Viņš ir labākais no vijolniekiem, kurus esmu dzirdējis, – tik spontānā sajūsmā par tolaik 20 gadu veco Vadimu Repinu izsaucies diriģents Jehudi Menuhins pēc Vīnē kopīgi atskaņotā Nikolo Paganīni koncerta. Pirmos soļus mūzikā viņš spēra brīnumbērna statusā dzimtajā Novosibirskā, taču tie acumirklī aizskanēja līdz Maskavai un tālāk. Vijoli sācis mācīties tikai tāpēc, ka nav iekļuvis bajāna klasē, Vadims Repins jau 11 gadu vecumā izcīnīja zeltu Lipiņska un Veņavska konkursā Polijā, debitēja ar solokoncertiem Maskavā un Ļeņingradā, 13 gadu vecumā ierakstīja skaņuplati firmā Melodija, 14 gadu vecumā koncertēja Tokijā, Minhenē, Berlīnē un Helsinkos, gadu vēlāk debitēja Ņujorkas Kārnegija zālē. Izturējis 40 dienu ilgo sacensību, viņš 1989. gadā Briselē kļuva par Beļģijas karalienes Elizabetes starptautiskā konkursa uzvarētāju – visjaunāko šī prestižā konkursa vēsturē.
Kopš 1990. gada, kad profesors Zahars Brons ar visiem saviem audzēkņiem izbrauca no brūkošās padomju valsts, Vadims Repins dzīvo Rietumos. Viņš ir viens no izcilākajiem interpretācijas māksliniekiem pasaulē, viņa karjera ir dinamiska un spoža. To nodrošina ugunīgais temperaments apvienojumā ar izcilu spēles tehniku un apgaroti izjustām interpretācijām. Latvijā vijolnieks līdz šim uzstājies tikai reizi agrā bērnībā. Vadims Repins būs dzirdams festivāla Artissimo atklāšanas koncertā Dzintaru koncertzālē 3. jūlijā kopā ar Aleksandra Sladkovska vadīto Tatarstānas Republikas Valsts simfonisko orķestri no Kazaņas. Vadims Repins būs solists Sergeja Prokofjeva Otrajā vijoļkoncertā. Viņš spēlē 1733. gada Stradivāri vijoli, kura savulaik piederējusi Napoleona laika franču vijolniekam un komponistam Pjēram Rodē, kuru spožās virtuozitātes dēļ uzskatīja par Paganīni konkurentu.
Spilgti atceros vēsturisku vakaru Maskavas konservatorijā. Uzstājās brīnumbērnu duets – Vadims Repins un Jevgeņijs Kisins. Tik mazi, bet satriecoši virtuozi un nopietni. Vai pats arī atminaties?
Tas bija 1983. gads, mums abiem bija divpadsmit gadu, un tas bija mūsu pirmais kopīgais koncerts. Koncerts notika konservatorijas Mazajā zālē, un es atceros, ka tovakar pie konservatorijas dežurēja milicija zirgos, jo cilvēki vienkārši sturmēja koncertzāli.
Kādi ceļi un motivācija jūs atvilinājuši uz Latviju?
Pirmkārt, tas, ka muzicēšu kopā ar saviem lieliskajiem skatuves partneriem – diriģentu Aleksandru Sladkovski un Tatarstānas Republikas Valsts simfonisko orķestri, kurš pēdējos gados ir fenomenāli mākslinieciski audzis un demonstrē izcilu kvalitāti. Otrkārt, tas, ka spēlēšu Sergeja Prokofjeva Otro vijoļkoncertu, kas ir viens no maniem iemīļotākajiem skaņdarbiem.
Jūsu uzstāšanās atklās ikgadējo festivālu Artissimo, arī jūs pats esat iedibinājis festivālu dzimtajā Novosibirskā. Kā jums veicas?
Šis man ir svarīgs projekts, jo nākamgad mums būs pirmā mazā jubileja – pieci gadi. Mums ir globāla ideja – padarīt Transsibīrijas Mākslas festivālu par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem. Tas ir mūsu mērķis. Maģistrāle.
