Pianiste, kura savulaik bijusi prestižo Roberta Šūmaņa un Friderika Šopēna konkursu laureāte un nu pati strādā daudzu starptautisku konkursu žūrijā, savai soloprogrammai izvēlējusies Friderika Šopēna un Aleksandra Skrjabina romantismu aizraujošā salīdzinājumā.
Pianiste spilgti atminas pēdējo uzstāšanos dzimtenē 1988. gadā. "Šeit, Filharmonijā, atskaņojām Bēthovena trīskāršo koncertu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, manu vīru, vijolnieku Mihailu Vaimanu, un čellistu Aleksandru Kņazevu. 1989. gadā jau emigrējām." Pirms atgriešanās Vācijā viņa sniegs meistarklases J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē 20. janvārī no plkst. 11–14, ieeja ir brīva.
Pateicīga par pamatu
"Gribētos, lai jaunieši paliktu un viņiem būtu iespējas attīstīties un izpausties savā dzimtenē. Lai viņi neaizklīstu pasaulē, meklējot to, ko viņi var iegūt tepat. Piemēram, Dārziņskolā, kas vienmēr ir bijusi slavena ar augsto izglītošanas līmeni. No Dārziņskolas nākuši Miša Maiskis, Gidons Krēmers, Ilze Graubiņa, Igors Hudoļejs, Filips Hiršhorns un daudzi citi pasaulslaveni mūziķi," atgādina Dina Joffe. Viņa savā biogrāfijā un koncertu programmiņās nekad neaizmirst pieminēt mācības Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas skolā pie Ņinas Binjatjanas un Fainas Bulavko. "Tas deva stingru, stabilu pamatu visai turpmākajai mūziķes dzīvei. Bet šodienas jaunie konkursu programmās bieži vien nosauc tikai profesoru, pie kura pabijuši meistarklasēs pēdējos mēnešos. Kāpēc neatceraties savus pedagogus, pie kuriem vienpadsmit gadu mācījāties skolā?!" Dina Joffe vien ar smaidu uztver to, ka skolas septiņdesmitgadē izdotajā grāmatā viņas vārds nav atrodams. Droši vien tāpēc, ka pabeigt šo skolu viņa nepaspēja – jau astotajā klasē viņa kļuva par radio ierakstu konkursa Concertino Praha 2. prēmijas laureāti, un tika izlemts, ka meitenei mācības jāturpina Maskavā.
"Šis nebija vienkāršs lēmums, man bija tikai piecpadsmit gadu, un nekādu radu mums Maskavā nebija. Maskavas Centrālajā mūzikas skolā nonācu leģendārās profesores Veras Gornostajevas rokās. Viņa ir viena no ievērojamākajām Heinriha Neihauza pianisma skolas turpinātājām, stundas notika Maskavas konservatorijā."
"Rīgā biju lolota mātesmeitiņa, bet Maskavā bija jādzīvo kopmītnē, sešpadsmit cilvēku vienā istabā! Ēdināja kopgaldā – un nekā cita. Repetītoriju (vingrināšanās telpu ar klavierēm) bija ļoti maz, un bija liela cīņa par iespēju tur spēlēt. Aizņemt klasi vajadzēja jau pussešos no rīta. Ja aiziesi kaut vai padzerties ūdeni un būsi prom piecpadsmit minūtes, tavā vietā sēdēs jau cits. Valdīja dabiskās atlases princips: spēlēt neviens nespieda, un regulāri vingrinājās tikai tie, kuri paši ļoti gribēja." Šādus sadzīves apstākļus šodien ir grūti iedomāties, toties bija mērķis. "Specialitātes stundas konservatorijā bija mana iedvesmas un patvēruma sala. Mēs jutām, zinājām un sapratām, kas notiek valstī, taču centāmies par to nedomāt. Gornostajevas klasē vienmēr sēdēja vismaz divdesmit studentu, un viņa iesaistīja visus. Ja viņa strādāja no vienpadsmitiem līdz astoņiem vakarā, mēs tur sēdējām visu dienu, bastojot politiskās mācības." Šodienas pasaulē nav un laikam arī nebūs labākas izglītības, norāda Dina Joffe, kura pati izskolojusi daudzus mūziķus Izraēlā, Japānā un Vācijā. Viņa šo pieredzi īpaši adresē šodienas jaunatnei. Īpaši tiem, kuriem sīkas, nenozīmīgas nebūšanas vai neērtības šķiet kā milzīga traģēdija. Nē, zināmas grūtības topošo mūziķu dzīvē ir vajadzīgas.
