku un paškontroli vien būs par maz, un būs jāveic ķirurģiska iejaukšanās ar skalpeli "dzīvā miesā". Es runāju par radikālo valsts pārvaldes "saīsināšanu", kas tika pieteikta jau Godmaņa valdības beigu posmā, bet dažu partiju, politiķu un ierēdņu pretestības dēļ nav izkustējusies no vietas. Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Komisija šīs pārmaiņas sauc par "strukturālām reformām". Es tās nosauktu par conditio sine qua non Latvijas ekonomikas un politikas atveseļošanai. Latvijai ir jāveido maza, efektīva un profesionāla valsts pārvalde.
Pirmais un radikālākais risinājums būtu samazināt valsts un pašvaldību aģentūru un administratīvo aparātu skaitu, apvienojot pēc funkcijām līdzīgas struktūras. Šādu optimizāciju paredz vienošanās memorandi starp Latvijas valdību un starptautiskajiem donoriem. Palikušajās aģentūrās sīki jāauditē visi izdevumi. Nesen saņēmu Eiropas veselības apdrošināšanas karti no Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras. Telpas jaunā un dārgā Rīgas centra projektā, mašīnas novietošana apgrūtināta, vestibilos vismodernākie lifti, uzgaidāmajā telpā pilns Latvijas preses komplekts. Ļoti trekni, bet vai efektīvi?
Otrais risinājums, atkal - nepopulārs, taču efektivitāti paaugstinošs, ir valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību vadības institūciju tālāka samazināšana, darbinieku profesionalitātes izvērtēšana un algu "apgriešana", solidāri ar citiem valsts pārvaldē strādājošiem. Arī šīs saistības Latvijai jau ir uzņēmusies, tāpēc ātrāk vai vēlāk to vajadzēs darīt. Latvijas politiskajām partijām šādu "barotņu" izrevidēšana īsti neies pie sirds, bet vairs nevaram atļauties politizētas uzraudzības institūcijas - vietas jāatdod nozaru profesionāļiem.
Trešais jaunais piedāvājums ir "labi aizmirsts vecais", proti, plānojot jebkuras iestādes funkcijas un budžetu par pamatu ir jāņem "nepieciešamības pierādīšana". Šādu principu jau savulaik mēģināja ieviest gan Šķēle, gan Repše, proti, pirms pieprasīt budžeta naudu kādas "valstiski nepieciešamas" un likumos jau fiksētas funkcijas veikšanai, ir jāpierāda ka valstij šāda funkcija vispār ir nepieciešama, ka valsts to var veikt labāk, nekā privātais sektors, un ka šī funkcija pievieno vērtību - uzlabo sabiedrības veselību, kārtību, drošību, nākotnē atpelna ieguldījumus.
Ja es dzīvotu Amerikā, es droši vien būtu republikānis - iestātos par zemiem nodokļiem, mazu valdību, indivīdu un nevis valsts iniciatīvu kā galveno attīstības virzītājspēju. Bet tā kā es dzīvoju Eiropā, tad esmu konservatīvs. Treknums valsts pārvaldē nav konservatīva vērtība, tāpēc pret to ir jācīnās, it īpaši šobrīd. To diktē gan mūsu starptautiskās saistības, gan krīzes spiediens uz valsts izdevumu samazināšanu.