Jums ir daudz domubiedru, palīgu un atbalstītāju?
Visi mūziķi, kuri atsaucas un ierodas uzstāties festivālā, ir mani draugi un mākslinieki, kurus karsti mīlu un dziļi cienu. Tam ir ļoti liela nozīme. Festivāla direktors Oļegs Belijs neatlaidīgi strādā un burtiski dzīvo ar šo ideju tāpat kā es. Novosibirskā ir uzcelta jauna, laba koncertzāle un darbojas lielisks filharmonijas orķestris, kurš piedalās daudzos mūsu projektos.
Otra pasaulslavenā sibīrieša pianista Denisa Macujeva festivāli Irkutskā ir jūsu konkurenti?
Mums ir atšķirīgas koncepcijas. Manuprāt, konkurencei nav jābūt, ja mērķis ir padarīt dzīvi interesantāku un piepildītāku. Mums ir mērķis festivāla laikā savu dzimto pilsētu – manā gadījumā Novosibirsku – apliecināt kā vienu no muzikālajām galvaspilsētām. Ne tikai Krievijas, bet visas Eiropas mērogā. Mums ir patiesi fenomenāla programma gan dalībnieku ziņā, gan neparastu projektu, jaunu ideju un jaunas, speciāli festivālam komponētas mūzikas aspektā. Viss ir augstā līmenī.
Droši vien kaut kas tāds nebūtu iespējams, ja jūs pats nedzīvotu Vīnē – vienā no nozīmīgākajām mūzikas citadelēm.
Protams, nav vienkārši. Esmu pateicīgs saviem draugiem, kolēģiem, bez kuriem festivāls nebūtu iespējams. Pluss ir tas, ka esmu tā dēvētais pasaules cilvēks un dzīvoju Vīnē un Maskavā. Mana sirds ir tur, kur ir mana ģimene, ģeogrāfiskā atrašanās vieta jau ir pakārtots jautājums.
Vai Maskavai iepretim Vīnei nav pārāk skarba seja, kas "asarām netic"?
Tur neko nevar padarīt, jo tā ir īsta megapole, viena no pasaules lielākajām pilsētām. Ar Maskavu iepazinos tikai pirms kādiem astoņiem gadiem. Nekad neesmu mācījies Maskavā, tieši no Novosibirskas devos ārzemju vieskoncertos un pārcēlos uz Eiropu – vispirms uz Vāciju, Nīderlandi, Šveici.
Apžilbinājis ar fenomenālu virtuozitāti, nu tiekat apbrīnots par interpretāciju dziļumu. Vai iemīļotais repertuārs, piemēram, Johanness Brāmss, nekļūst par jūsu jājamzirdziņu?
Cenšos nespēlēt mūziku, kas mani pašu pilnā mērā neiedvesmo. Izvēlos skaņdarbus, kuros jūtos simtprocentīgi pārliecināts. Tāpēc pēdējos gados esmu nedaudz sašaurinājis repertuāru, toties ikviena skaņdarba atdeve ir daudz spēcīgāka. Romantiskais periods man ir vistuvākais, personībai visatbilstošākais, taču ar lielu prieku spēlēju arī XX gadsimta ģēniju Sergeja Prokofjeva, Morisa Ravela, Dmitrija Šostakoviča darbus.
Nu jau viņi ir gadsimta klasiķi.
Jā. Mani īpaši iedvesmo impresionisma perioda, Morisa Ravela un Kloda Debisī, mūzika, tāpat kā mani sajūsmina impresionisma glezniecība.
Jums patīk gleznieciska mūzika, un ar vijoli jūs gleznojat izsmalcinātas toņu gammas. Varbūt paklusām to darāt arī pa īstam, ar otu?
Mans tēvs bija mākslinieks noformētājs, un tas manī ir atstājis pēdas. Vizuālā māksla man ir ļoti tuva, īpaši glezniecība. Pats gan negleznoju, izņemot reizes, kad cenšos kaut ko uzzīmēt kopā ar savu sešus gadus veco meitu, kura iet zīmēšanas skolā un kuras sekmēm es ļoti sekoju.
