Puskrēslā mežā stāv bērns baltā skafandrā, un viņu vēro spēļu lācītis, kas sēž uz koka zara. Šī uz grupas Krāsa albuma Ak dievs, ko par mums teiks citplanētieši vāciņa redzamā aina tik ļoti sasaucas ar to, kas pasaulē notiek šodien. Ja ne gluži ar skafandriem, tad ar maskām no visa apkārtējā sargājas ikviens, un brīžiem nav skaidrs, vai būtnes, kas mūs vada un vēro, ir dzīvas radības vai rotaļlietas un vai tās ir taustāmas vai tikai virtuālas.
Protams, tagadējos apstākļos visu skatām citādi, jo šis albuma vāciņš ir tapis vēl pirms pandēmijas sākuma un publicēts interneta mūzikas straumēšanas vietnēs 2020. gada janvārī. "Var jau būt, ka mēs esam spēruši soļus laikam pa priekšu un kaut kā pareģojuši nākotni, bet, ja skatāmies tematiski uz albumu, tur ir visādi pārdzīvojumi un lietas, kas ir saplēstas vai salauztas, un, ja citplanētieši atlidotu, lai paskatītos uz Krāsu un cilvēci vispār, viņus pārņemtu šausmas. Patiesībā mēs visi esam citplanētieši, jo pastāv teorija, ka dzīvība uz Zemes ir atnesta ar meteorītu no kādas citas planētas. Un bērns tā meža priekšā simbolizē naivumu, kas ir mūsu dziesmās," stāsta grupas Krāsa solists Edgars Sondors mūsu virtuālajā intervijā 2021. gada februāra sākumā, kad drošības apsvērumu dēļ esam vienojušies par šādu variantu, aizstājot ar to agrāk intervijās ierasto jautro pasēdēšanu ar dzērieniem krodziņos, kur dzimusi arī grupa, savulaik visiem satiekoties jau pirms pandēmijas sākuma par vēsturi kļuvušajā Lāčplēša ielas Chomsky.
Arī mēģinājumi visiem kopā tagad nenotiek, un uz savu studijas telpu katrs nāk kā uz trenažieru zāli, lai imitētu spēlēšanu kopā ar grupas biedriem, kuru kartona figūru izgatavošana tikai priekšā, ja vēl kādu laiku valstī nekas nemainīsies uz labo pusi. Bundziniece Ieva Zeltiņa saka: laikam jau viņas instruments tīri fiziski ir vistuvākais īstam sēdošajam trenažierim. Viņa atceras, ka kādreiz, pirmajos mēģinājumos, savus šķīvjus neesot varējusi sadzirdēt, cik grupas ģitāristi spēlējuši skaļi, bet vēlāk sapratuši, ka jāļauj citam citu tomēr saklausīt.
Albums Ak dievs, ko par mums teiks citplanētieši ne tikai grupai Krāsa, bet visiem tās dalībniekiem ir kā pirmdzimtais. Iepriekš visi spēlējuši vai vismaz nodarbojušies ar muļķībām citās grupās, bet līdz tādam rezultātam kā gatavs albums nonākuši tieši Krāsā, kas spēlē jau gandrīz piecus gadus. Janvārī publicēta jaunākā dziesma Es nevienam neskriešu pakaļ.
Cenzūra cērt vienmēr
Pirms šī – pašiem par prieku Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu Zelta mikrofons labākā rokmūzikas albuma nominantu piecniekā iekļuvušā – albuma Krāsai jau ir bijis izdots minialbums jeb EP Viss ir kārtībā (2018), kas vairāk ir bijis kā gatavo dziesmu apkopojums tiem, kuri grupu vēl nebija dzirdējuši, un singls Pastnieks (2019) kopā ar klipu sešarpus minūšu garas īsfilmas formā.
Pēc to noklausīšanās uzaicināju grupu uz festivālu Kartupeļpalma Salaspilī, pēc kura vairāki cilvēki bija pateicīgi par šo atklājumu, kādam klausītājam dziesmas Pieminekļi vārdos: "Tev ir skaistas acis/ Un tu proti skumt/ Pārējo piedosim..." sajūtot asociācijas ar kādu konkrētu Avotu ielas krodziņa Ezītis miglā bārmeni, kurai bijušas lielas, skumjas acis.
