Janvāra otrajā pusē melomāni no visas pasaules devās uz Parīzi, lai Bastīlijas operā apmeklētu diriģenta Filipa Žordāna un režisora Klausa Gūta veidoto Riharda Vāgnera Loengrīna jauniestudējumu ar tenoru Jonasu Kaufmani titullomā – dziedātājs atgriezās uz skatuves pēc četru mēnešu klusēšanas, kas bija saistīta ar veselības problēmām. Taču īstais brīnums un sensācija notika dažas dienas vēlāk Parīzes operas vēsturiskajā ēkā – Garnjē pilī –, kurā nenogurdināmais maestro Filips Žordāns kopā ar izcilo flāmu dejotāju, horeogrāfi un režisori, trupas Rosas vadītāju Anni Terēzu De Kērsmākeri piedāvāja Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte pirmizrādi.
Operas izrādes iestudējuši daudzi spoži horeogrāfi: Pīna Bauša, Moriss Bežārs, Lūsinda Čaildsa, Triša Brauna, Marks Moriss, Veins Makgregors, Saša Valca un Laura Skoci. Laikmetīgā deja operā var tikt izmantota gan kā dekoratīvs elements un poētisks iestarpinājums, gan kā izturīgs, oriģināls dramaturģiskais balsts – opera tiek ne tikai izdziedāta, bet arī izdejota.
Talantīgākajiem horeogrāfiem, kuri izmēģina spēkus muzikālajā teātrī, izdodas organiski iesaistīt solistus un kora dziedātājus dejas priekšnesumu struktūrā. Anne Terēza De Kērsmākere Parīzē nenoliedzami radījusi "horeogrāfiskas operas" meistardarbu.
Viena nots, viens solis
Izrādē Così fan tutte nav dekorāciju. Kas var konkurēt ar Garnjē pils smagnējo greznību? Tikai monumentāls, radikāls minimālisms. Skatuves dibenplāns ir nokrāsots sniegoti balts, publika redz visu skatuves iekšējo konstrukciju. Uz baltas grīdas ir uzzīmēta ģeometriska shēma – piecstaru zvaigznes, apļi un spirāles krustojas un aiziet bezgalībā. Tas ir neredzams kaislību, enerģiju un pagaidām neizprotamu maršrutu labirints.
Così fan tutte uvertīras beigās uz skatuves parādās 12 mākslinieku – seši dziedātāji (operas galvenie varoņi) un seši dejotāji. Viņi nostājas pusaplī un unisonā sāk deju, kas turpināsies līdz operas beigām.
Katram dziedātājam Anne Terēza De Kērsmākere "piestiprina" dejotāju dubultnieku – vienu lomu atveido divi mākslinieki. Viņi kustas saskaņā ar horeogrāfes rūpīgi izstrādāto plānu, katram ir sava līnija un trajektorija. Annes Terēzas De Kērsmākeres princips – viena nots, viens solis.
Vokālisti kļūst par dziedošiem dejotājiem, kuri izpilda sarežģītu horeogrāfisku partitūru. Izrādē piedalās gan horeogrāfes trupas Rosas, gan Parīzes operas baleta dejotāji. Deja palīdz akcentēt gan mūzikas, gan teksta izteiksmīgumu un vitalitāti. Leģendārā amerikāņu horeogrāfe Triša Brauna uzskata, ka kustībai un skaņai cilvēka ķermenī ir kopīgs avots. Anne Terēza De Kērsmākere viņai piekrīt: "Mēs sludinām cilvēka ķermeņa ekspresīvo potenciālu."
Operas Così fan tutte horeogrāfijā Anne Terēza De Kērsmākere pauž savu interesi par ģeometriju un abstrakciju, kā arī atzīstas mīlestībā Mocartam. Režisore skaidro: deja palīdz uzsvērt sadursmi starp Lorenco da Pontes tekstu un Volfganga Amadeja Mocarta mūziku.
"Mūzikā ir dzirdama melanholija, pat ja teksts ir diezgan vispārīgs. Kad abi varoņu pāri šķiras, jo vīriešiem it kā ir jādodas karā, mūzika emocionāli aizsniedzas tālāk nekā vārdi. Reti kad mūzika ar tādu niansētību un spēku pauž attiecības starp iekāri un nāvi. Iekāres tēma Così fan tutte ir jūtama harmonijās," atzīst Anne Terēza De Kērsmākere. Dejojoša dublanta ieviešana rada "trešo balsi" līdzās tekstam un mūzikai.
