Valsts prezidents pēc 13.janvāra haosa ir negaidīti piedāvājis strauju risinājumu – vai nu parlaments un valdība ar dažiem neatliekamiem darbiem nākamajos divarpus mēnešos pierāda, ka sāk pildīt sabiedrības prasības pēc pozitīvām pārmaiņām, vai arī par šo pārmaiņu sākumu kļūs Saeimas atlaišana.
Prezidenta formulētie seši uzdevumi (Satversmes un vēlēšanu likuma grozījumi, ekonomikas plāns, reformas valdībā un valsts pārvaldē, KNAB vadītāja apstiprināšana) jāvērtē kā obligātais izdzīvošanas minimums pašreizējai elitei. Ja mēs nevaram šos sabiedrības pieprasītos darbus saņemt tagad, tad nav vērts tālāk gaidīt un ļaut valdošajai koalīcijai darīt to, ko prasa partiju saimnieki.
Vienīgais iemesls nesteigties būtu cerības, ka nākamgad vēlēšanās politiskais piedāvājums varētu būtiski uzlaboties, vai arī bažas, ka šovasar krīzes eskalācijas dēļ tas varētu būtiski pasliktināties. Var zīlēt. Var arī mācīties no pieredzes, kas rāda – varas partiju cinisms pieaug jo gadu.
Šī ir koalīcijas iespēja, ja partijas plāno vēl kādu nākotni politikā. Ja kurlums nepāriet, tad vēlēšanas tām būs liktenīgas kā pēc pusgada, tā pēc pusotra.
Tāpēc, ja Saeima jau tuvākajās nedēļās neizrāda kādas atsaucības pazīmes, varbūt prezidentam nav vērts vilkt kaķi aiz astes un labāk 6.jūnijā paredzētajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām pieskaņot nevis Saeimas atlaišanas referendumu, bet jau 10.Saeimas vēlēšanas?
Tādā gadījumā jālemj jau februāra sākumā, jo tautas nobalsošana ir jāsarīko ne agrāk kā mēnesi un ne vēlāk kā divus pēc prezidenta paziņojuma, savukārt vēlēšanas – ne vēlāk kā divus mēnešus pēc Saeimas atlaišanas. Par to, ka atlaista tiks Saeima, nevis prezidents, šaubu nav, jo Satversme neparedz nekādu kvorumu šim referendumam un pietiek, ja vairāk nekā puse no jebkura balsotāju skaita izsakās par Saeimas atlaišanu.
Vienīgais pa īstam neskaidrais jautājums ir arī vissvarīgākais – vai šo vēlēšanu rezultātā mēs tiešām iegūsim ne tikai citu, bet labāku Saeimu? Manuprāt, tas atkarīgs no diviem galvenajiem faktoriem.
Pirmais – vai šis kļūs par pagrieziena brīdi, kad pārmaiņu iespējai noticēs un politiku par savu profesiju būs gatavi izvēlēties spējīgi, valsts pārvaldē strādāt patiesi griboši cilvēki, kurus līdz šim no kandidēšanas atturējis riebums pret varas netīrību?
Otrais, cik prasīgi mēs visi būsim, liekot kandidātiem beidzot konkrēti runāt par valsts attīstības programmām un izvēloties partijas pēc tām, nevis reklāmu narkozes iespaidā. Ja vēlētāji nebūs mācījušies, arī Saeima nemainīsies.