Vīnes secesija, kura tika dibināta 1897. gadā kā tā laika mākslinieku savienība un kuras pirmais prezidents bija Gustavs Klimts, ir zīmīga, pateicoties savai impozantajai, jūgendstila rotājumiem dekorētajai ēkai ar zelta lapiņu bumbu uz jumta. Secesijas ēka tika būvēta speciāli mākslas izstādēm. Šīs vietas izstāžu darbību joprojām veido mākslinieku valde 12 cilvēku sastāvā, tā ir no valsts neatkarīga institūcija, kura lepojas, ka to pārvalda un izstāžu programmu veido paši mākslinieki.
Klasiķes īsās atbildes
Par mūsdienu secesijas pastāvēšanas finansiālo pusi rūpējas Secesijas draugu biedrība, kuras ikgadējās fundraising (līdzekļu piesaistīšanas) vakariņas šogad tika rīkotas par godu Vijas Celmiņas izstādei. Tas ir svarīgs Vīnes kultūras dzīves kalendāra notikums, kurā visi vēlas piedalīties un savā starpā sacenšas ziedojumu apmēros. Man tā bija pārsteidzoša pieredze – pārliecināties, cik plaši izplatīta un pašsaprotama labklājības zemēs ir līdzekļu novirzīšana mākslai. Apmēram tā, it kā tā būtu viena no absolūti neatņemamām sociālajām vajadzībām, tikai vēl ar pievienoto vērtību.
Ēkas galvenā izstāžu zāle ir ideāls baltais kubs ar griestu virsgaismu, baltām sienām, gaiši pelēku grīdu – ideāli apstākļi Vijas Celmiņas mākslas eksponēšanai. Pirms izstādes atklāšanas secesijā notika publiska saruna ar mākslinieci, to vadīja akadēmiķis, kurators un kritiķis amerikānis Roberts Storrs. Pat viņam Vija Celmiņa izrādījās cietais rieksts, jo māksliniecei nepatīk attīstīt intelektuāli konstruētu diskusiju, ja tā īsi neder un neizskaidro viņas mākslu. Uz daudziem jautājumiem viņa atbildēja īsi: "Es tā nedomāju."
Es vairs negribu izstādes
Vīnē eksponēti astoņi jauni darbi. Visi pabeigti 2015. gadā. Vijai Celmiņai, kura vienu darbu rada mēnešiem ilgi, tas ir pārsteidzošs skaits. Vēl vasarā viņa man rakstīja: "Strādāju kā traka, jāpabeidz darbi izstādei. Bet es vairs negribu izstādes, man pārāk daudz pie tām ir jāstrādā..." Arī savu lielo retrospekciju, kuru māksliniece bija apsolījusi Sanfrancisko Modernās mākslas muzejam, viņa ir pārcēlusi uz 2019. gadu.
Vīnē secesijas kuratori mani iztaujāja, kā mums Rīgā izdevies mākslinieci pielauzt izstādei. Viņu sarunas – tāpat kā savulaik mums – sākušās ar mākslinieces teikto "Nē!". Nevienu Vijas Celmiņas izstādi nevar izveidot tikai no jauniem darbiem, pastāvīgi tiek operēts ar jau ne vienu vien reizi izstādītajiem, agrāk redzētajiem. Tiem, kuri pārzina mākslinieces daiļradi, ir problēma ekspozīcijā ieviest kādu nebijušu niansi un kārtējo katalogu sastādīt tā, lai tas neatkārtotu iepriekšējo.
Kopumā Vīnē izstādīti 62 grafikas darbi. No tiem "jauno", pārsteidzošo daļu veido deviņi 1957.–1963. gada oforti un litogrāfijas, kurus kā atradumu izdevies izrakt mākslinieces darbnīcā no viņas pavisam agrīnā skološanās perioda. Viņa studējusi sēnes, ziedu un augu detaļas, cilvēka figūru un ainaviskus motīvus. Īpaši ofortos redzama vecmeistaru ietekme, un šie darbi parāda, ka mākslinieks sevi var meklēt ilgā laika posmā un tā uzreiz nemaz nav gatavs, paiet laiks, kamēr tiek atrasts savs stils un koncepts.