Kāda bija vecāku loma jūsu tapšanā par mūziķi, un kā redzat savu tēva uzdevumu?
Mamma visu dzīvi ziedoja manai izglītībai. Pats būdams tēvs, uzskatu, ka nav jācenšas bērnus speciāli audzināt, – viņi tik un tā būs jūsu kopijas. Arī es pārņēmu no vecākiem attieksmi pret profesiju, pret darbu kā vienu no svarīgākajām lietām dzīvē. Tālāk jau jāpamana un jāatbalsta bērna paša intereses un virzība. Pati nebūdama mūziķe, mamma agri ievēroja manu kaislību uz mūzikas instrumentiem, un jau piecu gadu vecumā es mācījos mūzikas skolā.
Talantīgos bērnus vajag mērķtiecīgi piespiest vingrināties? Par to daudzi pēc gadiem jūtas pateicīgi, bet citi sūdzas par sabojāto bērnību.
Tas ir sarežģīts jautājums: cik daudz piespiest? Kā piespiest? Vecāku gudrība te var izpausties atšķirīgi. Bija laiks, kad arī mani mamma spieda vingrināties. Tieši strādāt – agrā bērnībā patīk vienkārši spēlēt un uzstāties, bet ir grūti rūpīgi, pamatīgi un mērķtiecīgi strādāt un apjēgt, ka nevar paļauties tikai uz izjūtu, tik daudz kas ir jāiemācās.
Man paveicās ar pedagogu Zaharu Bronu, kurš kopš agras bērnības mani pieradināja pie atbildības uz skatuves. Uz skatuves esmu faktiski visu mūžu, un viņš man agri iemācīja saprast gan kļūdu rūgtumu, gan triumfa brīžus.
Ko iegūstat un ko nākas pieciest un ziedot skatuves zvaigznes dzīvē, kas nav no vieglākajām? Tas ir samērīgi?
Viss prasa upurus. Tie ir nepieciešami, lai sasniegtu rezultātus gan mākslā, gan sportā. Diemžēl – bet varbūt par laimi – upurēšanās ir tieši proporcionāla panākumiem. Mūzika un skatuve ir mana dzīve, un mana atdeve tai ir simtprocentīga. Citādi nav iespējams. Tomēr cilvēks vienmēr var atrast laiku vaļaspriekam un sportam, ja vien to vēlas. Nevarētu teikt, ka es dzīvoju vienīgi mūzikā no koncerta līdz nākamajam lidojumam. Man patīk komunicēt ar jauniešiem, tāpēc labprāt piekrītu pasniegt meistarklases.
Jaunie mūziķi tagad ir citādi?
Dzīve paātrinās, un mainās katra nākamā paaudze. Mūsdienu jauniešiem viss nāk un izdodas ātrāk. Pati dzīve ir kļuvusi straujāka, un jaunās tehnoloģijas dara visu acumirklī pieejamu. Taču tam ir blakne – daudz lielāka paviršība. Katram laikam ir savi varoņi, kuri sasniedz fenomenālus rezultātus. Jebkurā situācijā. Manā jaunībā bija mazāk problēmu izvēlēties savu ceļu. Kad bija izlemts, ka mūzika ir mans aicinājums, es neatskatoties nodevos tai. Tagad cilvēki vairāk domā, kas ir izdevīgāk un kāds būs visīsākais ceļš uz panākumiem. Tāda ir cilvēku mentalitāte ne tikai Krievijā, bet visā pasaulē. Rezultāts ir svarīgāks nekā ceļš. Savukārt manai paaudzei pats ceļš, darba process sniedza lielāko gandarījumu.
Kāda, jūsuprāt, ir mūziķa misija sabiedrībā?
