Nīderlandes lielākajā privātajā muzejā netālu no Hāgas – Voorlinden museum, ko 2016. gadā atklāja Nīderlandes karalis Vilems Aleksandrs, – līdz 17. novembrim skatāma plaša Rona Mueka retrospekcija. Voorlinden muzeja kolekcija ir veidota kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, tajā pārstāvēta pārsvarā XX gadsimta modernā māksla, tostarp Aja Veiveja, Luīzes Buržuā, Treisijas Eminas, Anzelma Kīfera, Demjena Hērsta, Sindijas Šērmenas un citu laikmetīgās mākslas korifeju darbi. Vesela halle ir atvēlēta bibliotēkai, kas nosedz visas sienas no grīdas līdz pat griestiem. Muzeja gleznainajā teritorijā izstādīti arī dažādi vides objekti un atrodas restorāns, kur mākslas pārsātinātajiem atjaunot spēkus.
Hāgas priekšpilsētā Vasenārā Rona Mueka retrospekcija drīz beigsies, taču ir vērts sekot līdzi šī mākslinieka vārdam, jo viņa izstāžu ģeogrāfija ir visai plaša. Vēl līdz 2025. gada 5. janvārim Mueka izstāde ir skatāma Orhūsas mākslas muzejā ARoS Dānijā, līdz 2025. gada 23. martam – Kristus baznīcas mākslas galerijā Jaunzēlandē. Pagājušogad Rona Mueka darbi bija skatāmi Itālijā, Parīzē, Austrālijā, Vācijā. Retrospekcijā Vasenārā ir pārskats par mākslinieka darbības 25 gadiem. Tajā eksponēti gan publikas iemīļotie kanoniskie darbi, gan jaunākās skulptūras, kas iezīmē pavērsienu Rona Mueka rokrakstā.
Patiesība kāju pirkstos
Apvienotajā Karalistē dzīvojošais austrāliešu mākslinieks Rons Mueks ir pazīstams ar savām hiperreālistiskajām skulptūrām. Par tām mēdz teikt, ka tās šokē ar savu patiesumu un mēroga spēli. "Šokēt" nešķiet precīzākais apzīmējums. Šokēt var kādas jaunas lelles līdzība savam slavenajam oriģinālam Tiso kundzes Vaska figūru muzejā, Rona Mueka mākslas darbi nav tūristu ķērāji un neaprobežojas ar ātru sajūsmu un šokēšanu ar izmēru. Viņa hiperreālistiskās cilvēku figūras, kuras ir daudz lielākas vai mazākas par cilvēku, rada ar skatītāju ļoti intensīvas un emocionāli dziļas attiecības. Dabiskā mēroga nobīde atsit kaut ko vaļā uztverē un izsauc aktīvu asociāciju plūsmu. Mueka skulptūras ir ļoti intīmi cilvēciskas pieredzes portretējumi, kas burtiski ievelk visdziļākā saviļņojuma varā. Jo gigantiskāka ir cilvēka figūra, jo sīkākas detaļas saista uzmanību un rodas intīmāks pārdzīvojums. Izteikts piemērs šādā ziņā ir skulptūra Mežonis/Wild Man (2005). Atšķirībā no darbiem, kuros redzamie cilvēki, šķiet, iegājuši dziļi sevī un norobežojušies no ārpasaules savā vienatnībā, gigantiskais, pinkainais, pilnīgi kailais vīrs uz pasauli reaģē nepastarpināti un eksplozīvi. Rons Mueks uzasina skatītāja uztveres antenas, spēlējoties ar kontrastiem. Teorētiski no mežoņa būtu jābaidās, bet ne jau no šī, kurš pats no kaut kā ir mežonīgi pārbijies – iekrampējies soliņā līdz baltiem kauliņiem, plati ieplestām acīm, neveikli atspiedis pēdas pret grīdu. Visi viņa muskuļi ir saspringti, un var just, ka viņš gribētu izkrist cauri zemei. No kā viņš tā ir nobijies? Mākslinieks uzdod tikai jautājumus bez atbildēm. Lai arī šie cilvēki ir atkailināti un nolasāmi līdz pēdējai krunciņai, matiņam, porai, dzimumzīmei, papilomai, vēnai, greizajam mazā pirkstiņa nagam un ceļu apsārtumam, ap viņiem vēdī arī kaut kāds neatminams noslēpums.
"Lai arī es daudz laika pavadu, veidojot virsslāni, iekšienē es gribu radīt dzīvību," par saviem darbiem saka Rons Mueks.
Psiholoģiskais kailums
Rons Mueks ir dzimis 1958. gadā, uzaudzis profesionālu leļļu meistaru ģimenē – viņa tēvs darināja koka rotaļlietas, māte – lupatu lelles. Dēls gāja vecāku pēdās. Savas karjeras sākumā Rons veidoja lelles un marionetes reklāmai un televīzijai – īpaši viņš sadarbojās ar britu televīzijas projektiem The Muppet Show un Sesame Street. Taču 90. gadu beigās Rons Mueks pievērsās mākslas ceļam ar savām hiperreālistiskajām skulptūrām, kuru dēļ iemantojis starptautisku atpazīstamību. Iesākums autonomam mākslas ceļam bijis arī sievasmātes – slavenās gleznotājas Paulas Regu (1935–2022) – pasūtījums izveidot viņai Pinokio lelli.