Zemapziņas kustība
Katra varoņa otrais – dejojošais – "es" nav identisks viņa dubultnieks. Kostīmi ieturēti vienā krāsu gammā, taču nedaudz atšķiras. Atšķiras arī kustības. Dejotāja ķermeņa valoda iemieso katra operas tēla izdziedāto tekstu, akcentē vārdus, piedāvā komentāru. Deja atspoguļo varoņu apslēptās emocijas, patiesos nolūkus un dvēseles vibrācijas.
Dziedātājs un viņa dvīnis ne vienmēr atrodas blakus viens otram un darbojas saskaņoti – dažreiz dejotājs atraujas no dziedošā ķermeņa un sāk dzīvot savu dzīvi, stājoties attiecībās ar citu varoņu dubultniekiem. Ja varoņi kādā ainā ir kopā, tas vēl nenozīmē, ka arī viņu kopijas būs kopā.
Dejotājus varētu uzskatīt par dziedātāju neatkarīgajām ēnām, bet tas nav ne pareizi, ne precīzi. Ēna uz situāciju dažreiz reaģē ātrāk nekā "oriģināls" – varbūt tā kustas cilvēka zemapziņa? Jā, nevis runā, bet kustas. Kustība ir straujāka par vārdu. Dubultnieka loma ir neaptverami daudzpusīga un ietilpīga: tas ir varoņa spogulis, pretinieks, sargeņģelis, klons, palīgs, draugs un pretinieks. Tādējādi operas varoņi, kuri domā vienu, bet dara kaut ko pavisam citu, iesaistās sarežģītā, bieži mokošā dialogā ne tikai ar apkārtējo pasauli un tuvākajiem cilvēkiem, bet pirmām kārtām – paši ar sevi.
Ne tikai muzikāli, bet arī vizuāli izrāde ir fantastisks, stilīgs mākslas darbs un laikmetīgā teātra šedevrs. Annes Terēzas De Kērsmākeres radošajā komandā ir scenogrāfs un gaismu mākslinieks Jans Versveivelds un kostīmu māksliniece Ana D’Heisa, kuri ir mūsdienu teātra procesa līdera režisora Ivo van Hoves tuvākie domubiedri. Kā mainās apgaismojuma kolorīts, kādās krāsās ieturēti tērpi, kuri atgādina par aktuālo beļģu modi, – katrai detaļai ir izšķiroša nozīme izrādes uzbūvē.
Viss, kas notiek uz skatuves Così fan tutte sterilajā vidē, nevis novērš uzmanību no operas, bet palīdz klausīties un domāt – Mocarts ar Annes Terēzas De Kērsmākeres palīdzību saviļņo un hipnotizē spēcīgāk nekā jebkad agrāk. Vokāla plastiskums dabiski atrod turpinājumu ķermeņa plastiskumā.
Šī ir mākslinieciski, fiziski un seksuāli aktīva izrāde, kurā nav ne grama pretenciozitātes un tukšvārdības. Iestudējums izaug no nekā. Anne Terēza De Kērsmākere uzbūvē šo darbu no gaisīgām, netveramām matērijām, kam nevar pieskarties, – skaņas, kustības, gaismas --–, kā arī no sava talanta un intelekta. Māksliniece jūt, saprot un ciena mūziku, viņa strādā gudri un inteliģenti.
Spriedzes mazināšana
Così fan tutte ir oriģināli izdomāts, perfekti noslīpēts uzvedums. Solisti demonstrē augstāko meistarības pakāpi – viņiem ir jādejo un jādzied! Dziedātāji ideāli tiek galā ar šo uzdevumu, viņi ir izskatīgi un izveicīgi. Pirmajā sastāvā uzstājas soprāns Žaklīna Vāgnere (Fjordilidži), mecosoprāns Mišela Lozjē (Dorabella), tenors Frederiks Antūns (Ferrando), basbaritons Filips Slajs (Guljelmo), baritons Paulu Šots (dons Alfonso) un mecosoprāns Džindžera Kosta-Džeksone (Despina). Parīzes operas muzikālais vadītājs Filips Žordāns vēlreiz apliecina savu statusu kā viens no smalkākajiem un interesantākajiem operas diriģentiem.
