Jauniestudējumam Koventgārdena operā izvēlēta Borisa Godunova pirmā redakcija, kura tapusi 1869. gadā. Kad Musorgskis iesniedza šo partitūru Sanktpēterburgas Marijas teātrī, tā tika noraidīta kā pārlieku radikāla – par daudz kora dziedājumu, par maz āriju un skaistu melodiju, un kur ir mīlas intriga?! Komponists bija spiests pārstrādāt savu darbu un papildināt to ar t. s. Polijas cēlienu, kurā parādās Marina Mnišeka. Otrās redakcijas pirmizrāde notika 1874. gadā. Boriss Godunovs ir Musorgska vienīgā pabeigtā opera, pēc viņa nāves tapušas vēl dažas versijas, to vidū ir komponista cienītāju Nikolaja Rimska-Korsakova un Dmitrija Šostakoviča redakcija.
Operas pirmā redakcija joprojām skan reti; visbiežāk tiek izmantota pirmās un otrās redakcijas kombinācija un Rimska-Korsakova piedāvātā orķestrācijas versija, kuru mēdz uzskatīt par kanonisku. Londonas Karaliskajā operā Borisa Godunova oriģinālversija iestudēta pirmo reizi; izrādes programmiņā teikts, ka 1869. gada redakcija tika atklāta no jauna, lielā mērā pateicoties operas teātrī Estonia Tallinā tapušajam 1980. gada uzvedumam ar Eri Klasu pie diriģenta pults.
Maestro Antonio Papāno un režisora Ričarda Džonsa jauniestudējums Londonas Karaliskās operas repertuārā nomainījis 1983. gada izrādi, kuru veidojuši diriģents Klaudio Abado un kinorežisors Andrejs Tarkovskis (viņa vienīgais darbs muzikālajā teātrī).
Cara dēls iegriež vilciņu
Borisa Godunova oriģinālversija ir psiholoģiska, vīrišķīga, koncentrēta, savās ārējās izpausmēs minimālistiska kamerdrāma septiņās ainās, kurā savienojas reālisms un misticisms. Mūzika ir asa, nepieķemmēta, muskuļota, brīžiem raupja un stūraina (vēlāk tapušajās redakcijās darbs ir pamatīgi "uzpampis" un ieguvis episkāku vērienu, kurš ir daudz tuvāks tam, ko uzskata par operu tradicionālajā izpratnē). Diriģenta Antonio Papāno interpretācijā Musorgska krieviskās kaislības iegūst vieglu itālisku akcentu.
Titulvaronis ir romantiska un traģiska figūra, kura ir uzzīmēta ar modernisma izteiksmes līdzekļiem. Ne velti muzikologi Borisa Godunova pirmo redakciju raksturo kā avangarda darbu, kurš bruģējis ceļu gan Kloda Debisī, gan Leoša Janāčeka operām. Šajā operas versijā visa uzmanība tiek pievērsta Borisa Godunova dvēseles drāmai – tā ir Musorgska, Puškina un Karamzina atbilde Šekspīra traģēdijām par augstāko varu, kas samaļ tos, kuri to sasniedz.
Borisu Godunovu pēdējās desmitgadēs iestudējuši daudzi nozīmīgi režisori: Herberts Vernike Zalcburgā, Andrejs Končalovskis Turīnā, Dmitrijs Čerņakovs Berlīnē, Villijs Dekers Barselonā, Eimunts Nekrošus Florencē, Aleksandrs Sokurovs Maskavā, Greiems Viks Sanktpēterburgā, Marjušs Treliņskis Viļņā. Jaunais Londonas Boriss Godunovs ir ļoti eiropeiska, estetizēta izrāde, tā nav politiski provokatīva kā, piemēram, Kaliksto Bjeito iestudējums Minhenē, kurā tikuši izmantoti plakāti ar Džordžu Bušu un Silvio Berluskoni – interesanti, vai nākamajā sezonā, kad Boriss atgriezīsies uz Minhenes skatuves, tos aizstās ar aktuālākiem ģīmjiem?