Skarbā skola
Maskavā Dina Joffe nodzīvoja 20 gadus, tomēr nostalģijas pret jaunības pilsētu viņai nav, jo ir notikumi, kurus nevar piedot. "1979. gadā, kad abi ar vīru pabeidzām Maskavas konservatorijas aspirantūru, biju jau divu nozīmīgu starptautisku konkursu – Šopēna un Šūmaņa – laureāte, un man bija paredzēta koncertturneja Japānā. Es tai sagatavojos, audzinot pirms deviņiem mēnešiem piedzimušo dēliņu. Tolaik ārzemju pasi izsniedza tikai izbraukšanas dienā – un man to vienkārši neizsniedza! No Japānas atbrauca Japan Arts Corporation menedžeris, uz spēles bija divdesmit koncerti: gan solo, gan ar orķestriem un slaveniem diriģentiem. Izrādās, no Maskavas bija aizrakstīts, ka esmu pēkšņi saslimusi, problēmas ar rokām un nav zināms vai jelkad vairs varēšu spēlēt. Šo tekstu redzēju savām acīm."
Menedžeris atnācis uz Gornostajevas klasi, taujājis, kas noticis. Kāds, kas mazliet prata angliski, atbildējis: nekas, viņa pirms dažām dienām sniedza koncertu Maskavā. "Slepeni satikāmies Ļeņina kalnos, un sarunājām it kā nejauši vienlaikus ierasties Goskoncert birojā. Menedžeris tēloja, ka atpazinis mani pēc fotogrāfijas, bet es stāvēju, nezinot, uz kurieni mani no šejienes aizvedīs. Varbūt uz cietumu?" Menedžeris paņēmis pianisti pie rokas un devies uz kultūras ministriju: kamēr viņa nebrauks, es palikšu Maskavā un jūs maksāsiet lielu kompensāciju! Beidzies ar to, ka pēc četrām dienām Dinu Joffi iesēdināja melnā valdības Čaikā, aizveda uz lidostu un pa tiešo, bez biļetes iesēdināja lidmašīnā. "Nesapratu, uz kurieni mani ved. Kad vaicāju vīriem, viņi atbildēja – tam razberjomsa (galā tiksim skaidrībā – no krievu val.).
Pēc atgriešanās Maskavā pianisti kopā ar vīru, tobrīd jau starptautisku vijolnieku konkursu laureātu, Mihailu Vaimanu izsauca uz ministriju. "Ierēdne – uzvārdā Iļjina – lika mums parakstīt sadales komisijas norīkojumu darbā. Mums bija paredzētas profesoru asistentu vietas Maskavā, bet šos papīrus saplēsa: kāda Maskava? Brauksiet uz Ašhabadu vai Krasnojarsku. Ak, jums ir mazs bērns? Viņam būs noderīgi padzīvot sausajā Sibīrijas klimatā. Tad zaudēju paškontroli. Neatceros, ko teicu. Izlidoju no kabineta. Pēc tam astoņus gadus nedrīkstējām koncertēt nevienā Padomju Savienības republikas galvaspilsētā. Mūsu vislabākie gadi – no 1979. līdz 1988. gadam – pagāja, uzstājoties Murmanskas apgabalā un citur perifērijā."
Īsts Šopēns
Dina Joffe un viņas dēls pianists Daniels Vaimans ir to pianistu, visu laiku Šopēna konkursa laureātu vidū, kuri piedalās īpašā visu Šopēna skaņdarbu ierakstu sērijā: melnos vākos ir CD, kas ierakstīts uz vēsturiskajām Šopēna laika Pleyel (1848) un Erard (1849) klavierēm, bet līdzās ir identisks CD baltos vākos, kas ierakstīts uz mūsdienu Steinway koncertflīģeļa. "To vajadzētu pamēģināt katram pianistam, lai saprastu, kādas iespējas bija komponistu rīcībā. Šodien ir ātruma laiks, un visi spēlē ļoti ātros tempos. Arvien ātrāk! Bet uz Šopēna laika klavierēm vienkārši nevar spēlēt tik ātri un skaļi kā uz mūsdienu instrumentiem," izstāsta Dina Joffe.