Slavens Rons Mueks kļuva ar skulptūru Mirušais tētis/Dead Dad (1997; šajā retrospekcijā šis darbs nav redzams). Tā ir divas trešdaļas mazāka par īstu cilvēku. Pirmo reizi skulptūra parādīta izstādē Londonā, kailā mirušā cilvēka ķermenis šokēja skatītājus. Tajā attēlots mākslinieka tēvs, kurš nomira Austrālijā un kura bēres Rons nevarēja apmeklēt. Mākslinieks pēta vispārcilvēciskas tēmas: piedzimšanu, pieaugšanu, pieauguša cilvēka ievainojamību un trauslo esību, nāvi. Liela daļa Mueka cilvēku ir kaili, bet drīzāk tas ir psiholoģiskais, nevis fiziskais kailums.
Skulptūras vairākos posmos top vairākus mēnešus, dažas – pat gadus. Vispirms tiek izgatavots prototips no māla, tad ģipša veidne, un visbeidzot galīgais skulptūras variants tiek atliets silikonā, akrilā vai stikla šķiedrā – tie ir materiāli, kas ļauj panākt maksimālu reālismu. Pēc tam mākslinieks rūpīgi uzzīmē detaļas un "implantē" matus.
Izstādē pirmā skatītājus sagaida milzīga pusaudze (Spoks/Ghost, 1998), piesarkusi, izmisīgi un nikni glūnēdama kaut kur prom no visiem, arī sevis. Gluži fiziski ir jūtamas meitenes ciešanas un apjukums būt savā ķermenī un pasaulē. Vīrietis segās (2000) rāda miniatūru, embrija pozā gulošu pieaugušu pusmūža vīrieti, kurš ievīstīts segās kā ligzdā vai dzemdē. Acīs krīt, ka tās ir kroņa segas, kādas izsniedz slimnīcā, patversmē, cietumā, armijā vai kādā nometnē.
Viens no spēcīgākajiem un arī mīklainākajiem Mueka darbiem ir skulptūra Cilvēks laivā/Man in a Boat (2002). Tā ir veidota mērogā viens pret trīs. Kailais pusmūža vīrietis nesamērīgi garās laivas priekšējā solā izskatās pilnībā neaizsargāts un viens. Salicis rokas uz krūtīm, viņš šķiet mierīgs (samierinājies), izstiepis kaklu nedaudz pa labi, kaut ko meklē ar skatienu. Nevar uzrakstīt precīzāk, kā šis darbs ir interpretēts izstādes bukleta anotācijā: "Vai tā ir nesen miruša cilvēka dvēsele, kas šķērso upi uz nezināmo pēcnāves dzīvi? Vai – nakts murgā notverts pusmūža biznesmenis?"
Laiks ir tēlnieks
Dzīve ir skulptors, un tā atstāj mūsos pēdas. Tāpat ar savām dzīves un laika atstātajām zīmēm ir lasāma Rona Mueka radīto cilvēku āda. Patiesībā par to kāds dzejnieks varētu uzrakstīt atsevišķu eseju. No kā radušās rētas sievietes ādā skulptūrā Sieviete ar žagariem/Woman with Sticks (2009), un kāpēc laulību gredzens pusmūža sievietes ādā ir burtiski ieaudzis, bet vīrietim tā nav vispār (Pāris zem saulessarga/Couple Under an Umbrella, 2013)? Mākslinieks ir smalkjūtīgs pret saviem personāžiem un viņu likteņiem. Viņš tiem pārmet neredzamu cilvēciskas sapratnes un iejūtības segu, kurā iespējams ieritināties arī skatītājam. Nesatriec skulptūru mērogs, bet maigums, kādu māksliniekam izdevies pārraidīt šajos milžos – pusmūža pārī zem saulessarga. Tas, kā viņš pieskāries viņas rokai, tas, kā viņa skatās uz viņu, tas, kā sieviete ir atliekusi pēdas pirkstus, šajā mirklī būdama laimīga.
Visvairāk skatītāju pulcējas pie skulptūras Gultā/In Bed (2005). Te vispār neviens neskatās, visi tikai fotografē. Šajā darbā ārēja, pūļa pievilinoša trika ir visvairāk. Gulta ir septiņus metrus gara. Tajā vienkāršā baltā krekliņā spilvenos atspiedusies pusmūža sieviete. Lai gan viņas skatiens ir aizklejojis kaut kur dziļi sevī, kontakts un identificēšanās ar sievieti rodas acumirklīgi, līdzīgi kā ar vairākumu Mueka skulptūru.
