Klīstošais holandietis ir pasaulslavens Nīderlandes mākslinieks, kurš, dažādu neirožu vadīts, nepārtraukti apceļo pasauli un jūtas nolādēts savā vientulībā. Miera viņam nav – Holandieša dvēselē plosās vētra, viņš grimst savas greznās dzīves okeānā. Mākslinieka izstādes notiek reizi septiņos gados. Dālands ir kuģniecības magnāts, turīgs mākslas kolekcionārs, kurš ierodas Holandieša ekspozīcijas atklāšanā. Vernisāžu apmeklē Dālanda meita, mākslas studente Zenta, kopā ar līgavaini, investīciju baņķieri Ēriku. Zentu fascinē Holandietis, viņa māksla un ciešanas.
Šādu Riharda Vāgnera Klīstošā holandieša interpretāciju Somijas Nacionālajā operā Helsinkos novembrī un decembrī piedāvāja dāņu režisors Kaspers Holtens un amerikāņu diriģents Džons Fjore. No 13. janvāra līdz 12. februārim jauniestudējuma ieraksts būs pieejams digitālajā Operas platformā (www.theoperaplatform.eu). Vērts noskatīties.
Mākslai vajag elpu
Titullomā spožs ir dāņu basbaritons Johans Reiters, kurš rada pārliecinošu depresīva, talantīga, seksuāli nogurdināta ģēnija tēlu. Viņš glezno, dzer un autopilotā ievilina gultā arvien jaunas anonīmas daiļavas. Holandietim ir sarežģītas attiecības ar apkārtējo pasauli, tāpēc izstādes viņš rīko reti – kontakts ar cilvēkiem viņam ir pietiekami sāpīgs, nevēlams process.
Kad mākslinieks ir spiests komunicēt ar pasauli, viņam pietrūkst elpas, sākas astmas lēkmes. Mākslai, kā zināms, vajag elpu. Izrādē viss notiek saskaņā ar Vāgnera operas libretu – nemirstīgais Holandietis simtiem gadu klīst pa jūrām, tikai reizi septiņos gados viņa kuģis drīkst pietauvoties ostā.
Holandieša ilgi gaidītajā izstādes atklāšanā Zenta ir visskaistākā un vispievilcīgākā viešņa. Laikmetīgās mākslas universā tik iecienītu saviesīgu pasākumu formāts iestudējumā atgādina karikatūru – komisku, klišejisku, taču precīzu. Šeit grozās mecenāti, aptrakuši kritiķi, party bomži un citi personāži.
Holandietis ar riebumā saviebtu seju (alkohols, sāpes, radošās mokas) ir drūms un enigmātisks. Viņu vajā neizskaidrojamas hroniskas slimības, viena no tām ir nespēja vienreiz kārtīgi nomirt. Johans Reiters ir izcils aktieris: viņš prot gan ieiet dziļi sevī, gan izteiksmīgi, ekstraverti plosīties kā ievainots tīģeris. Šīs nianses saklausāmas arī dziedātāja balsī.
Radošo sulu pieplūde
Domas par izstādē sastapto Zentu mākslinieku uzbudina un iedvesmo – viņš sāk kaut ko aktīvi mālēt abstraktā ekspresionisma manierē. Arī Zenta izjūt radošo sulu pieplūdi – viņa pārtrauc falliskas skulptūras veidošanu un pati metas iekšā glezniecībā, turklāt glezno uzreiz ar visu ķermeni. Šo lomu izpilda visā pasaulē atzītais somu soprāns Kamilla Nīlunda.
Viņa atplaukst duetā ar Holandieti, taču patiesībā šajās attiecībās ir arī trešā puse – Zentas nupat pabeigtā glezna. Šeit būtu vietā mūzikas un vizuālās mākslas pazinēja Dona trāpīgā kritiskā piezīme: "Manis tikko radītā glezna ir ne visai izdevies joks."
Holandietis jūsmo par Zentu, vēršoties pie viņas mākslas darba, un dzied tam odu. Zentai tas glaimo, jo viņā ir pamodies mākslinieces ego. Sievietes spēcīgais raksturs un akūtā nepieciešamība pašizpausties – jā, pat uz mīļotā vīrieša rēķina (patīkama, izdevīga sakritība, ka viņš ir globāla slavenība) – nodrošina izrādei negaidītu finālu. Māksla abiem patiesi ir dzīvības un nāves jautājums. Skaidra lieta – dzīvesbiedra bojāeja ir ideāls iemesls izstādes rīkošanai.
