Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Sigvards Kļava: Ar lielām cerībām gaidu reģionu jauno koncertzāļu ķēdi

Būtu zinājis, ka nāc intervēt tāpēc, ka man ir dzimšanas diena, izdomātu kādu atrunu,- nosaka diriģents Sigvards Kļava, kurš savas 50 gadu jubilejas priekšvakarā trešdien Rīgas Domā ar Latvijas Radio kori sniedza veltījumkoncertu mātei Terēzai, bet 12. decembrī Sv. Jāņa baznīcā diriģēs ikgadējo programmu Nakts lūgšana, pirms tam klausītājus Valmierā un Daugavpilī priecējot ar Eiropas romantiķu Mīlas valšiem. Gada nogalē, 29. decembrī, diriģenta vadībā Sv. Lutera baznīcā Pārdaugavā skanēs J. S. Baha un G. F. Hendeļa garīgie lielopusi.

Koncertiem, kurus diriģēju, ar manu jubileju nav nekāda sakara, un labi saprotu cilvēkus, kuri šādās reizēs izvēlas kopā ar ģimeni izbraukt no valsts vai vismaz uz laukiem. Varbūt pienāks brīdis, kad dzimšanas dienu vajadzēs izmantot kā mārketinga triku, lai parādītu kaut ko būtisku, taču šobrīd mana radošā gaita rit neatkarīgi un nav tā, ka es pēkšņi justu un domātu savādāk. Tas nenozīmē, ka dzīvē viss ir taisni un gludi. Ir pārmaiņu priekšvakara sajūta. Pirms gada tādas nebija.

Par kādām pārmaiņām tu runā: sevī, mūzikā, pasaulē? Uz labu vai sliktu?

Pirms pāris gadiem jaunās mūzikas kontekstā gan Latvijā, gan visā pasaulē man bija ārkārtīgi garšīga un patīkama sajūta, ka rodas ļoti daudz jauna un vajadzētu paspēt to visu nogaršot. Tā tagad zudusi.

Kāpēc?

Man ir bail no meinstrīma: tā ir pareizi, tā vajag, jo tā publikai patīk. Esmu ievērojis, ka šādas sajūtas ik pa laikam atgriežas. Ļoti labi jūtu brīdi, kad iestājas radoša brīvība. Kad vairs nav nevienam jāizpatīk, nav jādomā, ko kāds par mani teiks. Tas ir lielākais ieguvums, ko ilgā darbā kopā ar kolektīvu var panākt. Nevis sportiskus rezultātus - iekarot jaunas koncertzāles vai balvas -, bet panākt brīvības sajūtu kopā ar mīlestību pret to, ko darām.

Kā būt starp radošo neatkarību un muzicēšanu publikai?

Es nesaku, ka brīvība ir neizpatikt publikai. Gluži otrādi - darbam nav nekādas jēgas, ja tu nekalpo, pirmkārt, latviešu publikai un mūzikai. Nav nekādas jēgas iekonservēties kaut kādā ideālā čaulā. Es vairāk uztraucos par to, ka šis ir "pīāristu" laiks. Masīvā virsrakstiņu kultūra un tas, kā vajadzētu parādīties un sevi pasniegt, kas, starp citu, nosaka arī tavu labklājību, bieži disonē tam, kam es vēlētos kalpot. Es zinu, ka murgaini runāju, taču tā jūtos, kad pašam nav spēka neieslēgt TV Panorāmu, neatvērt ziņu portālus, jo it kā vajadzētu būt informētam par aktuālo. Bet kopā ar to uz galvas uzveļas milzīga masa ar ļoti emocionālu informāciju, kas vienkārši ļoti traucē dzīvot. Publicitāte un reklāmas kampaņas diemžēl arvien vairāk pārņem visas attiecības - ieguldot lielu naudu, bieži vien pilnīgu bleķi var pasniegt par unikālu, pirmreizēju vērtību. Paņēmieni kļūst arvien asāki. Visvieglāk ir nofotografēt kādu pliku vai skaļi apvainot kādu valstsvīru. Tas nenozīmē, ka pasākumus jārīko konspiratīvi. Man tikai ir iekšēja pretestība, kad notiek masēšana, manipulēšana.

Ārējās spozmes triumfs: konfekte vai spīdīgs papīriņš?


Ir konfektes, kurām maina papīrīšus, bet tās nekļūst garšīgākas. Būtiski, lai konfekšu papīriņš nekļūst lielāks un svarīgāks par pašu konfekti, un vēl loterija, un reklāmai labs dzejnieks uzrakstīs par dzīves jēgu saldās konfektes garšā. Dievs dod, lai mūsu ļoti radošās un kulturālās tautas komunikācijā nesāk prevalēt vispārīgs seklums. Man ļoti nepatīk, ka bezpersonisko spriedelēšanu sociālajos tīklos pārņem kā lielu mārketinga instrumentu. Ir skaisti, ja cilvēks var kaut ko būtisku, dziļu un svarīgu pateikt. Bet briesmīgi, ja kāds aiz dusmām, nepiepildītu dziņu dzīts vai aiz pilnīgas neinteliģences tup pie kompīša un pilnīgi par visiem jautājumiem kaut ko drāž!

