Buhbindera prasme darīt mūziku dzīvu, apdzīvojot ik frāzi, ir patiesi unikāla. Viņš ir noteicis jaunus interpretācijas mākslas standartus, jo īpaši kā Bēthovena mūzikas interpretētājs.
Buhbinders (šķiet, jokojot) ir atzinies, ka dažreiz Bēthovens viņam pat rādījies sapņos, vajājis diendienā teju līdz neprātam. Nav ļaunuma bez labuma – tamlīdzīga "apsēstība" rezultējusies Bēthovena 32 sonāšu cikla ieskaņojumos pat divas reizes. Un koncertos pilnīgi visas Bēthovena sonātes Buhbinders ir spēlējis vairāk nekā 50 reizes daudzviet pasaulē – no Berlīnes līdz Pekinai, no Buenosairesas līdz Drēzdenei, no Stambulas līdz Sanktpēterburgai.
2014. gadā Zalcburgas festivāla laikā viņš pirmais pilnīgi visas Bēthovena sonātes nospēlēja viena vasaras festivāla ietvaros.
Neskatoties uz milzīgo pieredzi un skatuves rūdījumu, Rūdolfs Buhbinders nevairās atzīt, ka Bēthovena mūzika viņu joprojām aizkustina līdz asarām. "Nu labi, man raudiens uznāk ļoti viegli," viņš reiz taisnojās intervijā. "Tomēr – jā, pilnīgi katrā sonātē ir kāda vieta, kas liek acīs sariesties asarām. Man mūzika nekad nebūs "pabeigta". Es mācos ik atskaņojuma reizē. Ik reizi tas ir izaicinājums. Tikai kopš sāku kolekcionēt senos izdevumus, sapratu, ka zināšanas ir tās, kas man dod vislielāko brīvību. Muzikālā brīvība toreiz – Bēthovena laikā – bija fantastiska! Šodien mēs esam pārāk precīzi."
Rūdolfa Buhbindera lasījumi vienmēr balstās filigrānā partitūru izpētē. Viņš ir kaismīgs vēsturisko izdevumu kolekcionārs – viņa kolekcijā ir trīsdesmit deviņi visu Bēthovena sonāšu antoloģiju izdevumi, kā arī daudz manuskriptu un pirmpublicējumu. Rūdolfs Buhbinders ir sarakstījis divas grāmatas – autobiogrāfiju Da Capo un Mans Bēthovens – dzīve ar meistaru.
1952. gadā Rūdijs, kā rakstīts viņa skolēna apliecībā, piecu gadu vecumā kļuva par pašu jaunāko skolnieku Vīnes Mūzikas akadēmijas vēsturē (tobrīd gan mācējis uz klavierēm nospēlēt vien divas populāras dziesmiņas). Četrus gadus vēlāk viņš jau spēlēja Vīnes Mūzikas biedrības Brāmsa zālē Šopēna 25. opusa 1. etīdi. Savus skolotājus – Marianni Laudu un Bruno Zeidlhoferu viņš joprojām sauc par sava mūža lielāko veiksmi.
Savu 70. dzimšanas dienu pirms diviem gadiem Buhbinders svinēja ar koncertiem gan Ņujorkas Kārnegija zālē, gan Vīnes Mūzikas biedrībā un Berlīnes Filharmonijā. Vīnes filharmoniķi un Izraēlas filharmoniskais orķestris viņu jubilejā sumināja ar Goda biedra titulu, Bavārijas Radio simfoniskais orķestris un diriģents Mariss Jansons viņu lūdza būt par orķestra rezidences mākslinieku. Togad orķestra mājaslapu rotāja arī šādi vārdi: "Rūdolfs Buhbinders bija visjaunākais jelkad Vīnes Mūzikas akadēmijā uzņemtais students. Kopš tā laika viņš ir muzicējis kopā ar katru izcilāko orķestri un diriģentu. Kaut arī viņa tehnika gadiem ritot tikai uzlabojas, viņš tagad pirms koncertiem mēdz nervozēt vairāk, nekā agrāk. Jo nu viņam jāpārliecina ne tikai klausītāji, bet arī – un tas ir daudz grūtāk – pašam sevi."
Arī 2019. gadā pianista koncertu grafiks ir tradicionāli piesātināts – vairāki koncerti visdažādākajos pasaules punktos ik nedēļu, kopskaitā ap simt koncertu gadā. Kopš 2007. gada Rūdolfs Buhbinders ir Grāfenegas festivāla mākslinieciskais vadītājs, un viņa vadībā festivāls ir kļuvis par vienu no Eiropas vadošajiem simfoniskās mūzikas forumiem.
Latvijā kopā Marisu Jansonu un Bavārijas radio simfonisko orķestri atskaņos Brāmsa Pirmo klavierkoncertu (21. jūlijā Latvijas Nacionālajā operā), bet ar pianistu Rūdolfu Buhbinderu – Bēthovena, Brāmsa un Šūberta kamermūziku (20. jūlijā Latvijas Nacionālajā operā).