Sanktpēterburgas muzikālais teātris pierāda - operete nav izmetama mēslainē

Beidzot esam aplaimoti. Mums ir pierādīts,ka "operete nav izmetama mēslainē".Beidzot Lūsiņas k-dzei ir bijusi iespēja baudīt šampanieti un glābt savu dzīvību, nenosmokot šodienas cilvēkam nevajadzīgajā naftalīna smakā. Diezin vai vēl kaut kur pasaulē operetes žanrs ir tik daudz nievāts kā mūsu zooloģiski pārsmalcinātajā sabiedrībā. Mīlestība, jūsma, gaviles un līdzās patoloģisks naids- korsete, kuras auklas esam savilkuši mēs paši- latviski augstprātīgie liekuļi, kuri iedomājušies, ka kāds ticēs,ka esam dzimuši vien augstās mākslas iesvaidītajos autos. Dodiet mums kvalitatīvu izklaidi! Jūs, visa norējēji- zintnieki, pamēģiniet paši kaut ko radīt, turklāt vēl jautru, ja jūs pa renstelēm vien vazās un samazgas spaiņiem virsū gāzīs. Ja kāds gribētu pārskatīt materiālus, kas atlikuši teātra vēsturē un attiecas uz vieglo žanru- opereti, dziesmu spēli, mūziklu, elpa aizrautos no daiļrunas,kas tam veltīts. Visvairāk jau negatīvā nozīmē. Lai nu cik traumējoša bijusi muzikālās komēdijas ( no operetes līdz dziesmu lugai) ietekme uz cilvēka izsmalcināto būtību, tā Latvijā pastāvējusi jau no Alunāna laikiem. Milzīgs vieglā žanra uzplaukums piedzīvots 20. g.s. trīsdesmitajos gados- Ziemeļlatvijas, Tautas, Dailes,Jelgavas,Liepājas teātros, Nacionālajā operā. Padomju laikā tika radīts Muzikālās komēdijas (Operetes) teātris, regulāri muzikālās izrādes sniedzis Liepājas teātris. Brīvdabas izrādes piedzīvojušas tādu pašu atsaucību kā šodien Prāta Vētra.Tik tagad- čiks! Par jaunāku laiku Dailes un Nacionālā teātra sniegumu nerunāšu,jo tas tomēr ir kas pilnīgi cits.Noņemsim visas tās šodienas tehnoloģiskās priekšrocības nost, tad paraudzīsimies,kas paliks pāri. Kāpēc mums neveicas ar opereti un dziesmu spēlēm? Ir ārkārtīgi grūti sagatavot māksliniekus, kas būtu vienlīdz talantīgi aktieri, dejotāji un vokālisti. Necerēsim,ka mums pēkšņi uzradīsies Natalī Desē ( J. Štrausa repertuārs) vai Jonass Kaufmans ( Lehāra Smaidu zeme). Un negaidīsim,ka,piemēram,igauņu diriģents Nēme Jarvi ieradīsies mūs iepriecēt operetes žanrā. Mums pašiem ir jāgrib,jānovērtē šis žanrs bez muļķīgiem aizspriedumiem,jāatrod, jāizaudzina savi meistari. Un kas tas ļoti būtiskais un izšķirošais- vajadzīga liela NAUDA, jo operete ir kaprīza un efektīga dāma,tā paģēr krāšņumu.Kam nav naudas, lai nelien pie dāmām!

te noklusēt,tālajos 80-tajos LNO BIJA IZCILS SIKSPĀRNIS Jaunušāna režijā,bet pēdējais iestudējuma estētika taču tik tuva Lūsiņai,iznīcināja un aplēja to un kas ir zī'migi tieši tagad atkal aplej pavisam citu iemeslu dē(starpcitu,Fredim ar Ufo nekāda vainas nebija)

Mazliet statiskajiem klasiskajiem operniekiem opereta ir "pārāk kustīgs'žanrs. 'To Sikspērni LNO arī iestudēja,jo savulaik taču bija solījums, aiztaisot Opereti, ietud;et operetes Operā. Tad nu formāli to darīja. Lūsiņa vienkārši neatceras mūsu operetes ziedu laikus. Krievu trupa ar spēcīgiem un aktieriski spožiem solistiem. kaut Žanna Gļebova, kura spīdēja ne tikai Rīgā, bet arī operešu filmās.Arī citi. Beigu posmā mūsu operete tika apdalīta.. Ar uzskatu, ka solistu atlase-= vispirms Operai un tad-kas paliek operetei.Gan dziedošajiem, gan dejojošajiem. Un tik un tā ko spēja izdarīt Janīna Pankrate! Kāviens man teica deviņdesmitajos-opereta- salauztu likteņu teātris. Bija,bet sniedza! Skatītājam tās telpas nebija ļoti piemērotas. Kā nekā kādreizējs kinoteātris. Ar tālu aizvirzīto gala balkonu, pašauro un garo zāli. Tas gan netraucēja sajūsmināti applaidēt.V.Rastiņam,J.Bēvaldam, V.Bočkunam, Ž.Gļebovai.,H.Misiņam,E.Zvejam,J.Kaijaku pie diriģenta pults. Bija skaisti.varbūt vēl būs..