Sergejs Jēgers. Vienkārši un skaisti

"Tik daudz skaistu notikumu mūzikā man šogad bijis," viņš saka. Iegrimt apcerē par pagājušo gadu, kas bijis tuviem un tāliem koncertiem, izrādēm un starptautiskiem konkursiem pilns, S.Jēgers gan negrasās. Nākamā gada radošie plāni stiepjas līdz maijam un vēl tālāk. Tikko atgriezāties no Minskas, kur koncertējāt. Tuvākās dienas un nedēļas jums pārpilnas ar koncertiem Rīgā un visā Latvijā. Vai darbu jūklī nepazūd Ziemassvētku sajūta? Protams, māksliniekiem lielākie darbi ir svētkos, kad citi cilvēki atpūšas. Neskatoties uz to, ka pasaulē un Latvijā valda krīze, šogad man bijis ārkārtīgi daudz darba, par ko esmu ārkārtīgi priecīgs. Man bijis tas gods dziedāt Latvijas jubilejas sakarā Uzbekistānā, Kazahstānā — uzstājos kopā ar ērģelnieci Jevgēniju Ļisicinu. Bijuši koncerti arī Spānijā un Baltkrievijā. Spānijā koncertējām kopā ar Arti Gāgu — spēlējām programmu Duende, ko iesākām šāgada sākumā. Dzīvajā šis koncerts izskanēja pēdējo reizi. Kā ir atvadīties no radošiem projektiem, kas bijuši veiksmīgi? Gada nogalē cilvēkiem simboliski nākas atvadīties no daudziem jaukiem brīžiem, kas viņiem bijuši. Nav mazliet žēl? Laba daudz nevajag. Par Duendi runājot, visi, kas vēlas, šo ierakstu var iegādāties CD formātā. Ziedojot Sergeja Jēgera labdarības fondā, dāvanā var saņemt šo CD kopā ar DVD, dokumentālo filmu par manu radošo dzīvi. Maijā paredzēta mana nākamā albuma iznākšana, ko tāpat kā līdz šim atbalsta uzņēmējs Māris Bensons. Manā kalendārā ir jauns ieraksts, 30.maijā koncertēšu Siguldas pilsdrupās kopā ar Māri Sirmo un Sinfonietta Rīga. Domāju, tas būs Latvijā līdz šim kaut kas nebijis. Atskatoties uz šo gadu, skaistas bijušas Alčīnas izrādes Spānijā kopā ar Nacionālo operu. Tikko esmu atgriezies no konkursa Jaunais talants Bratislavā, kur biju vienīgais dziedātājs starp instrumentālistiem. Cīņa bija sīva. Pasaules tirgū sevi jāprot piedāvāt. Arī pārdot. Skarbi teikts, bet tā ir. Jums izdodas? Nevaru sūdzēties. Uzstājoties ārzemēs, vispirms sevi izjūtu kā mūziķi no Latvijas. Tikai pēc tam kā Sergeju Jēgeru. Kā tad ir pasaulē pārstāvēt Latviju? Vienmēr esmu paceltu galvu gājis par to, ka esmu latvietis. Varu būt priecīgs, ka mani koncerti ir gaidīti gan mājās Latvijā, gan ārpus tās. Kā teica mans mūzikas skolotājs Parīzē, mēs neprotam vairs priecāties cits par citu. Par ļoti vienkāršām un skaistām lietām. Teicāt, ka lepojaties ar Latviju. Vai esat dzirdējis joku, kas pēdējās nedēļās klīst internetā: lūgumu Zviedrijai okupēt Latviju, ko anonīmi parakstījuši daudzi simti cilvēku? Viņi nelepojas, bet kaunas par savu valsti. Nebiju par to dzirdējis, bet man ir jautājums: ko mēs katrs esam izdarījuši, lai stabili stāvētu uz kājām savā valstī? Kurš var nosaukt kaut trīs lietas dienā, ko viņš izdarījis savu līdzcilvēku, savas valsts labā? Varu tikai pabrīnīties par tiem daudzajiem anonīmajiem interneta komentētājiem, ka viņiem tam atrodas laiks. Tas nozīmē, ka cilvēki nav pietiekami nodarbināti. Man ir daudz draugu, paziņu no mākslas pasaules, kuri šajā grūtajā laikā Latvijā zaudējuši darbu. Redzot mūsu valsts grūtības šajā brīdī, es domāju, gan būs labi. Citādi nemaz nevar būt! Ja es tam neticētu, būtu jābrauc prom no Latvijas. Daudzi mūziķi to jau izdarījuši. Neesat aizdomājies, kā tas būtu? Man ļoti patīk ceļot. Un atgriezties. Latvijā ir manas mājas, ģimene. Gribas rupjmaizi, ķiplokus. Latvijas gaisu, ūdeni. Tādas vienkāršas lietas. Dzīvot vienkārši nav nemaz tik viegli. Jūs, lūk, arī esat estēts: zelta rotaslietas, smaržas. Šallīte ap kaklu tādā mezglā kā francūzim. Par vienkāršību runājot, man apkārt ir izcili piemēri, no kuriem mācīties. Pirmām kārtām operdziedātājs Kārlis Zariņš, mans profesors, pie kura mācījos astoņus gadus. Savā vienkāršībā un mīlestībā pret cilvēkiem viņš ir ģeniāls. Jūs jautājāt par manu izskatu. Tas saistīts ar darbu tāpat kā manieres, runasveids. Ko skatītājs ierauga vispirms, kad