Klīstošajā holandietī žilbinoši skan visu solistu balsis, koris un orķestris. Amerikāņu diriģentu Džonu Fjori Latvijas publika varēs iepazīt klātienē nākamajā nedēļā: viņa vadībā Rīgā, Liepājā un Rēzeknē skanēs Gaetāno Doniceti operas Marija Stjuarte koncertuzvedums ar Marinu Rebeku titullomā.
Dāņu režisora Kaspera Holtena vārds arī nav svešs mūsu publikai: 2002. gadā viņš iestudēja Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte Latvijas Nacionālajā operā. Pašreiz Kaspers Holtens ir Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas direktors. Pavasarī pēc paša vēlēšanās viņš atstās šo amatu un atgriezīsies Kopenhāgenā. Koventgārdena operas vadības grožus martā pārņems bijušais Ziemeļīrijas operas vadītājs 37 gadus vecais režisors Olivers Mīrss.
Saruna ar dīvu
Pēc Klīstošā holandieša izskaņas somu operzvaigzne Kamilla Nīlunda Helsinkos sniedza interviju KDi. Viņa dzīvo Drēzdenē un dzimtenē uzstājas diezgan reti. Kamilla Nīlunda dzied labākajos teātros Eiropā, savā repertuārā viņa apvieno gan liriskās, gan dramatiskās partijas. Vislielāko atzinību māksliniece gūst Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa mūzikā.
Ar ko jūs piesaista Zentas loma Klīstošajā holandietī? Kas tajā ir īpašs?
Šīs lomas tesitūra atšķiras no citām Vāgnera operu partijām, kuras ir komponētas soprānam. Man tagad ir vispiemērotākais laiks dziedāt Zentu. Man patīk šī loma, man patīk, ka varu izdziedāt šīs augstās notis. Varētu teikt, ka duets ar Holandieti ir sacerēts itāļu stilā, un es katru reizi ar baudu to izpildu. Turklāt Zentas raksturs ir ļoti atšķirīgs no citām Vāgnera varonēm – gan no Elizabetes Tanheizerā, gan Elzas Loengrīnā. Viņa ir spītīgāka. Mani saista šī tēla dramaturģiskā uzbūve un attīstība. Es domāju, ka arī skatītāji šajā iestudējumā var labāk saprast Zentu, ar viņu ir vieglāk identificēties. Darbība ir pārcelta uz mūsdienām. Tas var notikt ar ikvienu no mums.
Tēlot režisora Kaspera Holtena izrādē nav viegli. Dziedot savu pirmo balādi, es visu laiku kustos – Zenta rada lielu gleznu. Līdz šim neko tādu uz skatuves nebiju darījusi. Nesen es piedalījos Klīstošajā holandietī Berlīnes Valsts operā, tur izrādi iestudējis Filips Štelcls – tas arī bija sarežģīts uzdevums, jo Berlīnē dziedāju šo lomu pirmo reizi un iestudējuma koncepcija ir tāda, ka Holandietis uz skatuves nekad nav man blakus, viņš vienmēr paliek otrajā plānā, viņš ir tikai gleznas daļa, viņš parādās Zentas iztēlē. Izrādē Helsinkos Holandietis ir man blakus, un tas iedvesmo.
Kaspera Holtena iestudējumā gan Zenta, gan Holandietis ir cilvēki no mākslas aprindām.
Jā, Zenta vēlas kļūt par gleznotāju, savukārt Holandietis ir slavens mākslinieks – kā Demjens Hērsts vai Džeksons Poloks. Viņš nepārtraukti apceļo pasauli, taču rīko izstādi reizi septiņos gados. Mēs pirmo reizi satiekamies viņa vernisāžā. Viņiem ir radniecīgas dvēseles: Zenta saprot Holandieti, Holandietis saprot Zentu. Viņi iemīlas viens otrā.
Kuras ir jūsu iecienītākās gleznotājas?
Man noteikti ir jāizvēlas kāda Somijas gleznotāja! Helēna Šerfbeka (1862–1946). Viņa ir viena no mūsu nozīmīgākajām māksliniecēm, kura radījusi savu ekspresīvo valodu. Helēna Šerfbeka gleznoja ainavas, portretus, klusās dabas. Tajā laikā sievietēm mākslā neklājās viegli. Dažās profesijās sievietēm joprojām ir grūti pierādīt sevi, kaut gan Ziemeļvalstīs situācija šajā ziņā ir labvēlīgāka nekā daudzviet citur. Mums šeit vairākās jomās ir spēcīgas līderes, piemēram, Somijas Nacionālo operu veiksmīgi vada sievietes. Taču sievietēm nākas strādāt vairāk un cītīgāk, lai būtu vienā sasniegumu līmenī ar vīriešiem.
