Mērot ceļu uz Venēcijas biennāli, lai apskatītu Lietuvas paviljonu, noteikti ir vērts tiem, kuri palaida garām Rīgas tēlniecības kvadriennāli 2016. gadā. Tajā lietuviešu mākslinieks Žilvins Landzbergs bija efektīgi piepildījis pamesto Vāgnera zāli, izstādot milzīga izmēra ragu mulāžu. Toreiz ragi likās kā veltījums Rīgas vācu garam un paša Vāgnera virtuāls sveiciens pilsētai, kuru viņš pameta, pirms kļuva slavens. Tagad skulpturālais veidojums aizceļojis uz Scuola San Pasquale vēsturisko ēku Venēcijā, lai godam pārstāvētu Lietuvu lielākajā starptautiskajā mākslas forumā. Taču arī agrāk Žilvins Landzbergs vairākkārt ir viesojies Rīgā grupu izstādēs un pat ar personālizstādi 2011. gadā. Lai neatkārtotos skumjais stāsts par Vāgneru, ar kura mantojumu mēs ļoti vēlētos lepoties, ja vien būtu saglabājuši, ir vērts sekot līdzi viena no Lietuvas laikmetīgās mākslas redzamāko pārstāvju gaitām. Paturēsim arī prātā, ka ABLV Charitable Foundation ir apņēmies būt par Venēcijas biennāles Latvijas paviljona galveno atbalstītāju līdz 2021. gadam, kad durvis apmeklētājiem vērs Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, kura darbības programmā īpaša vieta paredzēta visām trim Baltijas valstīm. Tāpēc arī ir vēlme ielūkoties pārējo baltiešu paviljonos.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Tradicionālie priekšstati par Lietuvas mākslu, ko māca, piemēram, Mākslas akadēmijā, saistās ar augstu ekspresivitātes pakāpi un emocionālu piesātinātību, ko vismaz daļēji ierasts skaidrot ar katolicisma un baroka iespaidu uz šīs zemes kultūru un mentalitāti. Profesionālajā mākslas zinātnē tie, protams, nav pārāk noderīgi stereotipi, taču nav dūmu bez uguns, un noteiktas tendences šie vispārinājumi mēdz atspoguļot. Asociāciju blīvums un nosliece pievērsties iracionālu lietu atspoguļojumam Žilvina Landzberga (1979) daiļradē ļauj attiecināt iepriekš minētos stereotipus arī uz viņa darbiem. Žilvina Landzberga telpiskajām instalācijām piemīt mitoloģiskās fantāzijas žanram raksturīgās naratīva formas, ar kuru palīdzību mākslinieks runā par personiski svarīgām tēmām. Mākslinieks savās objektu pasakās kā galveno komunikācijas līdzekli lielākoties izmanto arhetipisku simbolu valodu, vienlaikus izjautājot šo simbolu spēju paust mūsdienu cilvēkam kaut vai intuitīvā līmenī nolasāmu vēstījumu. Vai kolektīvās bezapziņas tēli un vispārcilvēciski komunikācijas paņēmieni spējuši izdzīvot visu apšauboša relatīvisma un tā dēvētās postpatiesības apstākļos? Vai mūsu uztverē vēl joprojām ir saglabājušies tie mehānismi, kas ļauj saprast pirmatnējo?