Krāsa ir viena no retajām grupām, kas liek noticēt, ka latviešu roks vēl ir dzīvs. Par minialbuma lielāko hitu kļuva Mežrozītes, kam gan nav sakara ar seno Raimonda Paula dziesmu. Dambis to iekļāva savā izlasē Odekolons, bet reiz, kad ierosināju šo dziesmu kā svaigu jaunumu atskaņot Pieci.lv rīta raidījumā, tā pusē tika noklusināta, lai ēterā neatskanētu kāds cenzējams vārds. Edgars, kurš tagad pārsvarā klausās visādas mantras un flautas, ar ko savai draudzenei esot jau apnicis, atzīst, ka drosme izmantot rupjus vārdus varbūt vienlaikus uzskatāma arī par stulbumu un tagad droši vien tādus dziesmās neliktu, jo kāds latvju nerātno dainu vārds atskan arī hita Pieminekļi noslēgumā, atkal apcērtot tā nokļūšanas pavedienu bailīgāku jeb politkorektāku radiostaciju rotācijā, jo cenzūra pastāv vienmēr, un arī rindas par skolotāju sekošanu līdzi savam svaram un optimista iemešanu trakonamā īsformāta radiolugā Cilvēks, kurš virs galvas pacēlis zemeslodi mūsdienās varētu likties kādam aizskarošas.
Visiem ir zināms Radiohead gadījums, kad dziesmā Creep skanošais so f***ing special radio un MTV versijā aizstāts ar maigāko so very special, vai The Strokes dziesmas New York City Cops un sākotnējā skaistā vāka nocenzēšana grupas debijas albuma Is This It ASV versijā.
Murgroks skan labi
Sākotnēji grupa Krāsa sevi pieteica kā murgroka pārstāvjus, kas nepārprotami bija redzams arī uz vāciņa – tīši vai netīši tas atgādināja kadru no kādas aptuveni simt gadu senas šausmu filmas. Pasaulē par šāda žanra (horror rock) pamatlicējiem varētu dēvēt Black Sabbath, kas vēlējās savas mūzikas skanējumā pārcelt šausmu filmu noskaņu, un Elisu Kūperu, kurš to visu uz skatuves arī vizualizēja, bet tas tomēr nav Krāsas gadījums. Mūzikas klausīšanās neliek ne nodzist pēdējai svecei, ne drebināties no aukstuma, un arī koncertos nekādi grima mākslinieki vai triku meistari netiek nodarbināti, tomēr Latvijā tāds termins kā murgroks pirms Krāsas vēl nav dzirdēts, līdzīgi kā grupa Rīta stienis pirms daudziem gadiem ieviesa sportpunk.
Krāsa piekrīt manai versijai, ka tie sirreālie stāsti, kas skan tās dziesmās, ir noskatīti murgos. Vismaz daļēji. "Īpaši tajos gadījumus, kad kaut ko bakstu ar mūziku uz priekšu, es redzu sapņos pabeigtas dziesmas ar visām partijām. Nakts vidū pamosties, un ir tāda riktīgi laba sajūta, ka esi piedzīvojis kaut ko šausmīgi skaistu, un nodomā, ka tagad uztaisīsi dziesmu, bet labākajā gadījumā izdodas piefiksēt vienu rindu vai motīvu. Īpaši minialbuma Viss ir kārtībā laikā – man bija miega paralīze, un tā lirika nāca tieši no turienes," stāsta Edgars. Dziesma Bezmiegs esot tieši par to. Tomēr tā gluži nav, ka viņš ierodas mēģinājumā ar gatavu stāstu rindām, kas sadarbībā ar pārējiem mūziķiem pārtop dziesmā.
Kā lielākajai daļai grupu, kas savā mūzikā neizmanto jau gatavus citu vai pašu iepriekš sarakstītus un, iespējams, grāmatās atrastus dzejoļus, vairākums Krāsas dziesmu aug no visu dalībnieku atnestajām muzikālajām idejām, un to autoram tad pieder pēdējais vārds, kad citi raksta un liek klāt savas partijas. Despotu lomas mainās.
Mīci, kā vēlies
Jēdziens "latviešu roks" vienmēr ir bijis neērts – daļa uzskata, ka tāds nemaz nav iespējams, jo rokam piestāvot tikai angļu valoda. Šāds uzskats izveidojies dabiskā ceļā, jo roks latviešu valodā bieži vien ir izklausījies pēc šlāgera vai vismaz pēc tam pietuvinātā tā sauktā liepājroka, pat ja to spēlē gados jauni cilvēki, kuri neaizraujas ar Latvijas Radio 2 klausīšanos vai izliekas, ka tādu vispār nezina. Automātiski visām latviešu valodā dziedošajām rokgrupām, kas iepriekšminētajā rāmī neiekļaujas, uzreiz tiek piekārts neko neizsakošais alternatīvais statuss, kas arī, protams, aizgūts no Rietumiem, kur astoņdesmitajos gados dominējošā un komerciāli veiksmīgā pūdeļroka norietā vārdiņš alternative tika paķerts, lai apzīmētu visu to, kas atšķīrās no tolaik ierastā, pat ja bija roka saknēm tuvāks nekā tas pats pūdeļroks.
Tāpēc arī Zelta mikrofona žūrijas sapulcē nācās mazliet pastrīdēties, ka tas, ko spēlē grupa Krāsa, pat dažos akustiskajos gabalos ir roks tā klasiskajā izpratnē un nekas alternatīvs tas nav. Vienīgi šīs grupas gadījumā roks ir kā plastilīns, kas tiek samīcīts vienā lielā pikucī, lai pēc tam no tā pašu mākslinieku rokām veidotu un atbilstoši savam komforta līmenim sakārtotu un izkrāsotu jau konkrētas figūras. Krāsas dalībnieki šādu salīdzinājumu ar plastilīnu akceptē.
