Savulaik bikls Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas students, kurš baidījās no profesoriem, bet tagad – viens no šīs augstskolas mācībspēkiem, komponists Ēriks Ešenvalds Mūzikas akadēmijas simtgadei veltījis vokāli simfonisku poēmu Pavasarī korim, orķestrim un trim solistiem. Tās pirmatskaņojums diriģenta Māra Sirmā vadībā notiks akadēmijas svinīgajā jubilejas koncertā 11. janvārī. Solisti būs Operas baritons Jānis Apeinis un etnobalsis – Zane Šmite un Asnate Rancāne. Komponists saka: skaņdarbs ir par ģimenes siltā pavarda nozīmi un dzīves sūrumu, uz dabas un saimes pavasara darbu fona solistam izdziedot septiņdesmitgadīgā klibā Jurka skumjo stāstu (no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas) par bērnībā lauzto un uz mūžu sagandēto kāju. Opusu esmu rakstījis JVLMA simtgades svinībām, kurās gan jau neiztiks arī bez lustīgām fanfarām, taču komponējot manī dziļi iesmeldza Jurka grūtais mūžs, kurš varēja taču iegriezties pavisam citādi! Tādēļ Pavasarī ģimenes siltums un dabas skaistais ritējums ir manas fanfaras – kā vēlējums Mūzikas akadēmijai. Skaņdarbu nosaucu Pavasarī, jo tā ir darba vilkme, kurā visi ir ierauti un, pat ja notikusi traģēdija, dzīve rit uz priekšu.
Kā sevī izjūti Latvijas Mūzikas akadēmijas ikdienu un gaidāmo simtgadi?
Simtgade ir jānosvin, jo tāda ir tikai viena. Jebkurš kopības pasākums lielā augstskolā satuvina. Tas satuvina pedagogus, administratīvo kolektīvu un studentus. Mēs sajūtam, ka esam šai ēkai un tās vēsturei piederoši, ka caur saknēm ejam nākotnē. Tā ir laba sajūta. Es neielaidu saknes Kembridžā, kur pavadīju divus gadus (2011– 2013). Es neielaidu saknes 31. vidusskolā, kur piecus gadus strādāju par mūzikas skolotāju. Bet Mūzikas akadēmijā es gribu ielaist saknes. Sakņu ielaišana ir tad, kad tu atveries. Tu strādā ar studentiem, atver savu dvēseli, un viņi redz – lūk, tāds ir Ešenvalds. Ar savu būtību, patiesumu, stiķiem un niķiem. Tikai tad var kaut kas augt. Skatos uz šajā, 211. klasē strādājušo kolēģu fotogrāfijām mums pretī uz sienas. Jāzeps Vītols, Jānis Ivanovs, Ādolfs Skulte, Lūcija Garūta, Valentīns Utkins, Ģederts Ramans, Pauls Dambis, Romualds Kalsons, Pēteris Plakidis, Juris Karlsons, Selga Mence. Viņi ir bijuši un ir personības. Viņi bijuši dusmīgi un priecīgi gandarīti par studentu panākumiem. Viņi šeit ir atvērušies, un viņu saknes ir jūtamas.
Es izbaudu katru dienu, kad strādāju Mūzikas akadēmijā. Jā, esmu emocionāls. Cenšos būt patiess un dot tālāk studentiem savas zināšanas. Jā, šeit gribu ielaist saknes. Strādājot ar studentiem, smejos: redziet, Jāzeps Vītols dibināja Mūzikas akadēmiju, te bija viņa kabinets un tepat, konservatorijā viņš arī dzīvoja. Te viņš nāca pa trepītēm uz leju, bet klasē flīģelis ir tik sens, ka zem klaviatūras varētu būt salipinātas Jāzepa Vītola košļājamās gumijas.
Jāzepa Vītola košļājamās gumijas? Ak, ja viņš tādas būtu vispār redzējis…
Protams, tas tāds joks, bet var just un iedomāties, kā tas te ir bijis, jo simts gadi nemaz nav tik daudz. Savukārt cilvēka mūža garumā tas ir nenormāli daudz. Ne jau katra paaudze taču var piedzīvot akadēmijas simtgadi. Šeit man ir laimes un gandarījuma brīži, bet tie ir tik īsi, ka gribas, lai laiks apstātos. Taču tas neapstājas, un dzīve rit tālāk. Esmu ļoti priecīgs, ka man tā ir saistīta ar Mūzikas akadēmiju.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 7. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!