Maz ticams, ka valdošās koalīcijas „gudrās galvas” sapratīs, ka tautai ir jādod tiesības rīkoties tajos brīžos, kad politiskās „elites” nekaunība, negausība, uzpūtība, amoralitāte un likuma ignorēšana vienkārši kļūst nepanesama. Nebūsim naivi domājot, ka laikā kopš no amata aizgāja hokejists Kalvītis, kaut kas īpaši ir mainījies. Tiesa, Ivars Godmanis (paldies Dievam) nav Kalvītis, bet joprojām mums ir Saeimas mīļi aizsargātais, bet savā nozarē elpu aizraujoši destruktīvais satiksmes ministrs, joprojām mums ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas (!!) vadītājs, kurš intervijā Ventspils kabatas avīzē atļaujas prasti melot, joprojām „elite” izliekas pilnībā nesaprotam, par ko bija pērnā rudens protesti pie Saeimas un Doma laukumā, un joprojām atklāti ir ļoti daudzi jautājumi par elementāriem tiesiskuma principiem mūsu valstī. Tieši atsevišķu vadošo politikāņu muldēšana par to, ka paredzētie Satversmes grozījumi radīs „haosu” valstī, kurā haosu nodrošināt viņi paši ir vairāk kā spējīgi, rāda, cik nozīmīgi šie grozījumi tomēr būs.
Šoreiz referendums būs citāds, nekā pērn, kad valdošā kliķe mēģināja sagraut Latvijas Republikas nacionālo drošības sistēmu. Toreiz suns bija spiests iežmiegt asti kājstarpē un mukt vēl pirms referenduma dienas. Šoreiz jautājums joprojām ir atklāts, un tāpēc būs ļoti nepieciešami mobilizēties visiem labas gribas cilvēkiem valstī, lai šoreiz kvorums tiktu savākts par spīti vasarai un visām nodarbēm, kādas ar to saistās. Jau laikus Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jādomā par to, kā balsos tie ļoti daudzie Latvijas pilsoņi, kuri atrodas ārpus Latvijas. Man nesen atrakstīja tautietis no Amerikas, kurš stāstīja, ka viņš un grupiņa domubiedru ir ceļojuši 545 kilometrus, lai parakstītos par referenduma rīkošanu. Īrijā viena parakstīšanās iespēja radās tikai tāpēc, ka pilsētā ieradās Čikāgas „Piecīši” un to pieprasīja. Labi tas nav.
Taču vēl nozīmīgāks jautājums ir tiem pilsoņiem, kuri joprojām dzīvo Latvijā. Saprotu, no lielās „politikas” var ātri nogurt. Ja ierauga smirdīgu mēslu čupu, tad instinkts ir no tās novērsties, nevis to kārtīgi pētīt, lai konstatētu, kā labāk to satīrīt. Taču 18 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas mēs tomēr negribam dzīvot banānu republikā, kurā lēmumus politiskā „elite” pieņem slepus un atbilstoši sazini kādām, bet Latvijas interesēm nu gan ne. Banānu republikā, kuras raksturu ļoti labi šodien Dienā ilustrē Valsts prezidents. Atbildot uz jautājumu par to, kāpēc viņa 2007. gada amatpersonas deklarācijā nav minētas „pateicības”, kuras viņš noteikti saņēma iepriekšējā darbā kā ārsts, prezidents vispirms pasaka, ka viņš visu ir izdarījis likumā paredzētā kārtībā, un pēc tam paziņo, ka par spīti tam, ka amatpersonas deklarācijā acīmredzot nav uzskaitīti visi ienākumi, „arī ar amatpersonas ētiku man viss ir kārtībā.” Lai nu cilvēks tā domā, ja viņam tā ir ērtāk. Bet neaizmirsīsim, ka nodokļu nemaksāšanu un melošanu amatpersonas deklarācijā tik augstā vērtē cēla nevis Valdis Zatlers, bet gan valdošā koalīcija Saeimā, kura nolēma, ka savas pretīgās attieksmes pret tiesiskumu vārdā var ignorēt likumu, kurā Valsts prezidentam ir paģērēta „nevainojama reputācija.”
Nepadosimies! Tas, ka politiskā „elite” par to, ko nosacīti sauksim par „lietussargu sabiedrību”, atļaujas izteikties tik nicinoši un melīgi, vēl jo vairāk stiprina mūs pārliecībā, ka tālāk tā vairs nedrīkst. Tas, ka šie politikāņi uzskata, ka visi, kuri Latvijas politikā vēlas redzēt godīgumu un atklātību, ir kaut kādas ārvalstu inspirētas un apmaksātas sazvērestības dalībnieki, dara kaunu šo muļķību paudējiem, bet vēl lielāku kaunu sabiedrībai, ja tā ļauj šiem meliem palikt neapstrīdētiem. Pirmais solis pēdējā mēneša laikā ir sperts. Laiks spert nākamo!