Venēcijas biennālē Latviju pārstāvēs Evelīna Deičmane un Miks Mitrēvics

 Ekspozīcijas nosaukumā ietvertās dabas izpratne pārsniedz floras un faunas apmērus,  paceļoties jaunā, ontoloģiskā līmenī, kur var runāt par lietu iedabu, trauslo mieru un nenoturīgajiem cilvēka esamības stāvokļiem. Tos raksturo labilitāte, domāšanas neskaidrība, atkarība no ārējiem apstākļiem un tieksme pieļaut kļūdu. Visi šie lielumi potenciāli klātesoši arī ekspozīcijas interpretācijā, taču skatītāja ziņā ir noteikt, kādā mērā tie tiks pieļauti un kā tos risināt.   Kā norāda ekspozīcijas kuratore Līga Marcinkeviča, svarīgi ir saglabāt domas koridoru, jo vērtīgas mākslas darba pieredzes nosacījums ir neatkarība no iepriekš formulētām idejām un uzrakstītiem tekstiem. Tādējādi ekspozīcija aicina skatītāju būt atvērtiem un izmantot savu pieredzi.  Sekojot kopīgajam biennāles uzstādījumam, Miks Mitrēvics un Evelīna Deičmane projektē mikropasaules. Šīm pasaulēm ir vairākas formālas līdzības ar mūsu pasauli. Tā Miks izmanto pazīstamus, pat arhetipiskus tēlus: jūra, smiltis, atpūta, ilgas. Savukārt Evelīnas darba iedarbību nodrošina ne tikai sarežģīti veidotais mehānisms ar daudziem zobratiem, bet arī akustiskais efekts, kas ļauj saklausīt labi zināmas skaņas, piemēram, sniega gurkstēšanu. Šie mākslas darbu elementi tiek izmantoti, lai, no vienas puses, ilustrētu mākslinieku dziļi personiskos stāstus, un, no otras puses, mudinātu skatītāju kaut ko atcerēties, iedomāties vai saprast.  Par to, kādu kopiespaidu radīs abas instalācijas, pagaidām spriest nav iespējams, jo šī dialoga iznākums būs atkarīgs ne tikai no māksliniekiem, bet arī vietas konteksta un mākslas vērotājiem, kuri, pēc izstādes kuratores domām, šeit ir galvenie spēlētāji. Ne velti gan Evelīnas, gan Mika darbos parādās horizonta ideja kā pamudinājums doties tālāk ne tikai fiziskajā pasaulē, bet arī – savos priekšstatos. „Netici pirmajam, kas tev ienāk prātā”, iesaka ekspozīcijas kuratore.         Mika Mitrēvica instalāciju „Trauslā daba” veido vairākas miniatūras, kuras gan tematiski, gan praktiski ir saistītas ar sauli un cilvēka centieniem radīt sarežģītas struktūras tās atveidošanai. Instalācijas sastāvdaļa būs mākslīgā gaisma, kas pildīs enerģijas avota lomu, lai darbinātu dažādus mehānismus. Mika uzburtās ainas izskatās trauslas, dažbrīd nepabeigtas – šādi veidojot pretmetu neskaitāmajām miniatūrajām „pasaulēm”, kas mēģina būt patiess atainojums mēroga ziņā un precīzi atveidot realitāti. „Trauslā daba” balstās mākslinieka pieredzē, atmiņās un ilgās, vienlaikus parādot cilvēka situācijas metafizisko nenoteiktību.      Evelīna Deičmane darbā „Pārejošas skumjas” pēta pārziemošanas procesu un cilvēku attiecību enerģiju, uzdodot virkni jautājumu: cik daudz spēka vajag, lai izdzīvotu aukstā ziemā? Kādas skaņas ir dzirdamas? Vai tā ir smaga elpošana? Vai tās rada sniega gurkstēšana vai nažu asināšana? Cik tālu var velt sniega bumbu, līdz tā kļūst tik liela, ka pakustināt to vairs nav cilvēka spēkos? Evelīnas instalācija ietver  vairākus elementus – ideju, skaņu, personīgos stāstus, pieredzi un emocijas. Kāds neredzams motors ar zobratu palīdzību griež šos jēdzienus, radot darba specifisko vizuālo nozīmi un pārejošiem stāvokļiem raksturīgo melanholiju.  Instalācijas veidotas jaukto mediju tehnikā.  Abi mākslinieki pēdējos gados bieži piesaistījuši uzmanību starptautiskos pasākumos, piemēram, Sidnejas biennālē Austrālijā, izstādē Buket Valsts laikmetīgās mākslas centrā Maskavā, Krievijā, un izstādē Manifesta 7 Rovereto, Itālijā. Mākslinieki strādā ar fotogrāfiju, video, skaņu un instalāciju.  Evelīna Deičmane (1978) dzīvo un strādā Rīgā un Berlīnē, 2005. gadā viņa rīkoja pirmo personālizstādi „Elpot aizliegts”. Kopš tā laika piedalās starptautiskās izstādēs.Miks Mitrēvics (1980) dzīvo un strādā Rīgā, 2008. gadā viņš ieguva Swedbank mākslas balvu, kā arī bija izvirzīts „Purvīša balvai”. Piedalās starptautiskās izstādēs.