Biedē vērtību maiņa?

Pēc dabas neesmu pārliecināts konstantu lietu piekritējs. No vienas puses, ticu tikai lēnai un pārdzīvotai attīstībai, evolūcijai un vairs neticu lēcienam cilvēcībā. Bet, no otras puses, man patīk darīt pretēji, nekā ir pareizi. Tieksme pēc jaunā, pirmreizējā būs visu laiku.

Unikālais iepretim pragmatiskam un drošam mūzikas biznesam?

Paldies dievam, mums ir komponisti, kuru veikums ikdienas skriešanā un tās «pareizajā» virzienā piešķir nepieciešamo laiku un spēku pajautāt - kāpēc tu visu to dari? Un kāpēc brīžiem dari to, kam pats nemaz tik ļoti netici? Kad vajag cīnīties, un kad varbūt jāsāk dzīvot savā pasaulē? Var jau teikt, ka tas ir dzīves un Dieva noliktais ceļš, kam jākalpo un ko tauta prasa. Taču visdārgākais ir ne jau ceļš, bet ideja, kas vienam ienāk galvā, bet citiem nav un neienāks. Visaugstāk vērtēju cilvēkus, kuriem ir ideja un bagāta fantāzija, kas var piepildīt mūsu ieprogrammēto dzīvi ar ļoti svaigu un pārsteidzošu enerģiju. Mani kaitina prognozējamība. Vēlēšanu naktīs nekas vēl nav galā, bet visi pieplakuši medijiem, kur prognozē, kas uzvarēs. Ir tādi «eksperti», viņu vidū arī mākslinieki, ieskaitot diriģentus, kuri par visiem jautājumiem ar nopietnu sejas izteiksmi ļoti skaistā valodā runā pilnīgu bleķi, gudri izsakoties par lietām, kurās neorientējas: kaut vai par kori, par mūziķa un publikas attiecībām vai kultūrpolitiku.

Kas garantē panākumus, veiksmi, pievienoto vērtību?

Uz viena mūziķa koncertiem nāk, uz cita - nenāk. Vienam komponistiem ir daudz pasūtījumu, citiem nav. Vienīgi laiks parādīs, cik ilgs būs radošā darba mūžs. Vai tas paliks tikai kā viens īss salūts? "Masēšanas" argumenti ir - tev jābūt vislabākajam (noteikti Grand Prix ieguvējam), tā dara Eiropā, un pasaulē tas ir visatzītākais, un, lai tevi tur atzītu, jāspēlē tas un tas. Bet man ir pārliecība, ka jēga ir nevis būt vislabākajam, bet gan neatkārtojamam un citādam - kāds esi piedzimis un ar savu darbu un pieredzi nonācis līdz mākslinieciskai brīvībai. Līdz tai jāiet ļoti lēni un ilgi kopā ar savu radošo komandu.

Jau jūties brīvs?

Man no daudz kā vairs nav bail. Drīzāk baidos, ka kādreiz pietrūks ideju vai spēka tās īstenot un cīnīties ar to milzīgo stresu, ka Latvijas Radio korim šajā ārprātīgajā muzikālajā konkurencē jārada neatkārtojamas kvalitātes produkts, taču mūziķi nespēj nomaksāt komunālos maksājumus. Man kā vadītājam tas rada milzīgu diskomfortu. Es visu laiku ceru, ka tas vienreiz beigsies. Esam pieradināti pie necilvēciskas izturības - gan profesionālās un muzikālās slodzes ziņā, gan tāpēc, ka mums tikai saka: pagaidiet, gan būs labāk. Bet nav. Ļoti tuvu ir kritiskā robeža, pēc kuras lūst radošā organisma dzīvība. To rāda arī tas, kā mazinājusies interese par mūziķa vai mūzikas skolotāja profesiju un karjeru. Var jau runāt par iecerēm un lidojumu, bet šķiet, ka ilgi vairs nebūs spēka.

To pašu dzirdu arī orķestros, mūzikas skolās.

Muzikālos kolektīvus krīze skāra visvairāk. Var saprast: ja ir ziepes, visi ciešam. Bet tas, ko gribu sadzirdēt, ir - nevis, ka var kaut ko klusiņām uzzināt un sarunāt, bet - lai konkrēti un argumentēti pasaka: ja iet šādi, tad mums nekas nespīd, bet, ja nedaudz labāk, tad mums ir plāns, kas paredz konkrētas pārmaiņas. Taču pat nezinu, kā plānot nākamo gadu: kāds būs naudas segums un sociālais fons? Mūziķis ir cilvēks, kuram jāpabaro bērni un kura radošais devums ir ārkārtīgi saistīts ar ikdienas soli. Īpaši mazos kolektīvos, kur personiskais devums ir noteicošais visas kvalitātes veidošanā. Vēstījumu kā par pāreju uz eiro 2014. gadā vajadzētu saņemt visiem radošās kultūras cilvēkam, kuri dara mūs atšķirīgus no citām nācijām. Ja nebūs spēcīga šī slāņa, mums viss būs tā, kā ir daudziem citiem, un, lai kulturāli pabarotu sabiedrību, būs par dārgu naudu jāpērk citzemju citādi domājoši mākslinieki, kam bijis spēks saglabāt savu seju, patību un pārliecību.

