Tā ar hologrammu un no tās izrietošajām tehnoloģijām droši vien arī ir nākotne, kad slavenu mūziķu nāve tiks rūpīgi slēpta, lai turpinātu pelnīt naudu, un NIN vienmēr ir bijuši krietnu soli priekšā citiem un teorētiski varētu kļūt par pirmajiem, kas kaut ko tādu reiz piekops. Tomēr NIN absolūtais un vienīgais līderis Trents Reznors, kaut pats pārdevis savus albumus miljonos eksemplāru, daudz kritizējis mūzikas industriju un koncertā 2007. gadā mudinājis savus fanus zagt viņa mūziku (un dalīties tajā ar draugiem), nevis pirkt. Divus savus priekšpēdējos albumus Reznors sākotnēji izplatīja internetā bez maksas un tikai pēc kāda laika izdeva tos fiziskajā formātā. Laikā, kad arvien vairāk mūzikas klausītāju digitālos failus (to glīts apkopojums ir arī kompaktdisks) vairs neuzskata par pilnvērtīgiem, tas vienlaikus ir arī labs pamudinājums pirkt plates, ja digitālo failu "nodegustēšana" radījusi pārliecību, ka šī mūzika ir pirkšanas vērta. Un NIN albumi, ieskaitot pērn pēc piecu gadu pārtraukuma iznākušo Hesitation Marks, faniem nekad neliek vilties.
Kulta filmu skaņradis
Pēdējos gados Reznors kļuvis arī par pieprasītu filmu komponistu, bet jau deviņdesmitajos viņa skaņu celiņu radīšanas spējas ar nākotnes vīziju pamanīja un pieaicināja piemeklēt mūziku Olivers Stouns savam Natural Born Killers (1994) un Deivids Linčs - Lost Highway (1997), kas abas kļuva par kulta filmām.
Reznors, kurš studijas albumos parasti spēlē visus instrumentus, izņemot bungas, un, ja arī pieaicina kādu citu, pilnībā kontrolē ierakstu gaitu. Kaut arī grupas mūzika tiek dēvēta par industriālo roku, Reznors nekad to nav atzinis, gluži tāpat kā Roberts Smits no The Cure vienmēr smīkņājis par to, ka viņu dēvē par gotu ikonu vai The Prodigy sūtījuši pie velna visus, ka viņus dēvē par tehno grupu. Visi šie žanru apzīmējumi ieliek mūziķi rāmjos, kuros viņam jātrako kā ieslodzītam neredzamā būrī. Jau pašos pirmsākumos savai mūzikai meklējot skaņas, kuras kāds bija dzirdējis kaut kur citur, bet pavisam noteikti ne mūzikā, Trents Reznors ir izveidojis unikālo NIN skanējumu, taču viņš atšķirībā no daudziem citiem par industriālās mūzikas meistariem dēvētajiem skaņu māksliniekiem sacer arī skaistas melodiskas dziesmas un pat balādes, kuras prot arī skaisti, liriski un gandrīz čukstus izdziedāt.
No čukstiem līdz brēkšanai
Vienu no slavenākajām Reznora balādēm - Hurt - mūža nogalē savā akustiskajā versijā, piešķirot tai vēl lielāku mūžīgās vērtības statusu, pasniedza slavenais dziesminieks Džonijs Kešs. Taču šie Reznora čuksti ir kā kinematogrāfam raksturīgās idilliskās ainas, kurām jāiemidzina gan varoņi, gan skatītājs, jo seko asinis stindzinošs saasinājums, un NIN gadījumā balādiskais noskaņojums atkal tiek sašķaidīts ar uzbrūkošiem tembriem un ritmiem, brēcošu vokālu un - klipu vai koncertu gadījumā - apdullinošām bilžu un gaismu spēlēm.
Tāpēc NIN ieradīsies Rīgā jau vairāk nekā nedēļu pirms koncerta, lai tieši šeit gatavotos savai Eiropas koncertturnejai, jo pārtraukums pēdējos gados bija ne tikai albumu izdošanā, bet arī koncertdarbībā - 2008. gadā Reznors paziņoja, ka tuvākajā nākotnē ar NIN nekoncertēs. Taču nu viņš ieradīsies Rīgā ar četrdesmit cilvēku tehnisko personālu, lai 6. maijā sniegtu koncertu, kurā arī pati skatuve pārvēršas par gigantisku instrumentu, kas reaģē uz grupas dalībnieku kustībām. Ja citi milzu koncertšovi mēdz aizkustināt vienīgi ar milzīga ieguldīta darba iespaidu, lai vilšanās sajūtu no skatītāja izdzītu ar lauku sausās tualetes bedrē iemērktu mietu, tad NIN liks aizrauties elpai pat visrūdītākajiem koncertapmeklētājiem. Saturieties!