dziedātājs iznāk uz skatuves? Izskatu, un tikai pēc tam vērtē, kā dzied. Tā nav ārišķība, bet dzīvesveids. Man ir zināms pienākums pret savu izskatu.Kā nākas, ka popmūziķus cilvēki kritizē, pat aprunā un lamā, bet jūs, no klasiskās mūzikas aprindām, — ne? Nav ko izaicināt likteni, bet laikam mums ir cits pakāpiens kultūrā. Ja par klasisko mūziku gadās kritika, tad rakstītāji parasti ir paši mūziķi. Nedomāju, ka "Ilze Zariņa no Valmieras rajona" rakstīs komentāru: Latvijas Nacionālajā operā jānomaina pirmais kontrabass. Mēs taču labi zinām, ka rakstītāji ir paši mūziķi!Klasiskās mūzikas pasaule ir skaista un emocionāla. Tomēr arī negāciju un intrigu pietiek. Kā ir tajā katliņā vārīties? Man bijusi tā laime dziedāt kopā ar Inesi Galanti. Reizēm pietiek ar pusstundu viņas klātbūtnes, lai saņemtu pozitīvu lādiņu un skaistu skatījumu uz dzīvi. Viņa nekad nerunā sliktu par cilvēkiem. Ne par vienu. Kārlis Zariņš man mācīja, nekad nejaucies citu cilvēku dzīvē un sarunās, pat ja tev ir, ko teikt, un tev ir taisnība. Tā nu es mūžu dzīvoju un mūžu mācos (sirsnīgi smejas).Varat iedomāties sevi citā ampluā, ne mūzikā? Labdarība man ir tikpat svarīga kā dziedāšana. Jā, es lieku šīs lietas blakus! Dziedāšana man ir dāvana no Dieva. Labdarība — dāvana citiem no manis paša dvēseles. Manā vārdā nosauktajam labdarības fondam augustā apritēja gads. Esmu strādājis bērnunamā. Redzējis slimus, nevarīgus bērnus. Man ir svarīgi palīdzēt viņiem. Sajust, ka mana balss kalpo par instrumentu, lai palīdzētu šajā valstī tiem, kuriem tas nepieciešams visvairāk. Dzīvē neesmu lutināts. Man un māsām tika atņemts dārgākais, kas cilvēkam ir — vecāki. Tagad gribas atdarīt simtkārt ar labu to, kā pašam varbūt trūcis. Ko Ziemassvētkos dāvāsiet saviem klausītājiem? 26.decembrī pulksten 14 būs koncerts Siguldas baznīcā kopā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi. Tās pašas dienas vakarā tiešraidē no Nacionālā teātra būs koncerts Palīdzēsim talantam! Esmu ļoti priecīgs, ka piedalīšos. Atbalsts talantīgiem bērniem Latvijā ir nepieciešams.Gada nogalē laiku nerēķināt stundās, bet minūtēs, vai ne? Jā, bet tas ir skaisti! Pēc koncertiem, kad no manas puses bijusi ļoti augsta atvērtības pakāpe, gribas vienam palikt klusumā. Divas minūtes izraudāties. Dvēseles stīgas ir tā nospriegotas, ka tām uz brīdi jāpārplīst, lai atkal atjaunotos.Vai piedzīvojat arī izbrīnu par savu balsi? Sākumā man bija jāiemācās sadzīvot ar to. Tagad Latvijā mani zina, vairs nebrīnās. Tikko atgriezos no Minskas, kur koncertējām ar ērģelnieci. Apmēram 70% skatītāju baznīcā cēlās kājās, lai paskatītos, kad sāku dziedāt. Nav bijis tā, ka ļoti gribas nodziedāt kaut ko zemajām vīru balsīm rakstītu? Mūzikas akadēmiju esmu pabeidzis gan kā tenors, gan kontrtenors — pirmais šīs augstskolas vēsturē. Šad un tad cilvēkiem, kuri zina manu balsi, mēdzu parādīt kādus brīnumus un trikus ar to. Jūsu balsij nepieciešama kāda īpaša "kopšana"? Ir dzirdēts pat par jēlas olas dzeršanu! Mana balss ir Dieva dāvana. Ar to piedzimst. Iemācīties nevar. Speciāli nekad neko neesmu darījis. Kā ar tuntulēšanos? Nē, tas ir stereotips par dziedātājiem! Katru rītu dzeru aukstu ūdeni ar ledu. Siltu tēju tikai tad, ja esmu apaukstējies. Nekad mūžā neesmu dzēris kafiju.Jūs esot lielisks kulinārs. Vai ir kas padomā Ziemassvētku vakariņām? No omes jau atvesti skābētie kāposti. Šogad uz Ziemassvētkiem draugiem dāvināšu paša sautētus kāpostus. Jāgatavo būs stundām ilgi ar gaļu, papriku, burkāniņiem. Vai ir kādi mazi, mīļi rituāli, kas jums saistās ar Ziemassvētkiem un būs arī šogad? Man Ziemassvētku sajūta saistās ar piparkūku, mandarīnu un sautētu kāpostu smaržu. Eglītes gan man nebūs. Esmu pret to. Ja gribas eglīti, varu aizbraukt uz mežu paskatīties. Uz Ziemassvētkiem gaidu sniegu, lai varu izvizināt krustdēlu ar ragaviņām. Vēl man gribas mazliet miera un klusuma, lai varu sadzirdēt skaņas — nevis no ārpasaules, bet tās, kas manī pašā.