Tas ir aktuāli arī mūzikas pasaulē?
Dziedātājām šādu problēmu nav – Zentas lomā ir grūti iedomāties vīrieti, taču diriģentēm pierādīt sevi nav viegli.
Somija lepojas ar diriģenti Suzannu Melki, kura ir Helsinku filharmonijas orķestra galvenā diriģente un uzstājas visā pasaulē.
Es nekad neesmu ar viņu strādājusi! Pat neesam satikušās. Esmu sadarbojusies ar diriģentēm Simonu Jangu un Karenu Kamenseku. 2004. gadā Ķelnē debitēju Salomes lomā izrādē, kuru iestudēja režisore Katarīna Tālbaha. Esmu dziedājusi Kaijas Sāriaho un Sofijas Gubaiduļinas mūziku, kā arī Almas Māleres dziesmas.
Klīstošais holandietis ir jūsu otrais kopdarbs ar režisoru Kasperu Holtenu. Pirms sešiem gadiem tepat Helsinkos dziedājāt viņa iestudētajā Ēriha Volfganga Korngolda operā Mirusī pilsēta. Kāda ir Kaspera Holtena darba metode?
Viņš ir ļoti inteliģents režisors, vienmēr ir perfekti sagatavojies, tāpēc dziedātājiem nekad nav sajūtas, ka mēs uz skatuves darām kaut ko nejēdzīgu. Viss ir rūpīgi pārdomāts. Kaspers nosaka virzienu, taču ļauj dziedātājiem izpausties tēlā un attīstīt to. Viņš sniedz padomus, dalās idejās, allaž veicina pašu aktieru ieguldījumu raksturos, kurus viņi atveido. Kaspera izrādēs – tāpat kā dzīvē – komēdija un traģēdija iet roku rokā.
Mirusī pilsēta nav pārāk jautra opera, taču iestudējumā ir brīži, kuros jūs varat pasmaidīt, tāpēc traģēdija kļūst vēl sāpīgāka. Jūs pie sevis nodomājat: kā tas varēja notikt?! Kāpēc tam bija jānotiek?! Man ļoti patīk šāda izjūtu kombinācija Kaspera darbos. Tajā ir jūtams pilns dzīves emociju spektrs.
Katrā izrādē dziedātājam ir jāpārtop par varoni, kuru viņš tēlo. Vieniem tas padodas vienkārši – viņi kāpj uz skatuves un acumirklī iemiesojas citā tēlā. Man tas nekad nav bijis tik elementāri, tas nāk ar pieredzi.
Pagājis desmit gadu, līdz esmu guvusi pārliecību par saviem spēkiem un pārliecinājusies, ka tas, ko es daru, ir labi, un es uz skatuves varu justies ērti. Ko tas nozīmē? To, ka aktiermeistarība tev palīdz dziedāt, un otrādi. Tā ir simbioze. To ir grūti panākt jaunībā, kad tu mācies un sāc strādāt teātrī. Tu visu laiku domā, kā sabalansēt aktierspēli un dziedāšanu, kā atrast līdzsvara punktu, lai tēlošana netraucētu vokālam. Ar katru nākamo izrādi, ar katru teātrī pavadīto dienu un gadu tu gūsti pārliecību par saviem spēkiem.
Kuras lomas jums pašai sagādā vislielāko baudu?
Viena no manām iecienītākajām partijām, kura deva grūdienu manai karjerai, ir Salome. Kad es to pirmo reizi dziedāju 2004. gadā, nebiju pārliecināta, ka tā man padosies. Daudzi mani brīdināja – šī loma nav domāta tev, tev ir jādzied cits repertuārs, tu esi grāfiene Mocarta Figaro kāzās un Štrausa Kapričo. Es nodomāju – es vēlos piedzīvot kaut ko citu, es negribu būt grāfiene līdz mūža beigām! Es sāku sadarboties ar vokālo pedagoģi, bijušo dramatisko soprānu Irmgardi Boasu, lai paplašinātu repertuāru.
