Rīgā skanēs baroka mūzika

Johans Valentīns Mēders Rīgā pirmoreiz ieradās 1680. gadu pirmajā pusē, kad kļuva par Doma baznīcas dziedātāju (viņam bija ļoti skaista balss). Pēc darba gadiem Dancigā un Kēnigsbergā Mēders 1701. gadā kļuva par Rīgas Doma ērģelnieku un komponistu, un palika šajā postenī līdz nāvei. Muzikālā ziņā Mēderam Rīgā nebija domubiedru, toties varam uzskatīt, ka tālaika Eiropas komponistu vidū viņš bija viens no talantīgākajiem. Par Georgu Fīlipu Tēlemani mūzikas vēsturniece Zane Gailīte saka: “Dīvaini neiedzīvojies mūsu koncertapritē ir šis vīrs, lai gan viņa mūzikas klātbūtne Rīgā būtu vairāk nekā vēlama un dabiska te visu mūžu nokalpojušā mazdēla Georga Mihaela Tēlemaņa dēļ vien.” Tēlemanis bija neticami ražīgs komponists – viņa vārds atrodams citstarp Ginesa rekordu grāmatā. Iztēloties to, kā šī mūzika skanējusi pirms 200–250 gadiem, palīdzēs pieredzējušās baroka mūziķes Kristīne Stumbure, Agnese Kanniņa-Liepiņa un Danute Ločmele, kuras spēlē nevis mūsdienu instrumentus, bet vēsturisko baroka instrumentu kopijas. Pats Māris Kupčs vadīs atskaņojumu, sēdēdams pie zivtiņām glīti apzīmētā “Latvijas Koncertu” klavesīna, kas zināmā mērā kļuvis par Latvijas senās mūzikas aprites simbolu.  30. jūlijā  Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā pl. 19.30 uzstāsies radošā apvienība “Taureņi debesīm” –baroka vijolniece Alise Juška, Ainārs Paukšēns ar violu da gamba un Jānis Pelše pie pozitīva (tās ir mazas pārnēsājamas ērģeles). Alise Juška skolojusies Eiropas labākajās senās mūzikas augstskolās Amsterdamā un Bāzelē, viņu var uzskatīt par “Taureņu” idejisko līderi, viņas sastādītajām programmā piemīt konceptuālisms un saturīgums. 30. jūlija koncerta programmas pamatā ir itāļu un vācu baroka sastapšanās 17. gadsimtā, kad šis jutekliskais mākslas virziens no pirmajiem galantajiem dejas soļiem izveidojās par kaislīgu afektu un mežģīņotu ornamentu skaņu sistēmu. Koncerta piedalīsies igauņu senās mūzikas interprets – basbaritons Uku Jollers. Alise Juška spēlēs ne tikai baroka vijoli, bet arī noslēpumaino instrumentu violu d’amore. Tā ir mīlas viola – īpašs violas paveids, kas bija populārs 17. un 18. gadsimtā. To liek zem zoda un spēlē kā vijoli. Tonis nav spožs, bet maigs. Parasti 14 stīgas – septiņas, uz kā spēlēt, un septiņas t. s. rezonējošās stīgas. Šī instrumenta aprakstu var atrast Matezona, Brosāra, Valtera, Ruso un citu dižvīru enciklopēdijās. Matezons atzīst skanējuma maigumu un nožēlo, ka šī viola nav lielāka. Leopolds Mocarts bilst, ka tā mīlīgi skan nakts klusumā, savukārt Albrehtsbergers ir lietišķs un atzīst, ka viola d’amore ir tīkams kamermuzicēšanas instruments.