***
Opermūzikas svētki arī šādā veidolā neapšaubāmi ir nepieciešama un
vērtīga tradīcija, tomēr nevar nepieminēt arī to māksliniecisko
neviendabīgumu. Dienas koncerts bija diezgan amatierisks — ar solistēm,
kuru muzikālais briedums paredzams vēl tālākā nākotnē, ar masīvu, bet
neprofesionālu kori, kurā vīru balsis ir jūtamā mazākumā, un ar
diriģentiem, kuri mēģināja izveidot kādu nebūt interpretāciju. Par šī
koncerta lielāko virsotni jānosauc Ingas Šļubovskas priekšnesums
Jurjāna kantātē Tēvijai — lielisks gan tembrālā skanējuma, gan
emocionālās intensitātes ziņā. Noslēguma koncertā ar profesionālu un
pietiekami jūtīgu dziedājumu īpaši saistīja abi Krievijas
viesmākslinieki. No viņu muzikālajām kvalitātēm daudz neatpalika arī
Kristīnes Opolais balss iespējas un virtuozitāte. Orķestris Aleksandra
Viļumaņa vadībā muzicēja precīzi, niansēti un nedaudz distancēti,
diriģenta radītajām interpretācijām ļaujot piemērot tādus apzīmējumus
kā augsta muzikālā kultūra, izteiksmes līdzekļu harmoniskums un spēja
vienlīdz prasmīgi uzturēt dialogu ar solistiem visa koncerta gaitā.
Gunda Vaivode
****
Arī pāris dienu pēc Siguldas Opermūzikas svētku galā koncerta izskaņas
prieks nemazinās: pēc politiskās virtuves remonta un komunikāciju
kambaru izvēdināšanas festivāls atgriezies savā dabiskajā vidē un līdz
ar to (pats galvenais!) atgriezušies opermūzikai uzticīgie klausītāju
tūkstoši! Dabas apsveikumu papildināja draudzīgs rīkotāju žests —
bezmaksas dienas koncerts. Saprotams, ka pieticības apstākļos izpalika
operas iestudējums (uz to ceram nākamgad), kā arī bagātīgāka viesu
buķete. No diviem Sanktpēterburgas vīriem manas simpātijas šoreiz
sliecās ne tik daudz uz tenoru Ahmedu Agadi, kurš virsotnes iekaroja no
spēka pozīcijām (te gan savu joku izspēlēja apdziedātās O, sole mio
svelme), bet uz inteliģento baritonu Sergeju Kaļinovu, kura sirsnīgais
Baikāla klaidonis kļuva par vienu no emocionālākajiem koncerta brīžiem.
Taču īpašs prieks par latviešu māksliniekiem: Kristīnes Opolais
spilgtajiem un dažādajiem tēliem, Krišjāņa Norveļa stabilitāti un
artistiskumu, Ingas Šļubovskas tembrālo uzplaukumu un jaunā
koloratūrsoprāna Dināras Rudānes iespējām. Vēl viena jaunu daiļu dāmu
trijotne galā koncertā bija pagaidām sasaitēta ar unisona drošības
jostu. Bet tas nu gan ir skaidrs — Latvija ar dziedātājiem var lepoties!
Inese Lūsiņa
****
Lieliski, ka Opermūzikas svētki atgriezušies savā īstajā vidē,
skaistajā dabas ainavā, kurā tiem arvien ir īpašs skanējums un
gaisotne. Taupības režīmā nācies iztikt bez brīvdabas operas
iestudējuma, arī galā koncertu krāšņoja vien divi viesi, abi no
Krievijas. Jo par savējo taču uzskatām galā koncerta spožāko zvaigzni,
Latvijā tagad reti sastopamo brīvmākslinieci Kristīni Opolais, kura
dramatiski saviļņojoši, vokāli meistarīgi un psiholoģiskā tēla atklāsmē
nodziedāja ļoti grūto, apjomīgo Elektras āriju no V.A.Mocarta operas Idomenejs. Opermūzikas svētku pastāvīgajiem klausītājiem jau pazīstamais
tenors Ahmeds Agadi atklājās labā formā, tomēr kā tipisks krievu skolas
pārstāvis — pārliecinošs un vērienīgs, kamēr dzied pilnā skaņā.
Klusināts nianšu smalkums nav viņa stiprā puse. Baritons Sergejs
Kaļinovs valdzināja ar sulīgu, īsti vīrišķīgu tembru. Aleksandrs
Viļumanis pie LNO orķestra diriģenta pults profesionāli vadīja visus
atskaņojumus, neskopojoties arī ar asprātīgiem jokiem. Laba ilustrācija
populārajam sauklim "krīze kā iespēja" bija bezmaksas dienas koncerts,
pulcējot ap 400 dziedātāju dižkori, bet kā solistes parādot trīs
topošās dziedātājas, Latvijas Mūzikas akadēmijas studentes. To vidū
vienu jau vērā ņemamu, rūpīgi iekoptu balsi, kāds ir Jūlijas Vasiļjevas
soprāns. Sirsnīgā un gaišā Lūgšana no A.Jurjāna kantātes Tēvijai līdz
asarām saviļņoja Ingas Šļubovskas sniegumā, neraugoties uz neprecīzo
diriģenta vadību (E.Račevskis).