Miniatūrā skulptūra Sieviete ar iepirkumiem/Woman whith Shopping (2013) burtiski piekaļ uzmanību un uzspridzina iztēli. Impulss darbam nācis, kad mākslinieks braucis ar mašīnu un ielas malā viņa uzmanību saistījusi kāda sieviete ar slingā iesietu zīdaini. Viņš svešinieci tūlīt uzskicējis, sajūtot tēlā spriegumu. Mueka versijā zīdainis ir iepogāts mētelī, viņš hipnotizējoši lūkojas mammas sejā, kurā ir pilnīgs tukšums, bezcerība un prombūtne. Abas mātes rokas dzelžaini instinktīvi tur vislētākos oranžus iepirkumu maisiņus – tomātu bundžas, tējas kastīte un zīdaiņu pūderis. Vienkāršas džinsenes, zirgaste un ataugušas matu saknes, nestilīgas krosenes... Tas nav māmiņas tēls, kādu gribam redzēt Instagram. Tik labi var iztēloties šo situāciju, ka burtiski sāc gaidīt, kad tējas kastītes asais stūris saplēsīs maisiņu, viss saturs izbirs peļķē un vienlaicīgi, protams, nenomierināmi sāks brēkt mazulis.
Vienkāršas džinsenes, zirgaste un ataugušas matu saknes, nestilīgas krosenes... Tas nav māmiņas tēls, kādu gribam redzēt Instagram. Sieviete ar iepirkumiem, 2013. Publicitātes foto
Jāpiebilst, ka mākslinieks neiet publikas pavadā un neatražo sevi. Lai arī skatītāji visvairāk sajūsminās par kanoniskajām psiholoģisko tuvplānu skulptūrām, Roens Mueks meklē jaunu izteiksmi. Piemēram, mākslinieka pats jaunākais darbs Sardzē/En Garde (2023) – nospriegota milzīgu melnu suņu grupa nepārprotami izsaka šodienas cilvēka sajūtas nemierīgajā pasaulē. Lai gan jautājumu atkal ir vairāk nekā atbilžu – vai šie suņi ir draudīgi? Vai viņi grasās kādam uzbrukt vai kādu sargā?
Šajā laikā trāpa arī 100 milzu galvaskausu krāvums. Rons Mueks galvaskausu dēvē par grafisku ikonu, kuru ikviens mirklīgi atpazīst. Varbūt tieši šī nepārprotamā daiļrunība manā skatījumā Masu/ Mass (2016–2017) padara par vienu no izstādes mazāk pārliecinošajiem darbiem.
Dūres treniņbikšu kabatās
Savukārt Roterdamas Mākslas muzejā līdz 2025. gada 9. februārim ir skatāma plaša britu mākslinieka Tomasa Dž. Praisa retrospekcija, kurā var turpināt pārdomas par skulptūru un pieminekļu tēmu. Abu mākslinieku idejas ir gan ļoti līdzīgas, gan atšķirīgas. Arī Tomass Dž. Praiss apspēlē mērogu, likdams saviem cilvēku tēliem būt te neproporcionāli lieliem, te – maziem. Rona Mueka vispārcilvēciskās pieredzes un intimitātes vietā Tomasam Dž. Praisam ir sociālais konteksts un patoss. Viņš savus melnādainās kopienas māsas un brāļus grib atbrīvot no jebkādiem aizspriedumiem un diskriminācijas. Tomass Dž. Praiss uz pjedestāla izstāda vienkāršus mūsdienu cilvēkus kapučjakās ar mobilajiem telefoniem rokās, nepārprotami uzdodams jautājumu, vai pjedestāls ir vieta tikai ķeizariem, grieķu dievietēm un sen mirušiem rakstniekiem. Daudzu skulptūru stāja, poza un izteiksme liecina par spēcīgu pašcieņu un nelielu izaicinājumu. Mākslinieks uzsvērti atsakās no pagājušo gadsimtu cildeno un pompozo skulptūru patosa, padarīdams tās pilnībā demokrātiskas.
Tomass Dž. Praiss uz pjedestāla izstāda vienkāršus mūsdienu melnādainās kopienas cilvēkus kapučjakās ar laikmetīgās sadzīves atribūtiem rokās, nepārprotami uzdodams jautājumu, vai pjedestāls ir vieta tikai ķeizariem, grieķu dievietēm un sen mirušiem rakstniekiem. Foto – Undīne Adamaite
2013. gada jūnijā pie Roterdamas Centrālās stacijas tika izstādīta viņa gandrīz četrus metrus augstā bronzas skulptūra – jauna, pašcieņas pilna melnādaina sieviete ar treniņbikšu kabatās savilktām dūrēm. Viņa droši un mierīgi skatās acīs ikvienam, kurš ir gatavs skatīties uz viņu. Sievietes skulptūra nīderlandiešu sabiedrībā izsauca karstas diskusijas. Skeptiķi iebilda, ka iespēja stāvēt šādā pozā un likt visiem uz sevi skatīties ir jānopelna ar īpašiem darbiem. Līdzīga skulptūra ir izstādīta arī Viktorijas un Alberta muzejā. Veidojot savas skulptūras, Tomass Dž. Praiss izmanto gan digitālās tehnoloģijas, gan amatniecības tehnikas, un viņa vērtību sistēmā, piemēram, imperatore Sisī un nevienam nepazīstama melnādaina meitene Londonas metro stāv uz vienas un tās pašas zemes.