***
Liels prieks toties par to, ka valsts nolēmusi (cita varianta nebija) piekāpties jautājumā par kolēģi Aivaru Ozoliņu un nu jau sen piemirsto kādreizējo politikāni Laimoni Strujeviču. Lasītāji atcerēsies, ka pirmais pirms nu jau daudziem gadiem par pēdējo uzrakstīja ļoti kritisku rakstu, jo pēdējais darbojās kā ekonomikas ministrs un rīkojās pirmāprāt (un ne tikai) ne tā. Pēdējais apvainojās un pirmo iesūdzēja tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Tajā laikā tiesas Latvijā vēl nebija apguvušas civilizētās pasaules principu -- ka tiem, kuri darbojas politikā, ir jārēķinās ar to, ka tie, kuri darbojas žurnālistikā, par viņu darbu reizēm rakstīs arī nosodoši un skarbi. A. Ozoliņš atsevišķās Latvijas tiesās zaudēja. Tad lieta nonāca Eiropas tiesā, kur tiesnešiem nav svešs jēdziens, ka tiem, kuri darbojas politikā, ir jārēķinās ar to, ka tie, kuri darbojas žurnālistikā, par viņu darbu reizēm rakstīs arī nosodoši un skarbi. Eiropas tiesa vienbalsīgi apstiprināja, ka A. Ozoliņam ir taisnība, un valstij jāmaksā 10 tūkstoši latu ar kapeikām. Bravo! Prieks, ka šajā ziņā pozitīvi attīstījušās arī tiesas Latvijā. To tagad saprot arī dažādas ekstrēmistiskas jumpravas, kā arī ļautiņi, kuri paši sevi sauc par žurnālistiem, bet patiesībā darbojas pēc naftas dvakojošu interešu labā.
***
Uzjautrina un reizē arī mulsina tas, cik lielu uzmanību prese Latvijā pievērš aptaujām par politisko partiju popularitāti. Šodien vairākās avīzēs atzīmēts, ka tēvzemieši nu jau noslīdējuši zem 3% robežas, vai dieniņ, ak šausmas. Visu cieņu tiem speciālistiem, kuri šīs aptaujas veic, bet vai kolēģi presē tiešām nesaprot, ka sabiedriski politisku notikumu vērtēšanā tās nav pat pupu mizu vērtas? Pat tā pēdējā aptauja, kura tiek publicēta pirms Saeimas vēlēšanām, mēdz būt visnotaļ neprecīza, jo pirmkārt vēlēšanu rezultātus lielā mērā ietekmē skaļa (un atsevišķu partiju izpildījumā arī nelikumīga) reklāma, un otrkārt mūsu valstī netrūkst partiju, kuru atbalstītāji kaunas atzīties publiski. Lai ir šīs aptaujas, tās ir interesantas tādā pašā nozīmē, kā miseņu konkursi -- kura tad būs pati pirmā? Bet no tām radīt tālejošus secinājumus par politiku? Nevajag.
***
Un pēdīgi, šodien ielās izies mediķi. Un es domāšu "bravo, mediķi -- Jūs darāt izmisīgi svarīgu darbu, brīdī, kad man būs vajadzīga Jūsu uzmanība, es cerēšu, ka Jums nav patiesībā jādomā par to, kā bērnam nopirkt ziemas zābakus." Šī emocija turpināsies līdz brīdim, kad ielās izies skolotāji. "Bravo, skolotāji. Jūs darāt izmisīgi svarīgu darbu, Latvijai ir vajadzīgi izglītoti cilvēki, es ceru, ka stāvot klases priekšā Jums nav jādomā par to, kā bērnam nopirkt ziemas zābakus." Un tikmēr ārsti, māsiņas un skolotāji plūdīs rietumu virzienā un plūdīs rietumu virzienā. Un pats lielākais prieks: veselības ministrs jūtas drošs savā krēslā, tā mums šodien pavēstīts Dienā. Tieši tāpat, kā savā krēslā droša jūtas izglītības ministre, kuras neveiksme pie krēsla zaudēšanas laikam varētu novest tikai tādā gadījumā, ja neveiksmi apbalvos ar Saeimas priekšsēdētājas amatu. Bravo, mediķi. Bravo, skolotāji. Skumstu par jums...