Mūsu profesiju var salīdzināt ar gidu, kurš dalās zināšanās. Ikviena mākslinieka galvenais uzdevums ir dalīties ar cilvēkiem savās emocijās, zināšanās un atklājumos. Mēs esam pavadoņi, līdzīgi kā profesionāls ekstraklases gids, kurš jūs, piemēram, vadātu pa Rīgu un parādītu skaistākos stūrīšus, pagalmiņus, īpašas vēsturiski un enerģētiski bagātas vietas. Tas ļaudīm var sniegt spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Mūzika arī ir ceļojums, kurā cenšamies uzaicināt publiku un dalīties savos atradumos un emocionālajā pieredzē.
Es uzskatu, ka ir jāspēlē visur. Manuprāt, tā ir sabiedrības kultūras pazīme. Arī zāle ar sliktu akustiku nav nekas šausmīgs. Galvenais ir dalīties talantā, zināšanās, emocijās un censties izdaiļot dzīvi arī tiem, kuru acīs blāv bezcerība. Slavenajos festivālos vienmēr ir izcili, fantastiski notikumi, taču es arvien biežāk domāju par to, ka mazāk zināmais, kas vēl ir tikai sākuma stadijā un kam vajag palīdzēt sasniegt augstāku līmeni, dažreiz ir svarīgāks.
Kā uzaicināt ceļojumā cilvēkus, kuri par t. s. nopietno mūziku neinteresējas?
Lai kļūtu par klasiskās mūzikas cienītāju, ir jābūt zināmai kultūras bagāžai. Tāpēc tās klausītāji ir vecāki nekā publika, kas klausās popmūziku. Klasika prasa iekšēju cilvēku līdzdalību. Kā piesaistīt uzmanību, ieinteresēt? Vēl vairāk dalīties un censties veidot bērniem un jauniešiem adresētus projektus, kas piedāvā iespējas izvēlēties un salīdzināt. Mūsu festivālā Novosibirskā ir apjomīga programma, kurā iesaistām jauniešus no citām jomām un rīkojam konkursus studentiem no citām, nevis mūzikas augstskolām. Darām visu, lai viņi sajustu klasisko koncertu valdzinājumu.
Ir jēga pievilināt ar viltīgu popkultūras mārketingu?
Kāpēc ne, ja tas notiek gaumīgi? Nevajag norobežoties un celt žogus. Cits jautājums, ka jebkura mārketinga politika var būt gan augstā, gan zemā kultūras līmenī. Svarīgi ir neaizcirst durvis un piedāvāt izvēli.
Ielaižaties sarunās ar publiku?
Ir koncertzāles, kur tā ir tradīcija. Nesen biju Eiropas turnejā. Zagrebā liela daļa publikas pēc koncerta paliek, lai tuvāk iepazītos ar māksliniekiem un uzdotu jautājumus. Vienu interesē lociņš, citu – attieksme pret mūziku, vēl kādu – mākslinieka iemīļotie ēdieni. Dažreiz atbildu ar humoru, dažreiz atklāti izstāstu.
Kuras personības mūzikā jūs iespaidojušas visdziļāk?
Spilgtākos un dziļākos dzīves un mūzikas iespaidus atstājuši Mstislavs Rostropovičs un Jehudi Menuhins. Protams, diriģenti Rikardo Muti un Valerijs Gergijevs, Lorins Māzels un Zubins Meta, ar kuru muzicēt kopā katru reizi ir visaugstākā bauda. Man paveicās neilgu laiku muzikāli komunicēt ar pianistu Svjatoslavu Rihteru. Viņa attieksme pret mūziku un mūziķa profesiju ir etalons. Mihails Pļetņovs un Marta Argeriha ir mākslinieki, personības, ar kurām kopīgā izpildījuma brīdī notiek brīnums.
Kā veidojas jūsu attiecības ar jaunu un speciāli jums komponētu mūziku?
Tas ir parastais interpretācijas process. Katru skaņdarbu vispirms cenšos ieraudzīt kopumā, aptvert mūzikas arhitektūru un formas līdzsvaru. Tālāk ir darbs ar "sīkumiem", lai nekur nebūtu tukšu pārejošu momentu. Visam ir sava jēga, un tā ir jāatrod.
