Amatnieka vienīgais pareizais ceļš ir izgatavot tādu priekšmetu, kas pēc tehnoloģijām, paņēmieniem un lietojuma ir viens visā pasaulē. Un pat simts gados simt tūkstošu ķīniešu to nevar atkārtot. Šī Pūdnīku skūlas pārstāvja keramiķa Ēvalda Vasiļevska paustā atziņa blakus citu Latvijas amatnieku citējumiem uzliek būtiskus jēdzieniskos uzsvariņus Rīgas mākslas telpā atklātajai vērienīgajai Dziesmu un deju svētku tautas lietišķās mākslas izstādei Dziesma top citādi. Ekspozīcija, kurā aplūkojami vairāk nekā 900 Latvijas meistaru radītie teju 2000 darbu un kurā satiekas autentiskais ar tā mūsdienīgajām interpretācijām, būs atvērta līdz 8. septembrim.
Mēģinot atminēt izstādes nosaukumā kodēto jēgu, pirmā nāk prātā nu jau tikai pārstāstos dzirdētā kopdarbošanās garajos ziemas vakaros, kad līdzās adīšanai, klūdziņu pīšanai vai kādam citam darbiņam tika dungotas iemīļotākās tautasdziesmas. Izstādes radošā komanda, arī šī projekta vadītāja Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, atzīmē, ka šajā ekspozīcijā sirds dziesmas ir nosacīti materializējušās krāsu koloristikā un tekstūrās, proporciju un tehniku kārtojumā. Ekspozīciju diagonāli sadala divi dzīves atsvari - debesis un zeme. Lidojošo apjomu veido pirkstaiņi, zeķes, pastalas u. c., savukārt zemes spēks ir keramikā un stiklā, ādā un koka darinājumos.
Ieejot šajā latviešu tautas lietišķās mākslas izstādē, uzreiz kļūst skaidrs, ka tā nav tikai jauka rozīnīte tūliņ gaidāmajos Dziesmu un deju svētkos. Patiesībā šajā izstādē ir viss, par ko mums, latviešiem, pašiem ikdienā vajadzētu piedomāt biežāk. Pirmkārt, no ikkatra lietišķās mākslas parauga te varam mācīties rūpīgumu, tieksmi pēc nevainojamas kvalitātes un pacietību savos darbos. Nostājies zem apaļa gaismekļa, kas reizē ir arī skaļrunis, pa kuru meiteņu balsīs skan Caur sidraba birzi gāju, un raugies uz baltu, smalku mežģīņu sedziņu, kas acu priekšā pie sienas. Nezinu šīs tautasdziesmas oriģinālo skaidrojumu, bet, šādas mežģīnes darinot, droši vien acīgā meistare tik tiešām nedrīkstēja ne zariņa nolauzt! Izrādās, XVIII gs. Greznības noteikumi ļāvuši zemniekiem lietot tikai pašdarinātus materiālus, un tas ietekmēja latviešu tradicionālo mežģīņu veidošanos un izmantojumu.
Latvieši sevi dēvē par pelēkiem un drūmiem. Tāpēc, otrkārt, mīļi iesaku iziet cauri lielo plecu lakatu alejai vai garām vertikālos cilindros sarullētu tautisko segu labirintam - tas ir tikpat kā īsā laika sprīdī mērot četrus gadalaikus. Krāsu bagātību var skatīt arī neskaitāmos cimdu pāros, no kuriem daži ir muzeju eksponāti - mazliet pairuši, pielāpīti, bet lepni mūsu nacionālie dārgumi. Imants Ziedonis rakstījis: "Latvieši iziet pasaulē ar rakstainiem cimdiem un met tos tautas kultūras dārgumu krātuvē pie persiešu paklājiem, indiešu un japāņu zīda audumiem, ķīniešu porcelāna, krievu kokgriezumiem (..)."
Treškārt, mūsu kultūras ministre, kura arvien vairāk skar radošo industriju tematiku, izstādes kontekstā droši var skandēt vienu no saviem mīļākajiem teicieniem - "ir vērts investēt kultūrā". Tas attiecas gan uz to, ka mūsu daiļamatniekiem ir visas nepieciešamās prasmes radīt kvalitatīvu pārdodamu produktu, gan arī uz mēģinājumiem tautas tradīcijām atrast mūsdienu dizainam atbilstošu veidolu. Šādi centieni izstādē skatāmi apavu dizaineres Elīnas Dobeles, stikla dizainera Arta Nīmaņa un citu meistaru darbos.