Instrumentam ir vairākas stīgas – gan melodiskās, gan burdona. Tās ieskandina, griežot koka disku, kurš kā "bezgalīgs lociņš" berzējas gar stīgām. Melodiskajām stīgām skaņas augstumu maina cietkoka tapiņas, kuras virza ar kreiso roku bīdāma klaviatūra.Uz prezentāciju aicināti tradicionālās un senās mūzikas praktiķi, pētnieki un citi interesenti. Ivars Hermanis atklāj gaidāmā pasākuma norisi: "Rata liras prezentācijā izstāstīšu par instrumenta tapšanas gaitu – no ieceres līdz realizācijai, iepazīstināšu ar instrumenta muzikālajām un tehniskajām iespējām. Slaidos būs redzami instrumenta daļu tuvplāni, un netiks piemirsts arī par spēlēšanu."Ivars Hermanis uzskata, ka rata lira Latvijā ir nepelnīti aizmirsta un cer, ka, veicinot tās atpazīstamību, tiks sekmēta instrumenta iekļaušanās mūzikas apritē – gan mācību, gan koncertu praksē. Etnomuzikologs Valdis Muktupāvels šo iniciatīvu vērtē atzinīgi: "Latvijā ir bijuši daži mēģinajumi aktualizēt rata liru, tomēr Ivara Hermaņa projekts pelna īpašu ievērību: pamatā ir krietna izpēte, kurai sekojis rūpīgs mūzikas instrumentu meistara darbs."Rata lira ir fascinējošs mūzikas instruments, kas Eiropā pazīstams kopš viduslaikiem. Sākotnēji radies baznīcas vidē, tas drīz vien nonāca klejojošu menestrelu rokās un tika izmantots gan laicīgas, gan paraliturģiskas mūzikas spēlēšanai. Ir liecības par rata liras klātbūtni Livonijā (Sebastiāna Minstera Kosmogrāfija, 16. gs.), tomēr jaunāko laiku mūzikas praksē Latvijā instruments ir gandrīz nepazīstams. Iespējams, tāpēc, ka, būdams burdona mūzikas instruments, tas izrādījies nepiemērots jaunākas mūzikas atskaņošanai.
Latvijā rata lira šobrīd ir ārpus ar latviešu tradicionālo mūziku saistītas muzicēšanas aprites. Kā izņēmumu var minēt tradicionālās kultūras apzināšanas kopu Trokšņu iela. Tomēr vairākās Eiropas zemēs rata liras spēlei ir noturīgas tradīcijas – Vācijā (dhehleier), Francijā (vielle à roue), Ungārijā (tekerőlant), Anglijā (hurdy-gurdy). Ukrainā un Baltkrievijā tā spēlēta vēl 20.gs. sākumā. Zviedrijā šobrīd vērojama vietējā varianta vevlira renesanse.
Tā kā visās augšminētajās zemēs ir savi reģionālie rata liras varianti, būvējot instrumentu, meistars centās nevis tieši kopēt kādu jau aprobētu un veiksmīgu (piemēram, franču vai ungāru) modeli, bet gan lokālu variantu – Latvijas rata liru, kas ir īpaša, gan pēc ārējā dizaina, gan instrumenta skaņojuma. Etnomuzikologs Valdis Muktupāvels uzsver instrumenta nozīmi tradicionālās mūzikas rekonstrukcijā: "Pirmkārt, šī iniciatīva paver iespēju rekonstruēt instrumentālo burdonmūziku tās tipiskajā variantā – somas stabuļu un rata liras izpildījumā. Otrkārt, kļūst iespējams rekonstruēt vesela kristīgās tautas mūzikas slāņa – svēto dziesmu, skanējumu. Un visbeidzot – jauns instruments ar savu jaunrades potenciālu."