"Visvairāk man patīk, ka te viss ir uz ritenīšiem un kustināms," savā plašajā, gaišajā darbnīcā priecājas jaunā speciāliste restauratore Liene Muceniece. Viņa pie savām darba telpām ir tikusi ātrāk nekā citi kolēģi. "Vienā brīdī bija tik ārkārtīgi daudz darba – bija jāpabeidz restaurēt lielie formāti, un mani burtiski ar visām gleznām pārveda šeit," smejas restauratore, kura pirms tam kopā ar pieredzējušiem kolēģiem strādājusi izstāžu zāles Arsenāls restaurācijas darbnīcā. Pirmo profesionālo pieredzi viņa ir guvusi Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
Acs piešauta uz defektiem
Vai restauratora profesija ir tuvāk zinātnei vai mākslai? Lieni Mucenieci valdzina tieši profesijas tehniskā puse. Tāpēc viņa pēc mācībām Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina nodaļā vēlējusies "turpināt iedziļināties mākslas procesā" tieši, studējot restaurāciju. Viņai pašai nav ambīciju kļūt par gleznotāju, bet nereti tā notiekot. Viņasprāt, restauratori ir labi gleznotāji, jo "ir rūpīgi, ievēro gleznošanas tehnoloģiju un pārzina kompozīcijas lietas". Akadēmijā apgūta gan zīmēšana, gan gleznošana, jo restauratoram ir jāprot atdarināt mākslinieka triepienu un rokrakstu. "Protams, pa īstam atdarināt vai kopēt var tikai īsti meistari," piebilst Liene.
Šobrīd uz restauratores darba galda guļ glezna Saules meitas (1912) jau nākamajai – Jaņa Rozentāla 150 gadu piemiņas izstādei. Vai atbildība nestindzina? "Sākotnēji, kad darbu ieraugi pirmo reizi, novērtē – jā, tas ir Rozentāls! Bet tagad jau man acs ir piešauta tieši uz defektiem, un beigās vairs nešķiro, kas tas par autoru vai – kāda tam vērtība. Skaties no restaurācijas viedokļa. Tā sajūta man ir vissvarīgākā – vai es spēšu darbam kaut kā palīdzēt."
Ikviens pamana kaut ko noplēstu, aplietu vai izbalējušu. Ko saredz trenēta restauratora acs? "Pārsvarā tās ir deformācijas, pamatnes zudumi, bet arī tos pamanīs jebkurš. Sākot kaut vai tīrīt, pamani sīkus krāsas slāņa izbirumus, pacēlumus, plaisas, kam skatītājs nepievērsīs uzmanību. Viņš skatīsies gleznas koptēlu. Mans galvenais uzdevums ir panākt, lai, gleznu apskatot, nekas nekristu acīs, lai nebūtu manāms, ka veikta restaurācija."
Restaurācijas gludekļa evolūcija
Liene Muceniece piedāvā izšķirstīt gleznu restaurācijas pases, ko veido katrai restaurētajai gleznai. "Viens no gleznas vizuālās izpētes veidiem ir arī fotofiksācija pirms restaurācijas, procesā un pēc restaurācijas. Liekas – pleķi, kaut kāds satumsums, bet patiesībā tā ir nenoslīpēta restaurācijas grunts ar tonējumiem, kas uzklāti pāri oriģinālajam krāsas slānim. Tie tiek plānināti, koriģēta vai no jauna ieklāta restaurācijas grunts, veikti tonējumi. Šim darbam bija izteikta iespiesta līnijveida deformācija. Mans uzdevums bija nostiprināt krāsu slāni un izlīdzināt," restauratore atklāj parastam apmeklētājam nenojaušamās detaļas. "Nezinu, vai jūs redzat. Te ir tāda falte ar deformāciju stūrī," restauratore pasmaida, apzinoties, ka diez vai ko saskatīšu.
"Šis ir attēls, kas uzņemts ultravioletajā apgaismojumā. Uzreiz katrs materiāls vai pigments luminiscē citādi, tas mums palīdz ikdienas darbā." Kopumā restauratore vērtē: "Muzeja specifika ir tāda, ka darbi ir saglabājušies diezgan labā stāvoklī."
Kā XXI gadsimta tehnoloģiju uzvaras gājiens iepriecina mūsdienu restauratorus? Salīdzinājumam Liene Muceniece nodemonstrē restaurācijas gludekļa evolūciju – plauktā stāv parasts gludeklis, kādu kādreiz lietojuši kolēģi, un tagadējais elektriskais restaurācijas gludeklis ar maināmiem uzgaļiem, no kuriem mazākais ir adatas smalkumā, – tas jau ir specializēts un īpaši piemērots restaurācijas vajadzībām.
Dodamies uz jaunizveidoto pastāvīgo ekspozīciju Latvijas māksla. XIX–XX gadsimts. Gluži kā bērnības draugi pazīstamie klasiķu darbi vispārējā spodrībā staro kā pēc pirts. Vismaz 15 no tiem restaurējusi Liene Muceniece: Kārlis Hūns Pastaiga Neijī (1874), Janis Rozentāls No baznīcas (Pēc dievkalpojuma) (1894) – "tamponi bija melni, varbūt laka pievilka netīrumus" –, Uga Skulme Pašportrets (1926), Eduards Kalniņš Jaunās buras (1945), Jānis Osis Airēšanas sacīkstes zvejnieku svētkos (1958), Maija Tabaka Kāzas Rundālē (1974) u. c. Restauratore pārbaudot šur tur uzspīdina lampiņu: "Mūsu darbs notiek ne tikai darbnīcā. Mans uzdevums ir regulāri iziet cauri ekspozīcijai – pamērīt temperatūru, mitrumu, paskatīties, kā gleznas jūtas. Ir jāpastaigā apkārt, un jātur roka uz pulsa."
Saruna ar inženieri Viesturu Škrabu. Re, kur var redzēt snuķīti
Saruna ar bibliotekāri Allu Sidorinu. Saturs ar ainavu
Saruna ar izglītības darba vadītāju Martu Pallo. Informācijas komforts visām gaumēm