Šī izrāde Parīzes operas repertuārā nomainījusi režisora Patrisa Šero veidoto Così fan tutte iestudējumu, kurā savulaik Dorabellas lomu dziedāja Elīna Garanča. Kopš 2011. gada Parīzes operas repertuārā ir Annes Terēzas De Kērsmākeres baleti. Nākamreiz tie atgriezīsies uz Garnjē pils skatuves 2018. gada pavasarī. Savukārt Così fan tutte atkal skanēs šā gada septembrī un oktobrī.
Dejas izrādes horeogrāfe iestudē kopš 1983. gada. Viņa ir ietekmīga personība Eiropas un pasaules kultūrā: 1995. gadā sadarbībā ar Briseles Karalisko operas teātri La Monnaie/De Munt, kurā Annes Terēzas De Kērsmākeres trupa Rosas 1992.–2007. gadā bija rezidējošais kolektīvs, viņa nodibināja skolu P.A.R.T.S. (Izpildītājmākslas izpētes un mācību studija).
Anne Terēza De Kērsmākere atklāj, ka pieņēmusi Parīzes operas piedāvājumu iestudēt Così fan tutte Mocarta mūzikas dēļ, lai gan kopumā pret operu kā mākslas veidu izturas pietiekami skeptiski.
"Šī mūzika ir ķermeniskas un emocionālas kustības pilna. Izmantojot partitūru kā atskaites punktu, es ceru panākt augstāku abstrakcijas pakāpi un tādējādi atklāt darba esenci. Lielā daļā Così fan tutte iestudējumu mūzikas skaistumu un dziļumu nomāc drapērijas, kostīmi un durvis, kuras veras vaļā un ciet. Netiek taupīti līdzekļi, lai padarītu jaušamu intrigu un psiholoģismu – šie aspekti mani interesē vismazāk. Izņēmums ir režisora Mihaela Hanekes piedāvātais Così fan tutte uzvedums: viņa pieeja bija ļoti reālistiska un iestudējums – meistarīgs. Citi režisori izvēlas modernizēt sižetu, piemēram, Pīters Selarss pārceļ darbību uz amerikāņu ēstuvi un uzsver bufonādes aspektu. Mans uzdevums ir cits: deja palīdz kliedēt spriedzi starp dzīves un nāves instinktu," apgalvo Anne Terēza De Kērsmākere.
"Kā mēs varam padarīt Mocarta idejas nolasāmas un sajūtamas, neinterpretējot tās? Kā deja spēj pacelt šīs intrigas anekdotiskās izpausmes daudz cilvēciskākā, augstākā, kosmiskā līmenī? Kā mēs varam pārliecināties, ka runājam nevis par vīriešiem un sievietēm, bet par vīrišķo un sievišķo enerģiju?" jautā horeogrāfe. Viņa ir pārliecināta, ka šiem enerģijas veidiem nav jābūt pretnostatītiem – tie papildina viens otru.
Zaudējums katrā notī
Pastāv uzskats, ka Così fan tutte esot sieviešu nīšanas manifests – opera nivelējot sieviešu tiesības un lomu sabiedrībā, aizskar viņu tiesības un atklāti pazemo. Sižets ir labi zināms: vecā filosofa dona Alfonso mudināti, virsnieki Guljelmo un Ferrando XVIII gadsimta beigu Neapolē nolemj pārbaudīt savu līgavu Dorabellas un Fjordilidži uzticību. Vīrieši paziņo, ka dodas karagājienā. Viņi pārģērbjas par albāņiem un pavedina viens otra meiteni.
Opera Così fan tutte sacerēta 1790. gadā – gadu pēc Franču revolūcijas un gadu pirms komponista nāves. "Tas palīdz saprast, kāpēc komēdijā tiek pausta zaudējuma sajūta. Mēs nojaušam, ka tās ir atvadas no dzīves un vesela laikmeta. Katra nots aicina samierināties ar zaudējumu – ar zaudēto paradīzi, jaunību, mīļoto – un pieņemt faktu, ka nekas šajā pasaulē nav pastāvīgs," saka Anne Terēza De Kērsmākere.
