Patlaban viņš muzicē šovā Cabaret Bombaloo klubā Artelis un spēlē Mihaila Bulgakova lugā _Zojkina kvartira _Valmieras Drāmas teātrī. Daumants arī dzied savā džeza kvintetā un Rīgas kamerkorī Ave sol. Svētku nedēļā viņš priecēs Rīgas Ziemassvētku koncerta klausītājus Ķīpsalā. Tajā viņš muzicēs kopā ar Mārtiņa Ozoliņa diriģēto profesionālo pūtēju orķestri Rīga un tā bigbendu Raita Ašmaņa vadībā. Daumanta izpildījumā skanēs džeza klasikas dziesmas, to vidū – _What a Wonderful World _no Luija Ārmstronga repertuāra un kādreiz Frenka Sinatras dziedātā Kola Portera Night and Day. Līdzās Krisa Rī hitam Driving Home for Christmas Daumants kopā ar vokālo grupu Framest un orķestra bigbendu atskaņos Aleksandra Kublinska Noktirni Viļņa Šmīdberga aranžijā, kas pietuvināta dziesmas pirmajai, 1968. gada versijai. Duetā ar aktrisi Ditu Lūriņu tiek gatavots duets no Endrū Loida Vebera mūzikla Operas spoks. "Mūzikli un teātris man ir sirdslieta. Ir lieliski, ka līdzās mūzikai, kas ir viens dīķītis, varu izlēkt no tā ārā pavisam citā vidē," saka Daumants.Esi jau pieradis, ka Ziemassvētkos, kad vajadzētu nomierināties un harmonizēties, mūziķiem ir viskarstākais darba laiks?Nomierināšanos vajadzētu arī šobrīd, jo tādā «uzvilcienā» muzikāli ir grūti kaut ko izdarīt. Kaut kur miers ir jārod. Pagājušajā gadā biju pretējā situācijā, biju atgriezies no Indijas, un visu Ziemassvētku laiku līdz pat Jaungadam man nebija pilnīgi nekā ko darīt. Izbaudīju to, ka pats varēju aiziet uz kādu koncertu un pastaigāties pa Ziemassvētku tirdziņu, tur to sajūtu noķēru. Katrai lietai ir savs šarms: vai tu baudi svētkus vai ļauj tos baudīt kādam citam. Galvenais ir iekšēji rast to mierīgo izjūtu. Nu kaut cik! Man īsti nesanāk… Tāds skrējieniņš ir uzņemts. Viss ir iepriekš plānots, taču notiek vienā laikā – līdztekus Ziemassvētku koncerta mēģinājumiem katru nedēļu dziedu vairākās Cabaret izrādēs un piedevām vēl braukāju uz Valmieru, kur esmu mājas gariņš šīs sezonas sākumā iestudētajā izrādē Zojkina kvartira. Bulgakova lugā gariņš parādās tikai kā balss, bet man vienmēr jādzied dzīvajā. Skatuves laiks ir diezgan ilgs, jo gariņš visu laiku ir mājās.Kādi tev personiski bijuši visskaistākie Ziemassvētki?Man liekas, ka tie vēl tikai būs. Ja man būtu iespēja, es noteikti muktu prom no visiem šiem svētku kliedzieniem un lampām uz ielām. Es aizmuktu uz kādu būdiņu Vidzemes augstienē, kuru sniegs šonakt tā ieputinājis, ka netiktu ārā.
Kur klusumā mēnesnīcā "sīki, mazi žagariņi sidrabiņu vizināja"?
Lai mani Ziemassvētki piepildītos, laikam jābūt laukos. Šobrīd patīkami ir arī Rīgā, jo visur ir balts sniegs. Tas ir brīnišķīgi, lai cik grūti būtu braukt un lēni viss kustētos. Tikai vai nevarētu beigt kliegt uz ielām?! Ar lampām, īpaši zilajām!
Un neizbēgami ar Zvaniņš skan, droši vien bērnībā zēnu korī dziedātu līdz apnikumam?
Nemaz neesmu to dziedājis. Korī mums bija nopietns akadēmiskais repertuārs, un tā arī nav tradicionāla Ziemassvētku dziesma. Runājot par kliedzieniem, tas drīzāk ir All I Want for Christmas Is You (amerikāņu dziedātājas Meraijas Kerijas hits – I. L.). Koncertā tas, paldies dievam, nebūs jādzied.
Dziesmas izvēlējies pats?
Nē. Bija jāpielāgojas tam, kādas notis un aranžējumi ir pieejami pūtēju orķestrim. Ja es uzstātos mazā sastāvā, tad gan varētu izvēlēties Ziemassvētku dziesmas, kas man pašam rada noskaņu. Tās noteikti nebūtu vērstas uz kliedzienu. Jau divus gadus domāju par uzstāšanos kādā lauku baznīciņā. Pusakustiski, ar ģitāru. Katram ir sava Ziemassvētku noskaņa.
Kopš kura laika tev ir savs Daumanta Kalniņa džeza kvintets?