Man patīk Leonora Bēthovena operā Fidelio – es to esmu dziedājusi Nikolausa Arnonkūra, Saimona Retla un Daniela Barenboima vadībā. Drīz manu repertuāru papildinās jaunas lomas: Berlīnes Vācu operā atveidošu divas lomas Vāgnera Tanheizerā – gan Elizabeti, gan Veneru vienā izrādē.
Berlīnes Valsts operā debitēšu imperatores lomā Štrausa Sievietē bez ēnas maestro Zubina Metas vadībā. Dažas reizes viņa vadībā esmu dziedājusi Salomi, viņš ir izcils Štrausa interprets. Zubinam Metam patīk mana balss, viņš to labi pazīst.
Ceru, ka man biežāk izdosies dziedāt Zīglindi Vāgnera Valkīrā – šo lomu 2017. gadā atveidošu Vīnes Valsts operā un Baireitas festivālā. Pēc tam gatavošos debijai Marijas lomā Berga Vocekā – es to dziedāšu Diseldorfā režisora Stēfana Herheima iestudējumā. Voceku gaidu ar lielu nepacietību.
Esmu piedalījusies Stēfana Herheima iestudētajā Dvoržāka Nārā Barselonā un Lionā. Atzīšos – man negāja viegli. Es labi zinu Nāras lomu, esmu bieži to atveidojusi, taču es nekādi nevarēju saprast, ko Stēfans Herheims vēlas pateikt savā iestudējumā. Man šķita, ka viņa interpretācijai nav nekāda sakara ne ar Nāras tēlu, ne ar stāstu. Vienīgais, ko režisors man paskaidroja, bija tas, ka viņš Nāru ieraudzījis pat nevis trijās, bet sešās dimensijās. Lai tā būtu! Darbs bija aizraujošs, man patika izrādes temps – ātrāks nekā parasti.
No 2011. līdz 2014. gadam četras vasaras esat dziedājusi Elizabeti Tanheizerā Baireitas festivālā. Šogad atveidosiet tur Zīglindi Valkīrā. Cik svarīgi jums ir uzstāties Baireitā?
Visiem, kuri dzied Vāgneru, tas ir nozīmīgi. Mana repertuāra pamatā ir lomas Vāgnera un Štrausa operās, lai gan man gribētos biežāk izpausties itāļu mūzikā.
Starptautiskajā mērogā itāļu operā esmu dziedājusi tikai vienu reizi – ar panākumiem esmu atveidojusi Elizabeti Verdi Donā Karlosā 2012. gadā Amsterdamā diriģenta Janika Nezē-Segēna vadībā režisora Villija Dekera izrādē. Taču mani sauc Kamilla Nīlunda, un esmu pazīstama un pieprasīta kā Štrausa un Vāgnera lomu interprete.
Es biju laimīga, kad radās iespēja debitēt Baireitā Elizabetes tēlā Tanheizerā, nevis kādā mazākā lomā. Diemžēl daudziem nepatika šis režisora Sebastiāna Baumgartena iestudētais Tanheizers. Citi gan novērtēja, ka tas ir ļoti atšķirīgs no visa, ko viņi bija redzējuši pirms tam. Četros gados mums bija trīs dažādi diriģenti: vispirms Tomass Hengelbroks, kurš neatgriezās nākamajā gadā, jo uzskatīja, ka iestudējumam bija jābūt klasiskākam, vēsturiski pareizākam. Pēc tam Tanheizeru diriģēja Kristiāns Tīlemanis un Aksels Kobers. Katras izrādes mūžs Baireitā ir četri gadi – un finito.
Es dzīvoju Drēzdenē, un divās stundās var aizbraukt līdz Baireitai. Tur ir ļoti skaisti, un teātris, kuru Vāgners uzbūvējis savu operu atskaņošanai, ir fantastisks. Esmu priecīga, ka šovasar tur atgriezīšos, bet tikai uz vienu gadu – Nībelunga gredzens Franka Kastorfa režijā tiks spēlēts pēdējo reizi. Man būs četras Valkīras izrādes.
Jūs dziedat uz labākajām skatuvēm Eiropā. Kā jūtaties Somijas Nacionālajā operā Helsinkos?