Tēlnieka gars
Raksturot mākslinieku ar kādas nemākslinieciskas profesijas palīdzību ir visai ierasts retorikas paņēmiens mākslas publicistikā, kas tādējādi arī pašu mākslu tuvina kādam ikdienas pasaulei paralēlam modelim. Necenšoties būt oriģināla, pieturēšos pie asociācijas ar Žilvinu Landzbergu kā mākslas alķīmiķi, kura ideju telpā mītiskais viscaur mijiedarbojas ar intelektuālo un kurš arhetipiskus fenomenus pārkausē semiotiskos nozīmju vienādojumos. Žilvina Landzberga skulpturālās mitoloģijas sadzīvo ar sociāli vērstiem vispārinājumiem, kurus varētu pielīdzināt intuitīviem dažādu laikmetu un parādību komentāriem. Cilvēces kultūrapziņas impulsus viņš pārvērš vizuālo formu ziņā primitīvi raupjos, tomēr vienlaikus arī hipnotiskos mākslas tēlos, kas iedarbojas uz skatītāju ar diezgan klasiskiem telpiskās mākslas izteiksmes līdzekļiem – gaismu, apjomu, materiālu un skaņu. Līdz ar šiem efektiem viņa radītajās instalācijās neizbēgami atbalsojas tas, ka mākslinieks savulaik studējis tēlniecību Viļņas Mākslas akadēmijā (liela daļa nozīmīgāko Lietuvas laikmetīgās mākslas pārstāvju ir tieši tēlniecības nodaļas absolventi). Šīs iezīmes raksturīgas arī Žilvina Landzberga instalācijai R, kas radīta šīgada Lietuvas paviljonam Venēcijas mākslas biennālē kuratoru Ūlas Tornau un Astas Vaičulītes, kā arī komisāra Ķēstuša Kuizina pārraudzībā. Zīmīga nejaušība, ka visi trīs Baltijas paviljoni šogad no dažādiem skatpunktiem tematizējuši fantastisko – Miķeļa Fišera daiļradē tam allaž piemitušas pašironiska eksistenciālisma vēsmas, savukārt Igaunijas pārstāve Katja Novitskova pievērsusies ekoloģiskiem zinātniskās fantastikas naratīviem. Žilvins Landzbergs šīgada Baltijas fantastikas žanra sezonā izceļas ar viduslaiku misticismam līdzīgu māksliniecisko stratēģiju – ļoti trāpīgs šķiet mākslas kritiķes un kuratores Egles Jocevičūtes savulaik izteiktais Žilvina Landzberga mākslas salīdzinājums ar Platona, Akvīnas Toma un Jozefa Boisa ideju pasauli. Par viņa mākslas gara radinieku var dēvēt arī bezapziņas apdzejotāju Paulu Klē, turklāt 2016. gadā Žilvins Landzbergs piedalījās grupas izstādē Par kokiem Paula Klē centrā Bernē, kur līdz ar viņu bija izstādīti tādu mākslas slavenību kā Anzelma Kīfera, Širinas Nešatas, Viljama Kentridža, Luīzes Buržuā un arī paša Klē darbi.
Žilvins Landzbergs ir piederīgs Lietuvas mākslinieku paaudzei, kas izstāžu dzīvē ienāca 2000. gadu sākumā, samērā strauji gūstot starptautisku ievērību un izraisot interesi gan Baltijā, gan ārpus tās. No 2005. līdz 2007. gadam viņš uzturējās De Ateliers mākslinieku rezidencē Amsterdamā un 2008. gadā saņēma Nīderlandes laikmetīgās mākslas izdevniecības Thieme Art konkursa galveno balvu, kas tiek pasniegta daudzsološākajiem jaunajiem māksliniekiem. Žilvins Landzbergs ir diezgan aktīvi iesaistījies arī Lietuvas kultūras dzīves veidošanā un 2012. gadā Viļņā kopā ar domubiedriem izveidojis laikmetīgo salonu – galeriju Malonioji 6 (nosaukumā ietverta atrašanās vietas adrese), kas tagad ģeogrāfiski un arī organizatoriski transformējies citā mākslas telpā Sodu 4. Projekta ietvaros viņi centās izveidot ierastajām galeriju programmām institucionāli alternatīvu platformu, akcentējot modes un komercijas aspektā mazāk angažētas mākslas formas un māksliniekus, – tas bija mākslinieku vadītu galeriju tips, kas nupat sāk iedzīvoties arī Rīgas mākslas dzīvē, apliecinot nepieciešamību atgriezties pie brīvākiem un nepiespiestākiem mākslas eksponēšanas apstākļiem, nekā pieprasa kultūrpolitiski nozīmīgi mākslu centri.