Dīvainība – tas der
Krāsa sevi neliek kaut kādos žanriskos rāmjos, un kolektīva dalībnieki ir atvērti jaunam skanējumam un idejām: viņi spēlē mūziku, kas pašiem patīk, un tā ir atslēga, lai rezultāts būtu interesants arī klausītājam ar ilggadēju pieredzi. "Cilvēki mūs ir kritizējuši par to, ka teju katra dziesma ir savā stilā. Nezinu, vai tā ir slikta īpašība. Ja mums pašiem ir interesanti spēlēt daudzveidīgu mūziku, manuprāt, arī klausītājiem tas varētu būt interesantāk," spriež viens no grupas ģitāristiem Roberts.
Soloģitārists Miks Gailis viņu papildina: "Klasiskais roka skanējums mums ir sanācis nejauši, jo katram ir dažādas ietekmes, un šis ir tas vidējais punkts. Ja arī esam uz klasiskā roka pusi, mums piemīt kaut kāda dīvainība, vai kā to nosaukt?" saka Miks. Runas stafeti, iemirgojoties virtuālās videosarunas rāmītim, kad visiem pārējiem mikrofoni automātiski atslēdzas, atkal pārņem Edgars: "Dīvainība – tas ir labs vārds, kas raksturo mūsu atmosfēru un stilu. Tev nav viss jāizskaidro – foršākais ir tas, ka ikviens var izveidot savu asociāciju pasauli un versiju par to, kas notiek, mūs klausoties. Tas ir visjautrākais. Tev iedod pietiekami daudz informācijas, un tu pats visu liec kopā. Varbūt būtu forši iedot tādu paciņu, kurā viss ir salikts un saprotams, tu to paņem un visu saproti, tā ir viegli sagremojama, bet ļoti grūti ir pretoties tiem viļņiem, kas nāk. Mēs neesam vienojušies, ka spēlēsim tāda vai cita veida rokmūziku. Mēs rakstām, veidojam un spēlējam to, kas nāk ārā un ko nevaram kontrolēt," stāsta Edgars. Pārējie grupas biedri apstiprina, ka tuvākajā laikā rutīna iestāties vēl nevar, kad viss būs skaidrs, saprotams un prognozējams.
Stilīgi līdz nāvei
Mūzikas žurnālista gaitās ir nācies saskarties ar līdzīgiem gadījumiem, kad klausies kādu ierakstu, tas tevi uzrunā, bet pirmajā mirklī nav ne jausmas, ko par to domāt un kur nu vēl uzrakstīt. Kādas grupas oriģinalitāte tevi spējusi pārsteigt un ieinteresēt, kaut izteiksmes līdzekļi it kā ir sen pazīstami, līdzīgi kā kāda cilvēka seja var apburt, jo liekas savdabīgi skaista, kaut tajā, tāpat kā citās, ir līdzīgās proporcijās izvietoti zods, mute, deguns, divas acis, piere...
Pasaulē pirms divdesmit gadiem svaigas vēsmas ienesa The Strokes un The White Stripes, kaut mūzikas vēsturē garāžroks un blūzroks bija jau sešdesmitajos gados. Edgars atzīst, ka arī savus dziesmu tekstus visu laiku raksta par vienu un to pašu. Tās ir kā īsas traģikomiskas etīdes. "Cik maksā nevainīgs flirts?" jautā Krāsa, jo ko gan darīt, lai viss būtu "stilīgi līdz nāvei". Vismaz, bet var arī pēc tam. Kāpēc ne?
Tāpat kā abām iepriekš minētajām amerikāņu grupām, Krāsas skanējuma pamatā ir ģitāras – visas skaņas top ar tām –, un Miks brīnās, ka tagad rokmūzikas prestižs jeb popularitāte atkal krītas, kaut mūsdienās pieejamās tehnoloģijas ļauj ar roka instrumentiem panākt jebkādas skaņas. Tam piekrītot un ņemot vērā, ka mūsdienās cilvēki ātri visu aizmirst, jāatgādina, ka līdz pagājušā gada pavasarim eksistēja tāda iespēja grupām sevi parādīt kā klātienes koncerti, kuros skatītājam daudz interesantāk ir vērot, kā skaņas top viņa acu priekšā, dzīviem un kustīgiem cilvēkiem strinkšķinot ģitāras, sitot bungas, kliedzot vai čukstot mikrofonā un kaut kur iepūšot (Krāsai dziesmā Indīgais pāris tā ir melodika), nevis paslēpjoties aiz datoriem un citām elektronisku skaņu radīšanas ierīcēm. Tam metālam, kokam un membrānām ir jātrīc, un tad trīcēs arī klausītājs.