Es šeit jūtos ļoti labi. Visa somu tauta lepojas ar šo teātri. Somijas Nacionālās operas jaunā ēka tika atklāta 1993. gadā, pirms tam tā mājoja nelielajā Aleksandra jeb Krievu teātrī. Mūsu opera atrodas gleznainā vietā blakus ūdenim. Es nezinu nevienu citu teātri pasaulē, kurā būtu radīti tik labvēlīgi apstākļi darbiniekiem. Šeit ir sauna, trenažieru zāle, vairākas mēģinājumu telpas. Skatuve un akustika ir lieliskas. Darbinieku ēdnīca! Kur vēl ir tik omulīga ēdnīca?!
Kuras balsis jūs pašlaik iedvesmo?
Es cenšos klausīties pēc iespējas mazāk ierakstu. Varbūt tā ir kļūda, taču es cenšos atrast savu pieeju mūzikai. Man ir pedagoģe un pianists, kuri man palīdz. Ne vienmēr viss izdodas, un es joprojām mācos. Es gribu attīstīties un dziedāt ilgi, saglabāt balss svaigumu. Es sāku apmeklēt dziedāšanas stundas 14 gadu vecumā, jaunībā aizrāvos ar Ketlīnu Betlu un Barbaru Hendriksu, Gundulu Janovicu un Mārgaretu Praisu.
Vislabāk man patika Birgita Nilsone, esmu divas reizes ar viņu tikusies. Kad man bija 16 gadu, viņa sniedza meistarklasi Turku, skolā es paņēmu brīvu nedēļu un aizbraucu pie Birgitas Nilsones. Tā bija fantastiska pieredze. Viņa nebija superprofesionāla pasniedzēja, kura varētu dot konkrētus padomus, taču viņa iedvesmoja ar savu personības spēku, pieredzi un talantu. Viņa sacīja, ka savu dziedāšanas tehniku atradusi pati, jo viņai nekad nebija veicies ar skolotājiem. Tā bija izcila tehnika, jo Birgita Nilsone turpināja dziedāt ļoti ilgi. Viņa ir ideāls paraugs vokālistiem.
Vai klausāties popmūziku?
Kad esmu pie stūres, klausos Rianu un Lēdiju Gāgu. Vienmēr esmu bijusi grupas ABBA fane. Tās meitenes – Agnēta un Anni Frīda – patiešām prata dziedāt. Es pievēršu uzmanību balsij, melodijai, harmonijām, dziesmas skanējumam.
Joprojām apbrīnoju Bārbru Streizandi – to, kā viņa strādā ar balsi un pasniedz tekstu. Es atceros, ka jaunībā biju aizbraukusi uz nodarbībām Vīnē un iegādājos albumu Classical Barbra (1976), kurā Bārbra Streizande dzied klasisko mūziku. Es biju tādā sajūsmā par šo disku! Visticamāk, ja es to noklausītos tagad, man būtu citas domas, taču tam nav nozīmes. Katrā skaņdarbā Bārbra Streizande izstāsta stāstu. Tas ir dziedātāja uzdevums.
Kamilla Nīlunda. Fakti
Dziedājusi operās Tanheizers, Loengrīns, Valkīra, Klīstošais holandietis, Rienci, Nirnbergas meistardziedoņi, Nāra, Fidelio, Salome, Arabella, Kapričo, Dafne, Ariadne Naksā, Elektra, Rožu kavalieris, Mirusī pilsēta, Hovanščina, Jevgeņijs Oņegins, Dons Karloss, kā arī operetēs Sikspārnis un Jautrā atraitne
Uzstājusies operteātros Vīnē, Parīzē, Milānā, Berlīnē, Londonā, Minhenē, Frankfurtē, Cīrihē, Drēzdenē, Ķelnē, Hamburgā, Helsinkos, Barselonā, Amsterdamā, Tulūzā, Lionā, Valensijā, Sandjego, Sanfrancisko, Filadelfijā, Tokijā, kā arī Baireitas un Zalcburgas festivālā
Sadarbojusies ar diriģentiem Zubinu Metu, Saimonu Retlu, Nikolausu Arnonkūru, Franci Velzeru-Mestu, Danielu Barenboimu, Esu Peku Salonenu, Juku Peku Sarasti, Osmo Venski, Filipu Herrevēgi, Helmūtu Rillingu, Mareku Janovski, Fabio Luizi, Ingo Mecmaheru, Kristiānu Tīlemani
Klīstošais holandietis
Diriģents Džons Fjore,
režisors Kaspers Holtens
Somijas Nacionālās operas iestudējums digitālajā Operas platformā būs skatāms no 13. janvāra līdz 12. februārim
www.theoperaplatform.eu
oopperabaletti.fi