Biežs viesis Rīgā
Par regulāru varētu dēvēt Žilvina Landzberga piedalīšanos Latvijas mākslas dzīvē. 2016. gada rudenī viņa no milzīgiem brieža ragiem veidoto instalāciju Crown Off varēja vērot Vāgnera zālē notiekošajā tēlniecības kvadriennālē. Pirms tam Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētajā izstādē Pazudis arhīvā viņš pārklāja Rīgas mākslas telpas kolonnas ar marmora rakstu imitējošu materiālu, atsaucoties uz klasiskajiem muzeju – piļu interjeriem, kuru svinīgums kontrastē ar priekšstatiem par arhīvu kā datu un artefaktu krātuvi. Instalācijā Ar pilnu jaudu uz priekšu, kas 2013. gadā tika eksponēta LLMC Ofisa galerijā projekta Tulkojot atsauces ietvaros, bija vērojama padomju pagātnes formu pārrade austrumnieciska paklāja un koka skulptūru veidolā. Tajā mākslinieks reflektēja par padomju laika vizuālajām mitoloģijām, uzsverot to pazaudētās nozīmes, kuras joprojām spējam atpazīt un atcerēties kā nesenas pagātnes realitāti.
2011. gada nogalē Laikmetīgās mākslas centrā kim? notika Žilvina Landzberga personālizstāde For Ever Again, kas varētu būt līdz šim spilgtākais viņa uznāciens Latvijas mākslas vidē. Izstādē bija eksponēti apkvēpuša koka objekti milzu izmēros – galvas un burtu formā –, ko papildināja pie sienas piekārtas skices – neiztrūkstošs viņa darbu elements, kas kā zemsvītras piezīmes raksturo ideju tapšanas procesu. Instalācijā For Ever Again laika un telpas dimensijas tika transformētas no sapņu pasaules aizgūtā loģikā, bet vīzijai līdzīgo instalāciju veidojošos objektus varēja uztvert kā pagāniskus simbolus. Turpinot pārvērtības, ekspozīcija tika pārveidota par kolektīvās bezapziņas telpu, par kuras kopsaucēju kalpoja mākslinieka paša prāts. Izstādē radītās darbnīcas fiziskais veidols simbolizēja mākslinieka mentālo radīšanas stāvokli – skices pie sienām un formas, kas vēl tikai lēnām veidojās, norādīja uz radīšanas procesa nepabeigtību. Žilvins Landzbergs it kā spēlējas ar skatītāja asociācijām un iepriekš noteiktām nozīmēm, taču šī spēlēšanās nav (kā bieži vien ierasts) bezmērķīga vai balstīta uz pilnīgām nejaušībām – attieksmē pret skatītāju tā drīzāk atgādina teikas par lidojošajiem ezeriem, kas paši izvēlas vietu, kur nolaisties un palikt. Par savdabīgu turpinājumu viņa ekspozīcijai Laikmetīgās mākslas centrā kim? kļuva izstāde The Future is Now galerijā Vartai Viļņā, vēl vairāk uzsverot neparasto laika un telpas dalījumu autora daiļradē. Vieni un tie paši objekti bieži tiek eksponēti citos mākslas notikumos citās kombinācijās, padarot telpas kontekstu par būtisku Žilvina Landzberga darbu nozīmes sastāvdaļu. Šeit varētu saskatīt zināmas paralēles ar Iļjas Kabakova totālās instalācijas principiem, kuras nebūt nav nejaušas, – 2001. gadā Zacburgas mākslas vasaras skolā Žilvins Landzbergs apmeklējis studiju kursu pie instalāciju vecmeistara.
