Priekšroka stāvokļa mūzikai. Intervija ar komponistu Mārtiņu Viļumu

Kas tev ir Lietuvā un kas - Latvijā?Lietuvas Mūzikas akadēmijā, kuru pats esmu beidzis, no šī gada piedāvāja pasniegt kompozīcijas katedrā. Spēlēju arī vijoli baltu postfolkloras grupā un savas sievas etnomuzikoloģes vadītajā folkloras grupā Laukis, kas lietuviski nozīmē - zirgs ar zvaigzni pierē. Un tad vēl ģimene. Meitiņa Medeina jau iet skolā un visādi radoši rosās - spēlē teātri, zīmē, dzied, komponē, dejo. Latvijā man pasūta skaņdarbus.Ko šodien nozīmē kamersimfonija?Šodienas mūzikas pasaulē nav viegli definēt robežas starp ansambli un orķestri, kamerorķestri un lielu orķestri. Sinfonietta Rīga ir klasisks Mocarta laika orķestris, tas arī bija darba nosacījums, un nebija jālauza galva instrumentu izvēlē. Žanra robežas tāpat ir samērā izplūdušas - nezinu, vai manu jauno sacerējumu patiešām var saukt par kamersimfoniju. Tajā iedzīvināti mani kompozīcijas un estētiskie principi, kas ir samērā tālu no klasiskās mūzikas iedalījuma un sapratnes.Jaundarbs izvirzot izpildītājiem līdz šim nesastaptus uzdevumus. Klausītāji piedzīvošot skaņas, kādas vēl nebūs nācies dzirdēt no koncertzāles skatuves.Būtiskākais man ir radīt savdabīgu auru konkrētam skaņdarbam: cenšos ievērt kādas savdabīgas pasaules īpašības, īstenojot ar specifiskiem kompozicionāli tehniskiem paņēmieniem. Savu mūzikas valodu vienkāršoti dēvēju par mikrosonorismu. Izpildījums un publika (arī es pats) ir mainīgi - skaņdarba interpretācija un uztvere nekad nebeidzas.Kas tevi kā mūzikas pētnieku ieinteresējis Broņū Kutāvičā?Augsti vērtēju B. Kutāviča radošo oriģinalitāti. Piedalījos viņam veltītā konferencē un analizēju telplaika aspektus viņa skaņdarbā Maģiskais sanskrita rats, balstoties uz sava zinātniskā darba Kompozicionālie muzikālās laiktelpas artikulācijas principi (skaņas parametru telpiskošanas aspekti XX gs. otrās puses - XXI gs. sākuma mūzikā) izstrādātajiem analīzes principiem.Kuri aspekti mūzikā tevi interesē kā profesionāli, kuri - kā "vienkārši klausītāju"?Mani interesē tāda mūzika, kurā kaut kādā veidā saklausāmas, atpazīstamas vai nojaušamas virsmuzikālas īpašības. Es apbrīnoju fenomenu, ka mūzikā var tikt iedzīvināta poēzija (kā muzikāla, ar tekstu tieši nesaistīta izteiksmes forma), vizuāli tēli vai citas esamības sapratnes formas. Pētnieciskajā aspektā interesē, kādā veidā intuīcija jeb subjektīvais sapratnes kods var tikt apvienots un pamatots ar strukturālo analīzes līmeni. Priekšroku dodu telpiskai jeb stāvokļa mūzikai, kurā lietas eksistē it kā pašas par sevi. (Piem., harmonijas un krāsu līnija, kas izvijas cauri Debisī, Mesiāna, Grizē, Sāriaho u. c. mūzikai.)Taču aizrauj jebkāda mūzika, kurai ir dziļa un tieša izteiksmes forma. Šajā sakarā varētu oponēt viedoklim, ka minimālisma (piem., S. Reiha, A. Pērta, B. Kutāviča) mūzika ir primitīva.