Režisoru tandēms Moše Leizers un Patriss Korjē operu Madama Butterfly Londonā iestudējuši 2003. gadā. Šajā korekti, lakoniski veidotajā izrādē atbalsojas XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma Eiropas kultūras un mākslas aizraušanās ar orientālismu. Operas vizuālo noformējumu iedvesmojusi gan gadsimtu mijas japāņu glezniecība un fotogrāfija, gan Austrumu reprezentācija Kloda Monē darbos. Scenogrāfija atgādina suši restorāna iekārtojumu un konfekšu Geisha reklāmas uzņemšanas laukumu. Šīs operas uzvedumu kādreiz vajadzētu uzticēt Kventinam Tarantīno – viņš prastu sarīkot emocionālu un metafizisku asinspirti sava orientālā trillera Nogalināt Bilu/Kill Bill gaumē.
Londonas iestudējuma austrumnieciski atturīgā estētika paredz, ka izrādei ir jāuzkarst līdz ar traģēdijas saasināšanos. Uguns jāuztur galveno lomu atveidotājiem. Kristīne Opolais ir viena no ekspresīvākajām dziedošajām aktrisēm, un Londona labi pazīst viņas atveidotās Pučīni traģiskās varones. Šajā Madama Butterfly uzvedumā latviešu soprāns 2011. gadā debitēja uz Koventgārdena operas skatuves, pēc tam bija Toska. Pērn vasarā Lielbritānijas galvaspilsēta uzgavilēja viņas un Jonasa Kaufmaņa duetam Manonas Lesko jauniestudējumā.
Madama Butterfly izrāžu sēriju, kas sākās 20. martā, diriģē itāļu maestro Nikola Luizoti. Kristīnes Opolais partneris neuzticīgā ASV flotes virsnieka Pinkertona lomā ir jaunais amerikāņu tenors Braiens Džeids. Viņam piestāv šis tēls – ne tikai vokāli, bet arī pēc aktieriskās un psiholoģiskās būtības. Simpātisks un ņiprs, baltzobains un ekspansīvs, Braiens Džeids izstaro amerikāniskumu visās tā izpausmēs. Pinkertonam laulība ar 15 gadu veco geišu ir koloniālista prieciņš – viņa dzīvē būs arī citi taurenīši. Ja viņš apdedzinās Čo-Čo-sanas trauslos spārnus, tad mierīgi to pārdzīvos. Kristīne Opolais savu tēlu pirmajā – nevainības – cēlienā zīmē maziem, uzmanīgiem triepieniem, bez liekām kustībām, taču viņas varone nes sevī traģismu un šaubas, kas vēlāk uzzied kā nāvējoši indīgs zieds. Otrajā cēlienā dziedātāja ļauj vaļu dramatismam gan balsī, gan tēlojumā, pārvēršot operu par sieviešu spēka manifestu – mīlestība un bērna piedzimšana ir pamodinājusi Čo-Čo-sanā teju radikālu sievišķību. Viņa vairs nepārvietojas pa skatuvi bailīgiem, sīkiem soļiem, bet drosmīgi lido kā ievainots putns. Viņas dvēsele ir dziļi traumēta, taču pati Čo-Čo-sana to vēl nenojauš. Kristīne Opolais šo lomu dzied ar tādu pašatdevi, it kā visa pasaule būtu sacēlusies pret viņas varoni – un tā arī ir.
Daudzu operu kulminācija ir titulvarones neprāta aina – Madama Butterfly savas īsās dzīves beigās nevis sajūk prātā, bet plaši atver acis, atklāj nežēlīgo patiesību, kas viņu nogalina. Kristīnes Opolais interpretācijā satriec Čo-Čo-sanas fināla ārijas pārliecība un stindzinošais miers: sieviete nekrīt panikā – nu jau ir par vēlu. Čo-Čo-sana beidzot skaidri saprot, kas ar viņu notiek, – viņas pasaule ir sabrukusi. Viņa izdziedē sevi un glābj sevi vienīgā iespējamā veidā – laupot sev dzīvību, šķiroties no ilūzijām un sapņiem. Dzīve bez sapņiem nav iespējama. Čo-Čo-sana aizsien dēlam acis, iedod viņam ASV karodziņu un noduras ar dunci. Kristīne Opolais vēcina rokas – spārnus – tā, ka no sakuras zariem nobirst ziedi. Pēc mums vēl ilgi zeme skums.
Madama Butterfly
Titullomā Kristīne Opolais
Londonas Karaliskajā operā 28., 31. martā, 4., 9. aprīlī
www.roh.org.uk