Privātu un kolektīvu asociāciju iespējamās nozīmes un to saspēles balsta arī šīgada Venēcijas mākslas biennāles Lietuvas paviljona instalāciju R. Šajā darbā Žilvins Landzbergs, meklējot alternatīvas modernajam dzīves un domāšanas veidam dabas, vēstures un iztēles krustpunktos, par kopsaucēju ir izvēlējies burtu R. Burta vizuālajā veidolā viņš saskatījis saistošu tēlniecisko formu, kas iekļauj visus ģeometriskos pamatelementus: līniju, apli, trijstūri un kvadrātu. Mākslinieks akcentē, ka šīs formas ir Rietumu kultūras telpas izpratnes pamatā, līdz ar to R padarīts par pārlaicīgu kultūras kodu, kas plašākā nozīmē atgādina par sabiedrības vēlmi identificēties ar pagātni, meklēt individuālo "es" un kolektīvo "mēs" vēsturē. Mūsdienās, kas bieži tiek dēvētas par depersonalizētām un dezorientētām, plašā informācijas pieejamība šos identitātes meklējumus padara daudz vieglāk īstenojamus, taču vai auglīgākus?
Tāpat kā citos darbos, arī instalācijā R kultūratsauču virknējuma sarežģītība nenozīmē nevērību pret skatītāju, kuram "nekas nav jāsaprot", – vēstījumu daudzslāņošana ir visnotaļ apzināta Žilvina Landzberga mākslinieciskā metode, ar ko viņš konfrontē mūsdienās valdošo racionālismu un birokrātisko pieeju zināšanām. Daudzo atsauču un asociāciju blīvumu mākslinieks pretstata centieniem visu kategorizēt un polarizēt viegli saprotamās struktūrās, kas vienkāršo pasauli un ignorē tādas grūti racionalizējamas kategorijas kā iztēle vai mitoloģija, galu galā arī pati māksla. Varētu teikt, ka Žilvins Landzbergs cenšas pievērst skatītāja uzmanību iracionāliem impulsiem, ko esam pieraduši apslāpēt kā pārlieku primitīvus. Apdeguši koku zari, brieža ragi, primitīvi burtu griezumi mudina skatītāju pieslēgties intuitīvās informācijas plūsmai.
Interese par dažādu mentālo realitāšu paralelitāti caur sociālo refleksiju prizmu Žilvinam Landzbergam ir bijusi raksturīga jau no pirmajām izstādēm. Viņš veido darbus, kas mākslinieka personīgo tagadni konfrontē ar citu laikmetu, piemēram, padomju vai modernisma perioda, nogulsnēm. No izstāžu pirmsākumiem klātesoši bijuši mitoloģiskie sižeti, piemēram, 2003. gada instalācijā Hermafrodīts atveidojot abu dzimumu būtni kā skeitborda rampu. Viņa pirmo izstāžu darbiem bija raksturīga izteiktāka patērētājsabiedrības kritika. Tajos mākslinieks radīja sintētiski krāsainus objektus no poliuretāna putām, piemēram, popārtiskus supervaroņus vai glancētus plastmasas prezervatīvus. Pēdējos gados viņa rokrakstu veido raupjāka, uz primitīvu formu valodu balstīta estētika. Pirmatnējās domāšanas un uztveres režīmi, ap ko tiek konstruēti darbu vēstījumi, atspoguļojas arī vizuālajā līmenī, piemēram, bieži lietotais koks viņa darbiem piešķir papildu autentiskuma un dabiskuma sajūtu gan kā tēls, gan kā materiāls. Jau izstādē The Future is Now (2011) Žilvins Landzbergs bija izveidojis reliģisko skulptūru meistara darbnīcu, kas funkcionēja kā mītiski pārlaicīga telpa – simbols paša mākslinieka radošajam prātam un pasaules radīšanas metafora. Žilvina Landzberga darbi uzbur mākslinieka – meža dīvainīša tēlu, kurš gadiem neiziet no savas darbnīcas un kuram saikni ar fizisko realitāti aizstāj iegremdēšanās citās sfērās. Tomēr mākslinieka veiksmīgā karjera, gūtā atzinība un panākumi apliecina atgriezenisko saiti ar mūsdienu pasauli, kurā, kā izrādās, atrodas vieta arī šādai mistiskai alķīmijai