Šī ekspozīcija iepazīstina ar XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma Spānijas mākslu. Tajā ir aplūkojami darbi no 15 Spānijas muzejiem un privātkolekcijām. "Pirms septiņiem gadiem Mākslas muzejā Rīgas Birža bija apskatāmi XVI–XIX gadsimta meistardarbi izstādē Prado 12 raksturi, tagad mēs turpinām ar Spānijas mākslas nākamo periodu, par kuru Baltijas valstīs ir maz kas zināms. Tā ir iespēja iepazīt šo kultūru caur rūpīgi atlasītiem darbiem un novērtēt Spānijas glezniecības kvalitātes," akcentē muzeja vadītāja Daiga Upeniece.
Izstādes España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso idejas autors un viens no tās kuratoriem Karloss Alonso Peress-Fahardo cer, ka šai ekspozīcijai izdosies atkārtot izstādes Prado 12 raksturi panākumus.
Ainavas loma
Izstādes veidotāji vērš uzmanību uz to, ka XIX gadsimtā Spānijas mākslā sāka raisīties jautājumi par spāņu identitāti un nacionālā tēla veidošanu. Valstij modernizējoties, saskārās divi pretēji viedokļi: ideja par plaukstošo "balto" Spāniju un ideja par skarbo "melno" Spāniju, kas sakņojās kultūras mantojuma dziļākajos slāņos. Šajā laikā īpašu statusu ieguva ainavu glezniecība, kurai iepriekš bijusi salīdzinoši neliela loma. "Apzināti Spānijas ainavas sāka radīt mākslinieki no citām Eiropas valstīm XIX gadsimta pirmajā pusē. Viņi Ibērijas pussalas vidi un tās ļaudis uztvēra kā eksotisku fenomenu," norāda ekspozīcijas veidotāji un atgādina, ka tobrīd Spānijas viduslaiku islāmticīgā pagātne, katoļu impērija Amerikā un nozīmīgā romu kultūras pastāvīgā klātbūtne mudināja franču, britu, vācu un amerikāņu māksliniekus mitoloģizēt Spāniju.
Būtiskas izmaiņas Spānijas ainavu parādīšanas pieejā veicināja izstādes nosaukumā pieminētais spāņu gleznotājs Mariano Fortuni (1838–1874), kurš kopā ar Martinu Riko (1833–1908) un Euhenio Lukasu Velaskesu (1817–1879) veidoja spēcīgu spāņu ainavu glezniecības skolu, kas pēc tam spēlēja nozīmīgu lomu kopējās kultūrtelpas attīstībā. Viens no spilgtākajiem spāņu ainavu glezniecības virtuoziem un "baltās" Spānijas tēlotājs bija Hoakins Sorolja (1863–1923) ar savām žilbinošajām kompozīcijām, kurās "jauneklīgi ķermeņi gremdējās saules gaismā un jūras viļņos". "Viņa gleznu noskaņa saskan ar daudziem gaišās, optimistiskās Spānijas tēla aspektiem, ko veidoja iepriekšējā gleznotāju paaudze," raksturo ekspozīcijas veidotāji.
Par "melnās" Spānijas atspoguļošanas ietekmīgākajiem virzītājiem kļuva Ignasio Suloaga (1870–1945), Hosē Gutjerress Solana (1886– 1945) un Dario de Regojoss (1857–1913). Pēdējais no viņiem kopā ar beļģu dzejnieku Emīlu Verhārenu 1898. gadā izdeva grāmatu Melnā Spānija ar viņu abu iespaidiem pirms desmit gadiem veiktajā ceļojumā pa šo valsti no Basku zemes līdz Madridei, meklējot spāniskuma saknes.
Spānijas glezniecības skolas tradīcijas un Barselonas modernistu meklējumi kalpoja par auglīgu vidi pilnīgi jaunu mākslas izpausmju uzplaukumam, kuras spoži pārstāvēja Pablo Pikaso.
