Kino lielmeistara Mihaela Hanekes debija operas režijā – Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana iestudējums Parīzes Nacionālajā operā – 2006. gadā izraisīja skandālu. Pirmizrāde notika tūristu dievinātajā smagnēji greznajā Garnjē pilī – Mihaels Haneke apstulbināja klausītājus ar moderni aukstasinīgu, lietišķi vardarbīgu un drūmu Dona Žuana interpretāciju. Teātra pompozitātei, skatītāju zālei, kura slīgst zeltā un aveņu krāsas samtā, režisors pretstatīja nežēlīgu operas darbības vidi. Turpmākajās sezonās izrāde tika pārcelta uz citu – Bastīlijas operas – skatuvi, ārkārtīgi lielu un mūsdienīgu. Dons Žuans atstāja konservatoru midzeni, un fascinējošā disonanse pazuda, taču skatītāju interese par iestudējumu tikai aug – pašlaik Mihaela Hanekes Dons Žuans jau tiek dēvēts par "Parīzes leģendu".
Donnas Annas efekts
Franču maestro Alēna Altinoglu diriģēto izrādi Bastīlijas operā var apmeklēt līdz 14. februārim. Titullomu atveido Urugvajas basbaritons Ervīns Šrots – viņam tā ir sava veida atgriešanās, karjeras restarts. Viņš nekur nebija pazudis, taču globālais pieprasījums pēc izskatīgā dziedātāja ievērojami samazinājās pēc viņa šķiršanās no superdīvas Annas Ņetrebko, kura bija Ervīna Šrota karjeras vilcējspēks; tagad pat viņa diski veikalos ir nocenoti – klasiskās mūzikas tirgus ir nežēlīgs. Sauciet to par "donnas Annas efektu".
Parīzes Dons Žuans ir iespēja Ervīnam Šrotam pierādīt savu māksliniecisko reputāciju un dzīvotspēju. Šajā lomā viņš ir ideāls gan vokāli, gan fiziski, mākslinieka balss ir "muskuļota", izteiksmīga, vīrišķā spēka uzlādēta, piesātināta, tomēr svaiga. Dons Žuans ir Ervīna Šrota vizītkarte (galu galā pirms vairākiem gadiem, dziedot šo lomu, viņš turpat uz skatuves pavedināja Annu Ņetrebko); iespējams, viņš velk līdzi dažus aktierštampus no citiem Dona Žuana uzvedumiem, kas ir sveši Mihaela Hanekes versijas estētikai. Grimases un frivola uzvedība šeit neiederas, un latino mačo Ervīna Šrota spēlē var pamanīt ākstīšanās elementus – viņš aktīvi žestikulē un joko; man ir aizdomas, ka tā ir dziedātāja pašiniciatīva. Diez vai Mihaels Haneke viņam to ļautu darīt, taču šoreiz mēģinājumi Parīzē notika bez režisora klātbūtnes.
Starp citu, dziedātāja karjerā ir bijis vēl viens spožs Dons Žuans, kas noteikti jāredz, – režisora Klausa Gūta izrāde Zalcburgas festivālā; meklējiet videoierakstu (tajā Ervīns Šrots atveidoja Leporello).
Černobiļa Eiropas sirdī
Mihaela Hanekes uzveduma darbība ilgst no saulrieta līdz saullēktam. Dekorācija paliek nemainīga – mēs esam kādā anonīmā biroju ēkā, debesskrāpja gaitenī, korporatīvās pasaules mikrokosmosā: tā varētu būt Parīze, Honkonga, Ņujorka vai Rīga. Lielu daļu skatuves aizņem logs, pa kuru paveras iespaidīgs skats uz apkārtējām augstceltnēm. Koridora arhitektūra nedaudz atgādina kaut kur redzētu kruīza kuģa siluetu.
Uzņēmuma ģenerāldirektors dons Žuans vēlā vakarā veic virsstundu darbu – mīlējas ar īpašnieka (Komandora) meitu donnu Annu. "Dons Žuans ir neticami gudrs un talantīgs, agresīvi seksuāls – tas pārliecina un sajūsmina. Viņš vēlas iekarot. Visus. Vīriešus, sievietes, Dievu – ja tas eksistētu. Viņš ir varmāka, kurš alkst mīlestības un dzīvības," tā savu donu Žuanu raksturo Mihaels Haneke.
Leporello ir dona Žuana palīgs, uzņēmuma direktors (iepriekšējos izrāžu blokos Parīzē Leporello tika parādīts kā bijušais dona Žuana mīļākais, taču šoreiz šis attiecību aspekts netiek akcentēts). Donna Elvīra ieņem augstu amatu firmā, kurā agrāk strādājis dons Žuans. Šī sieviete no viņa ir seksuāli un mentāli atkarīga – kas cits viņai liktu ierasties naktī dona Žuana kantorī? Cerlīnu un Mazeto Mihaels Haneke pārvērš par apkopējiem. Apkalpojošais personāls naktīs biroju ēkās mēdz uzdzīvot. Apkopēju viesstrādnieku bars – koris – ir multietnisks. Tas ir sprādzienbīstams internacionāls, krāsains kokteilis, un apkopēji kļūst par dēmoniem, uzliekot Mikipeles maskas. Mihaels Haneke, izrādās, nav Parīzes Disnejlendas cienītājs – kāds pārsteigums! Der atcerēties, ka režisore Ariana Mnuškina reiz nodēvējusi Disneja izklaides parku par "kulturālu Černobiļu Eiropas sirdī".
Vardarbības sindroms
Lai cik skaista būtu Mocarta mūzika, Haneke nelolo ilūzijas un nevairo gaišas cerības. Viņa prāts ir ass un vēss, operas izrādē nav sentimenta, manierisma un romantikas, šis darbs ir atbrīvots no XVI gadsimta važām. Kas tālāk? Bezcerība. Operas varoņi uz skatuves rosās pustumsā, viņu sejas tiek izgaismotas ļoti reti. Tāpat kā savās filmās, režisors mums atgādina par apslēptu, apspiestu vardarbību, kura izēd Rietumu sabiedrību.
Iespējams, Mihaels Haneke pašlaik ir nozīmīgākais Eiropas kino autors. Austriešu režisors ir divu Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru, piecu Cēzara balvu un Oskara laureāts. Viņa slavenāko filmu vidū ir Klavierskolotāja/La pianiste (2001), Apslēptais/Caché (2005), Baltā lente/Das weiße Band (2009), Mīlestība/ Amour (2012) un citas. Mūzika režisoram allaž ir bijusi svarīga: drāmās Klavierskolotāja un Mīlestība skan Bahs, Bēthovens, Šūberts, Mocarts, Šopēns, Rahmaņinovs, turklāt Mīlestībā nelielā lomā ir redzams fantastiskais franču pianists Aleksandrs Taro, kurš atnāk ciemos pie filmas varoņiem – mūzikas skolotājiem, ko atveido Žans Luijs Trentiņāns un Emanuela Riva.
Pēc Dona Žuana Mihaels Haneke iestudējis vēl vienu Mocarta operu – Così fan tutte; izrādes notika Madrides Teatro Real un Briseles La Monnaie/De Munt. Viņā vienmēr ir vērts ieklausīties, kaut gan viegli nebūs. Dona Žuana mācību var uztvert ne tikai filosofiski, bet arī praktiski. Uzmanieties, ja strādājat birojā debesskrāpī un aizraujaties ar dienesta romāniem – jūs var izmest pa logu. Patīkamu lidojumu!
Dons Žuans
Režisors Mihaels Haneke
Bastīlijas operā Parīzē līdz 14.II
www.operadeparis.fr