Intelektuālais anglis Ričards Džonss izvairās no jebkādas aģitācijas un izrādi veido kā Borisa Godunova bojāejas panorāmu. Izrāde ilgst divas stundas un desmit minūtes bez starpbrīža. Koventgārdena operas bufete cieš zaudējumus režisora dramaturģiskās koncepcijas vārdā. Ričardu Džonsu neinteresē politika un vara – viņš iestudē izrādi par vainas apziņu un likteni šā jēdziena antīkajā izpratnē.
Ričarda Džonsa izrāde notiek laika vakuumā – nav svarīgi, vai darbība risinās pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Vizuālais risinājums atgādina rakstnieka Vladimira Sorokina antiutopiju Opričņika diena. Uzvedumam, kurā mūsdienīgais savienojas ar arhaisko gan scenogrāfijā, gan kostīmos, piemeklēta eleganta krāsu gamma – pelēkais, dzeltenais, fluorescējoši rozā. Iestudējuma simbols ir bērnu rotaļlieta – vilciņš. To uz skatuves ik pa laikam iegriež troņmantnieks cara dēls Dmitrijs, kura nāvē tiek vainots Boriss Godunovs. Zēns, kuram cilvēki maskās pārgriež rīkli, – šī aina tiek atkārtota atkal un atkal. Nogalinātā bērna tēls nepārtraukti vajā Borisu Godunovu, līdz iedzen viņu kapā.
Šaubu vaidi, baiļu čuksti
Titullomu pirmo reizi karjerā atveido opermākslas titāns velsiešu basbaritons Brīns Tērvels. Viņa stāja un kompleksija neļauj šaubīties – mūsu priekšā ir savas sirdsapziņas upuris Krievzemes cars, kurš valdīja no 1598. līdz 1605. gadam.
Šajā tēlā Brīns Tērvels ir neatvairāms gan vokāli, gan dramatiski. Viņš spēlē ar katru sejas muskuli, ar katru skatienu, kurā nolasāms nepanesams smagums un grūtsirdība. Operas vokālās partijas pietuvinātas runas ritmam, un katrs Borisa Godunova izmisuma kliedziens caur sakostiem zobiem, šaubu vaidi un baiļu čuksti saasina viņa traģēdiju. Brīns Tērvels pārsteidz ne tikai ar muzikalitāti un artistiskumu, bet arī krievu valodas izrunu – viņš saprot, par ko dzied.
Solistu ansamblī ir tikai viena krievu māksliniece – Londonas Karaliskās operas jauno dziedātāju programmas dalībniece soprāns Vlada Borovko (Borisa Godunova meita Ksenija). Viņa apliecina: mēģinājumu procesā Brīns Tērvels mēģinājis noskaidrot precīzu katra vārda nozīmi un krāsu. Borisu Godunovu jau tagad var nosaukt par vienu no viņa labākajām lomām, kurā intensīva aktierspēle uzlādē vokālo meistarību. Brīna Tērvela atveidotais cars ir būrī iesprostots zvērs, milzīgs, drūms spoks, mīlošs tēvs, neprāta mākts, salauzts cilvēks, kuram par attīrīšanos kļūst tikai nāve.
Izrādē spilgti sevi pierāda divi dziedātāji no Baltijas – talantīgais lietuviešu basbaritons Kosts Smorigins domes djaka Andreja Ščelkalova lomā un izcilais igauņu bass Ains Angers, kura sniegums vecā dēmoniskā mūka hronista Pimena tēlā liek trīsēt sirdij. Šis ir iespaidīgākais un skarbākais Borisa Godunova iestudējums, kādu pašlaik var dzirdēt un redzēt operteātros visā pasaulē.
Boriss Godunovs
Diriģents Antonio Papāno, režisors Ričards Džonss
Londonas Karaliskajā operā līdz 5. aprīlim
www.roh.org.uk