Tas nav mans, tikai tā saucas. Kaut kādā vārdā tas bija jānosauc, un es esmu solists. Dalībnieki ir mani domubiedri jau no Doma kora skolas džeza nodaļas laikiem, piemēram, bundzinieks Rūdolfs Dankfelds. Lai gan nemācījāmies kopā, no tiem laikiem pazīstu arī kontrabasistu Tomu Poišu. Ritma grupa jau ir stabila, un mūziķi ļoti labi papildina cits citu. Pianisti Latvijā gan te ir, te nav. Pēdējais, ar kuru sastrādājos, bija Oskars Račevskis, kordiriģenta Edgara Račevska mazdēls, kurš, pabeidzis Hāgas Mūzikas akadēmiju, atgriezās Latvijā. Taču viņš līdz martam atkal aizdevies prom, un jādomā kaut kas cits. Par laimi, džezā neviens nav neaizstājams, vajag tikai iejusties. Ik pa laikam man bijusi veiksmīga sadarbība ar Kristapu Vanadziņu. Man nav nekas pret saksofonu, tomēr vienmēr valdzinājusi trompetes skaņa, tāpēc kvintetā muzicē trompetists Oskars Ozoliņš. Kad pats dziedu, šķiet, mana balss ar trompeti saskan labāk. Taču trompetistu Latvijā ir dikti maz. Pūtēju deficīts Latvijā ir sāpīga tēma.
Tu taču pats esi pūtējs, studē obojas klasē?
Tāpēc arī nojaušu, ka kaut kas te nav kārtībā. It īpaši liels deficīts ir metāla pūšaminstrumentos. Cik zinu, visā Mūzikas akadēmijā nav neviena tubas studenta, trompetisti ir labi, ja divi. Obojas arī vienu brīdi nebija vispār.
Trūkst intereses?
Nezinu, kurā brīdī radies pārrāvums. Mūzikas skolās bērni mācās, bet mūzikas vidusskolā vairs neiestājas. Nezinu, vai tas ir jāsaka, bet, manuprāt, tā ir liela problēma visos līmeņos, ka pietrūkst ieinteresēt spējīgu skolotāju. It īpaši vidusskolā. Un, ja, mācoties mūzikas skolā, kādam vairāk gribas spēlēt futbolu, varbūt lai to arī dara un nevajag aiz ausīm izvilkt cauri vidusskolai.
Ja atklāti – tu pats justos motivēts cītīgi mācīties, zinot, cik niecīgas ir Latvijas orķestru, īpaši jau pūtēju orķestra, mūziķu algas?
Absolūti ne. Ja vēl kāds no šo orķestru mūziķiem ar savu īpaši skaudro skatījumu uz dzīvi par to pastāsta, tas nudien nav iedvesmojoši.
Visi zina, ka tu dziedi. Kādas ir tavas obojista ambīcijas?
Nu kurš tad ievēro obojistus?! Viņus pamana tikai tad, kad orķestris skaņojas (smejas). Oboju studēju Mūzikas akadēmijā kā galveno specialitāti pie Normunda Šnē. Esmu trešajā kursā, savukārt džeza vokālā esmu kursu zemāk, jo, aizbraucot uz Indiju, paņēmu akadēmisko gadu. Spēlēt kādu mūzikas instrumentu ir ļoti labi domāšanas līmenī, jo tu vairs nedomā tikai kā dziedātājs. Es gribētu meklēt obojai iespējas mūsdienu džezā. Ne jau klasiskajā bībopā, bet mūsdienu oriģinālmūzikā. Man liekas, ka drīz jau vairs nenovilksim robežas starp mūzikas stiliem. Kad mans pasniedzējs obojists Normunds Šnē spēlēja ansamblī Marana, idejas bija līdzīgas, un man ļoti patīk šis skanējums. Arī jaunajā džezā mūziķi iet tālāk.
Tev ir būtiski, kāda mūzika tagad ir un kāda vairs nav modē?
Ja tu atrodi un izjūti īsto dzirksti, spēlē kaut vai XV gadsimta mūziku. Galvenais, lai tu dari to patiesi. Ir jābūt atklātam pret sevi un pārliecinātam par to, ko gribi pateikt. Tad nav robežu. Ja klausītājs sajūt vēstījuma enerģiju, vairs nav svarīgi, vai esi moderns.
Publikai parasti gribas dzirdēt to, ko tā jau zina. Tev arī?
Tā ir dabiska reakcija: sadzirdot kaut ko pazīstamu, tu sarosies. Tas nostrādās, pavilks vienmēr. Taču nesen izrādē Cabaret Bombaloo cilvēki pavilkās uz Bolivudas melodiju, kuru Latvijā stabili neviens nav dzirdējis. Režisors Viktors Runtulis zālē ievērojis džeku, kurš, likās, zina šo dziesmu. Kad pajautāja, izrādījies, ka nezina vis. Taču reakcija bija tāda, it kā mēs atskaņotu populāru radiohitu. Tātad arī jauna melodija var paņemt, iedot pa pieri: ohhh! Tikai tad tas ir daudz aizraujošāk, tad tā ir atklāsme. Māksliniekiem ir bīstami dziedāt ļoti pazīstamas dziesmas, par kurām visiem jau ir šablonisks viedoklis, kā tām ir jāskan.