Kas jūs piesaista un nosaka izvēli, vai vispār šo opusu spēlēsiet?
Tā var būt mūzikas valoda, muzikālā ideja vai tikai viena zīmīga frāze. Prokofjeva Otrā vijoļkoncerta otrās daļas pirmā melodija ir viena no ģeniālākajām bezgalīgajām melodijām.
Pats nevēlaties sakomponēt ideālo vijoļopusu?
Nē, man lielāku gandarījumu sniedz interpretācija. Dažreiz pamēģinu uzrakstīt kādu vijoļkoncerta kadenci, bet līdz publiskam izpildījumam tās nenonāk.
Kurus jaunos vārdus iesakāt ievērot?
Nosaukšu komponistus, kuri man sagādājuši negaidītas dāvanas – gan profesionālas, gan cilvēciskas. Tie ir Džeimss Makmilans, Lera Auerbaha un Marks Antonijs Tērnidžs, kurš tikko uzrakstījis koncertu divām vijolēm un simfoniskajam orķestrim, pirmatskaņojums notiks mūsu festivālā Novosibirskā. Bendžamins Jusupovs man ir uzrakstījis ļoti interesantu koncertu – vijoles ceļojumu cauri vēsturei un pasaules ģeogrāfijai sešās daļās Vijoles balsis/ Voices of Violin. Skan gan indiešu rāga, gan čigānu dziesmas, gan džeza improvizācijas.
Vai esat pamēģinājis arī elektrisko vijoli? Ko par to sakāt?
Protams, un ne vienreiz vien. Tie ir pilnīgi citi skaņas radīšanas un spēles paņēmieni. Tur ir savi noslēpumi, un rodas interesanti skaņu efekti, kas sniedz cita veida baudu. Tiem varbūt trūkst romantiskās mūzikas dziļuma, taču šāda rotaļlieta rokās sniedz daudz bērnišķīga prieka.
Kas jūs visvairāk tracina mūsdienu sabiedrībā?
Nekompetence, kas diemžēl sākusi prevalēt pār izglītotību. To es sastopu bieži un visur, sākot ar visparastākajām lietām. Vājas zināšanas, pat nezināšana iet roku rokā ar lielu pašpārliecību.
Jūs panākumus guvāt ļoti agri. Ir milzīgs stress gadu desmitiem palikt virsotnē?
Sākumā tā ir spēle un gandarījums, jo tu apzinies, ka dari kaut ko īpašu, nevis būvlaukumā stiep ķieģeļus. Kad cilvēks pieaug un 14–15 gadu vecumā nokļūst lūzuma punktā, vajag censties sasniegt jaunu līmeni. Manā ģimenē attieksme pret brīnumbērna statusu bija ļoti stingra, lai no pirmajiem panākumiem man nesareibtu galva. Ģimenē tam veltīja daudz spēka, un tai izdevās saglabāt manī diezgan kautrīgu cilvēku.
Lampu drudzis uz jums vairs neattiecas?
Mēdz teikt, ka uztraukums mīl talantus. Tas, protams, ir joks, tāpat kā – jo vairāk zini, jo vairāk jautājumu rodas. Uztraukums ir saistīts ar to, ka māksliniekam uz skatuves ir dota vienīgā iespēja nospēlēt skaņdarbu. Vai uztraukums būs lielāks vai mazāks, nosaka katra individuālā pieredze, raksturs un fizioloģijas īpatnības. Īpašs satraukums, taču arī īpašs prieks man ir spēlēt mājās, Novosibirskā.
Kāds ir jūsu lielākais sapnis?
Lai Transsibīrijas Mākslas festivāls Novosibirskā kļūtu par īsti starpkontinentālu festivālu, kurš ar draudzības tiltiem apvienotu pēc iespējas vairāk pasaules daļu. Man gribas izveidot lielu un ietekmīgu projektu, nevis daudzus nelielus, maznozīmīgus festivālus.
Vadims Repins
Dzintaru koncertzālē 3.VII plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–150
luxembourg radio
luxembourg radio