Savukārt starp šiem diviem pretmetiem XIX un XX gadsimta mijā uzplauka katalāņu modernisma glezniecība, apvienojot "baltās" Spānijas krāsām piesātināto gleznainību un "melnās" Spānijas intelektualitāti. Jau piesauktais Ramons Kasass (1866– 1932) kopā ar Santjago Rusinjolu (1861–1931) bija vieni no pirmajiem katalāņu modernistiem, kuri kļuva pazīstami Spānijā un visā Eiropā XIX gadsimta beigās. Viņiem sekoja savā daiļradē simboliskais un izsmalcinātais Ermenehildo Anglada Kamarasa (1871–1959), pesimistiskais Isidre Noneljs (1872–1911) un jūtīgais kolorists Hoakims Mirs (1849–1914) ar atraisītu un neparastu glezniecības manieri. Spānijas glezniecības skolas tradīcijas un Barselonas modernistu meklējumi kalpoja par auglīgu vidi pilnīgi jaunu mākslas izpausmju uzplaukumam, kuras spoži pārstāvēja Pablo Pikaso (1881–1973).
Zināšanu vilinājums
Šo izstādi papildina sadaļa Spāniskā vilinājums par Latvijas mākslinieku Gustava Šķiltera (1874–1954), Kārļa Brencēna (1879–1951) un Jāzepa Grosvalda (1891–1920) saiknēm ar Spānijas māksliniekiem un viņu ceļojumiem uz šo valsti XX gadsimta sākumā. Tās autores ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārstāves Ieva Kalnača un Aija Zandersone, kuras turpina strādāt pie plašāka pētījuma. "Mums bija iespēja apmeklēt Spānijas muzeju kolekcijas un arhīvus un satikties ar izciliem pētniekiem, un dalīties ar informāciju. Piemēram, Spānijā nav atrodami gandrīz nekādi materiāli par ilustratora Havjera Gosē ikdienas gaitām, kas parādās Jāzepa Grosvalda vēstulēs un dienasgrāmatā," par savstarpēji izdevīgo tikšanos ar Spānijas kolēģiem saka A. Zandersone.
Neraugoties uz 15 gadu vecuma starpību, H. Gosē kļuva par vienu no J. Grosvalda tuvākajiem draugiem Parīzē, kopā dodoties izbraukumos, tiekoties kafejnīcās, klausoties abu mākslinieku tik ļoti iemīļotos regtaimus un kopīgi muzicējot, lasāms ekspozīcijā. Šo atsevišķo stāstu veido mākslas darbi, fotogrāfijas, dokumenti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un citām atmiņu institūciju kolekcijām, kā arī privātkolekcijām. To vidū ir arī G. Šķiltera akvareļi, kuros atspoguļojas viņa pieredzētais Spānijā. "Saules apspīdēti arhitektūras pieminekļi, Andalūzijas ieliņas ar baltām namu fasādēm, Kastīlijas pilsētu jumtu rindas un vietējo iedzīvotāju tēli," raksta pētnieces.
Dejos flamenko
Mākslas muzejs Rīgas Birža piedāvā plašu izstādi pavadošo pasākumu programmu: mākslas zinātnieces Edvardas Šmites lekciju Latviešu mākslinieku iespaidi Spānijā, diskusiju par to, kā tūrisms ietekmē spāņu kultūras vērtību saglabāšanos, Ģimenes dienu, sarunas muzejā, Sudraba senioru pēcpusdienu, Rudens skolu bērniem un darbnīcas Spānijas kultūras zīmē.
"Es vēlos īpaši izcelt 12. oktobri, kas ir Spānijas Nacionālā diena. Šajā datumā mēs dejosim flamenko," sola izglītības programmu kuratore Ieva Velberga. Meistarklasi vadīs dejotāja Ursula Moreno.
Spānijas mākslas sezona iestiepsies arī adventes laikā. "Decembra sākumā uz Rīgu no Prado muzeja tiks atsūtīts viens no brīnišķīgākajiem tā kolekcijā esošajiem XVI gadsimta mākslas darbiem. Kurš tas būs? Lai paliek intriga!" piebilst D. Upeniece.
Vairāk – Lnmm.lv.