Viņa atgādina: drīz pēc operas pirmizrādes nomira imperators Jozefs II, kurš bija ne tikai Mocarta patrons un aizstāvis, bet arī viens no spilgtākajiem apgaismības laikmeta politiķiem. Jozefs II reformēja laulību likumu – sievietēm tika piešķirtas tiesības dot piekrišanu pirms laulībām. Citiem vārdiem – viņām pirmo reizi tika dota iespēja izvēlēties dzīvesbiedru.
Pēc Franču revolūcijas un lielā terora buržuāzija, pārņemot varu no aristokrātijas, nostiprināja morāles principus, un, kā tas bieži notiek, uz sieviešu rēķina. Šajā sociālajā klimatā, kas bija strauji mainījies, Così fan tutte sāka izklausīties pārāk viegli, frivoli, seksuāli izaicinoši. Savu lomu nospēlēja operas librets, kas balansēja starp opera buffa un opera seria – starp komisko un nopietno.
Anne Terēza De Kērsmākere piebilst: šajā darbā nekādā ziņā neizpaužas sieviešu nīšana, tieši pretēji. "Abas maldinošās interpretācijas – sieviešu pazemošana un neapturama frivolitāte – ir virspusēja lasījuma sekas. Galvenokārt – virspusējas klausīšanās sekas. Pirmā vienmēr ir mūzika, vārdiem ir otršķirīga nozīme. Tieši mūzikā tiek izspēlēts viss, kas ir ietverts šajā operā. Mūzika pārveido šīs bulvārkomēdijas burlesku un banalitāti par dziļi melanholisku, gandrīz reliģisku meditāciju par attiecībām starp iekāri un nāvi, par dvēseles līkloču sarežģītību. Vislabāk tas ir dzirdams sieviešu tēlu mūzikā. Mocarts ļauj noprast, ka sieviešu emocionālā dzīve ir nopietnāka nekā vīriešiem. Patiesībā vīrieši šajā operā tiek atainoti kā idioti. Viņi rīkojas kā mačo: visu izšķir tikai viņu sieviešu uzticība, tas ir goda jautājums citu vīriešu priekšā. Kad operas beigās tiek izklāstīta dona Alfonso varoņiem pasniegtā morāles stunda, mūzikā nav triumfa melodijas – tas ir kaut kas nedzirdēts un netipisks operas finālam. Mocarta mūzika šajā operā iet dziļumā, tā dod mājienu par cilvēku dzīvnieciskās kaisles un instinktu vulkānisko potenciālu," teic režisore.
Jā, jums sāpēs
Così fan tutte ir mīlestības dabas pētījums. "Sākumā varoņiem ir ideālistisks un naivs skatījums uz to. Viņi ir pārņemti ar saviem priekšstatiem par mūžīgu mīlestību. Ar realitāti tam nav nekāda sakara. Operas gaitā varoņi saprot, ka viņiem būs jāpieņem pavisam citi nosacījumi. Mīlestība izrādās sarežģīta, to nedrīkst uztvert naivi un idealizēt. Uz to ir jāskatās ar pieauguša cilvēka acīm. Tā ir šīs operas morālā mācība: jā, jums sāpēs, mīlestība ir satraucoša, nemierīga, tā visu spēj pagriezt kājām gaisā," secina Anne Terēza De Kērsmākere.
"Sieviešu tēli Così fan tutte ļoti atšķiras no romantisko operu varonēm, kuras sajūk prātā mīlestības dēļ un pamestas vai piemānītas mirst histērijas lēkmēs kā Lučija di Lammermūra. Tā gan man šķiet necienīga, nicīga attieksme pret sievietēm, ar kuru bieži sastopamies romantiskajā operā, bet Così fan tutte es to nesaskatu," bilst režisore.
Così fan tutte
Diriģents Filips Žordāns,
režisore Anne Terēza De Kērsmākere
Garnjē pilī Parīzē līdz 19. februārim; nākamajā sezonā no 12. septembra līdz 21. oktobrim
www.operadeparis.fr
Melomāns
vingrošana arī nav nekas jauns
sds