Ko būtisku piedzīvoji Indijā?
Man sanāca tur būt tieši tik, cik man pašam vajadzēja, – divus mēnešus. Aizbraucām Cabaret trupiņa visi kopā, bet atgriezāmies kad nu kurš. Es – pats pirmais, jo bija jākārto eksāmeni. Mēs uzstājāmies Punē un Mumbajā. Tur gan nesaucāmies Cabaret, jo Indijā šis vārds asociējas ar plikām meitenēm. Visiedvesmojošākais bija redzēt, ka cilvēkiem dzīvē var būt citas vērtības un dzīves kritēriji un tas, pēc kā mēs mērķtiecīgi tiecamies, nav vienīgais.
Piemēram, labklājība un karjera?
Atšķirība ir sevis piepildījumā! Vai ar to, pēc kā tik mērķtiecīgi katru dienu tiecamies, patiešām piepildām sevi? Tur cilvēki dzīvo ar pavisam citu pārliecību, kas ir būtiski dzīvē. Tas bija iespaidīgs kultūršoks.
Kas ir galvenā atšķirība?
Lai kā tev iet vai neiet, tu to pieņem. Rikšas šoferis vai kurpju labotājs, kuram nemaz tik labi neiet, tik un tā ir priecīgs, harmonisks un mierīgs. Cilvēki nav sadrūmuši un sevī ierāvušies. Nav saīgušu, neapmierinātu seju, lai gan, izejot ārā pēc uzstāšanās eiropeiskā viesnīcā Marriott, turpat blakus ir kāda būda un dzīve notiek tieši uz ielas. Arī Indijā ļoti spēcīgi nāk iekšā Rietumu kultūra. Globalizācija un autentiskuma zudums ir tikai laika jautājums.
Esi solists, līderis pēc būtības?
Tas tā ir izveidojies kopš zēnu kora laikiem, taču dzimis līderis gan noteikti neesmu.
Pats arī esi mēģinājis uzrakstīt kādu dziesmu?
Džeza kvinteta iepriekšējā programmā bija trīs manas kompozīcijas, un es to turpināšu. Kuru interesē, ja dziedi Reju Čārlzu? Tad tevi arī asociēs ar Reju Čārlzu. Ir jāizpaužas oriģinālmūzikā.
Vēl joprojām uzspēlē basketbolu?
Jā, turpinu jau kopš Dārziņskolas laikiem. Esmu nobraucis arī vairākos Latvijas velomaratonos un no tūkstoša simtniekā esmu ticis! Tagad gribas uz kalnu, esmu kaislīgs slēpotājs un snovbordists. Tas gan tagad iet secen, bet gan janvārī atgūšu. Es te runāju, taču patiesībā jau nedēļu mokos, lai savestu sevi kārtībā. Pietrūkst miega. Dziedātājiem tas ir tikpat svarīgs kā sportistiem, jo arī balss saites darbina muskuļi. Ir jāatslābinās.
Varbūt nav tā jāiespringst, ja reiz 21. decembrī gaidāms pasaules gals?
Diemžēl ir gan, jo pirmais Ziemassvētku koncerts notiks 20. decembrī.
Rīgas Ziemassvētku koncerts
Ķīpsalā 20.XII plkst. 19.30, 25. un 26.XII plkst. 15
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 5–15
Šovs Cabaret Bombaloo
Klubā Artelis 22.–31.XII plkst. 20.45
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 40–75
***
Daumants Kalniņš
Dzimis 1990. gada 1. jūlijā Rīgā
2010. gadā beidzis Rīgas Doma kora skolu
Pašlaik Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studē obojas un džeza vokāla klasē
1999.–2005. gadā – Rīgas Doma zēnu kora solists; koncertējis Eiropā, ASV un Japānā; ieguvis 1. vietu starptautiskā zēnu koru festivāla Rīgas Doms solo dziedāšanas konkursā (2003); bērnības soprānā dziedājis LNO izrādēs Alčīna, Toska, Skrūves pagrieziens, Burvju flauta; 2000. gada Skolēnu dziesmu svētku solists; ierakstījis soloalbumu Klausies, spulgacīt (2004)
Piedalījies mūziklos Les Misérables, Vestsaidas stāsts, Futbols uz podestiem, Klase, muzikālajā izrādē Edīte Piafa u. c. Šogad ieguvis Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada debija skatuves mākslā par Kvazimodo lomu Zigmara Liepiņa operā Parīzes Dievmātes katedrāle
Uzvarējis Baltijā notikušajos starptautiskajos džeza vokālistu konkursos; Latvijas mūzikas skolu pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu izpildītāju konkursa laureāts
Obojists vairākos jauniešu orķestru sastāvos