Šajos agrīnajos mācību darbos vispār nevar atpazīt slaveno Viju Celmiņu. Māksliniece saka: "Tie jau tādi skolas darbi, tas jau nekas nav." Savukārt jaunie, 2015. gadā pabeigtie astoņi sausās adatas un mecotintas tehnikā veidotie darbi prezentē mums pazīstamo okeāna un zvaigžņu autori. Fiziski smagais mecotintas radīšanas process šajā tehnikā māksliniekiem lielākoties liek palikt klasisko izmēru robežās, tāpēc Vijas Celmiņas Bez nosaukuma (Lielās nakts debesis) (2015, mecotinta, 105 x 91 cm liela lapa) gluži vai apstulbina. Ar melno krāsu blīvi piesātinātais kvadrāta fons, kurā izgaismojas zvaigžņu konstelācija, patiešām suģestē ar sava veida gravitāciju, kaut kādu melnā cauruma efektu.
Milzīgā piezīmju grāmatiņa
Jauno darbu kolekcijā ir arī divi okeāna attēli, kas veidoti pēc vienas un tās pašas fotogrāfijas, taču panāk pilnīgi atšķirīgu efektu. Mecotintā darinātajā darbā – ūdens virsmas viļņošanās veidota ar tādām kā nenofokusēta skatiena blaknēm – bilde it kā "šilierējas" un ir izplūdusi. Savukārt blakus tas pats attēls sausās adatas tehnikā viļņu formu veido ar atsevišķiem smalkiem skrāpējumiem un ir precīzu grafisku līniju uzausts. Tie ir Vijas Celmiņas īpašie triki, ar kuriem māksliniece cenšas piekalt skatītāja uzmanību pie darba virsmas aplūkošanas. Liela daļa no izstādē eksponētajiem agrāko gadu darbiem bija aplūkojama 2014. gadā notikušajā izstādē Rīgā, un deviņi no tiem ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā.
Vīnes izstādi papildina katalogs, un tam atrasta līdz šim Vijas Celmiņas bibliogrāfijā neizmantota lieta – mākslinieces piezīmes par mākslu. Katalogs noformēts kā milzīga piezīmju grāmatiņa, līdztekus izstādes darbiem tajā faksimilā ievietotas lapiņas no mākslinieces piezīmju grāmatiņām, kurās fiksētas domas par viņas darbiem, to jēgu un uzdevumiem. Tā nav dienasgrāmata, tie ir centieni formulēt domas par saviem darbiem. Šīs piezīmes palīdz saprast, kā Vija Celmiņa no XX gadsimta 60. gadiem meklē savu redzējumu. Vajadzība izstrādāt tieši savu konceptu – tādu, kas atšķirtos no visa, kas jau pastāv, – ir neatlaidīga.
Vijas Celmiņas pierakstos bieži lasām, no kā viņa vēlas izvairīties mākslā, piemēram, sešdesmitajos, – no manierīgiem žestiem un kompozīcijas, kas liecina par apzinātu vēlēšanos norobežoties no abstraktā ekspresionisma. Viņa vēlas darbu plakanās virsmas saglabāt plakanas, taču panākt arī dziļuma sajūtu, ko paveic, tās blīvi jo blīvi piepildot ar ogli, grafītu vai krāsu. Viņas ticība, ka mazais plakanais četrstūrītis, ko sauc par mākslas darbu, spēj atstāt ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem, ir tuvu nullei. Tomēr Latvijas kontekstā Vija Celmiņa nemitīgi atkārto laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību, un viņas formulējumā šīs vajadzības pamatojums skan pavisam nepretenciozi: "Lai cilvēkiem būtu kur aiziet, satikties, parunāties un drusciņ arī paskatīties uz mākslu."
Vija Celmiņa
Personālizstāde Vīnes secesijā līdz 31. janvārim
www.secession.at