Esmu pārliecināts, ka dziedāšana ir nacionāla padarīšana. Mūsu bagātība, patība. Labi, ka neaizķēmojāmies līdzi citiem. Tas ir ne tikai publiski ļoti aktīvais Dziesmu svētku jautājums. Bet varbūt daudz svarīgāks ir skolas vokālais pulciņš vai mājas muzicēšanas šūna. Izpildītājmūziķu laime un arī nelaime ir tā, ka mūsu veikums notiek tieši šobrīd un nekad neatkārtosies, un mēs nezinām, cik ilgi mūsu mazajai nācijai uzturēsies šāds radošo talantu spēks, par kuru tagad brīnās visā pasaulē. Es runāju par unikālo komponistu trīsdesmitgadnieku paaudzi - Ēriks Ešenvalds, Andris Dzenītis, Santa Ratniece, Gundega Šmite, Mārtiņš Viļums, Anitra Tumševica, Jānis Petraškēvics, Rolands Kronlaks -, par mūsu operdziedātājiem, diriģentiem un radošajiem kolektīviem. Izlaužas radošais gars. Es domāju, ka tas jāfiksē videofailos, lai pēc gadiem, stāstot par Jāni Ivanovu vai Leonīdu Vīgneru, mēs varētu viņus parādīt. Domāju, ka kultūras notikumu arhivēšana jāpaceļ nacionālās kultūras saglabāšanas politikas līmenī. Paldies dievam, mums ir Latvijas Radio programma Klasika un fonotēka, bet ko līdzīgu vajadzētu arī televīzijā. Tas nav jautājums par to, ko rādīt dārgajā ēterā, bet lai ir fondi, iespēja un sistēma, kā to vari noskatīties. Kas notiks, kad cilvēki vairs neskatīsies televīziju, bet tikai datorā pasūtīs interesējošo informāciju? Ko atradīs tie, kurus interesē akadēmiskā vai nepieradinātā māksla? Tas ir ļoti tuvas nākotnes jautājums.

Tu esi viens no tiem, kuri atklātā vēstulē iestājās pret plānoto kraso mūzikas stundu samazināšanu pamatskolās.

Man ir tiesības izteikt viedokli, jo paša bērniem ir 26 un septiņi gadi, ir arī divi audzēkņi Rīgas Doma kora skolā. Es redzu, ko viņi domā un vēlas. Ir pilnīgi citi laiki un intereses, taču reformējot jāspēj saglabāt dzīvotspējīgo, būtisko dzīslu, nesaķēzīt labo un svarīgo. Es neaģitēju dzīvot arhaiski, taču būtiskas sabiedrības daļas vajadzību apmierināšanai nepieciešama politika, kas kultivē labu, kvalitatīvu kultūras dzīvi. Tieši radošais gars mūs paceļ citā plauktiņā, tā topam ievēroti kā nācija. Var jau mācīties un pat dziedāt no planšetdatoriem, tomēr domāju, ka, dzīvojot virtuālajā pasaulē un ciparā, cilvēciskā patība arvien vairāk tieksies uz pretējo, arvien vairāk bēgs prom no tehnokrātisma. Varbūt drīz pat būs stilīgi, ka mājās nav datora un dedzinām sveces? Arvien lielāka kļūs nepieciešamība radoši izpausties dziedot, dejojot, gleznojot. Gars sacelsies pret ciparu.

Tikko Ņujorkā redzēju, ka rindas pie Apple diennakts veikaliem visu laiku ir kā kādreiz Maskavā pie Ļeņina mauzoleja. Visu laiku pērk. Man arī ir šāds dators, bet ir svarīgi, lai cilvēks, kurš ne tik labi integrējas datorizētajā vidē, nesāktu justos neērti un sabiedrībai lieks. Vai tad tu pati nebrīnīsies, ja, prasot kādam mobilā tālruņa numuru, tev atbildēs, ka mobilā telefona viņam nav? Es ceru, ka izglītības sistēma būs pietiekami diferencēta, lai parādītu: ar šo tu vari nopelnīt naudu, bet šeit ir pasaule, kas varbūt tevi darīs laimīgu. Būs daļa, kas pateiks: ej tu pupās, bez naudas nav nekādas laimes, taču izglītības atbildība ir parādīt ne tikai racionālo, bet arī mudināt uzdot sev būtisko jautājumu: kāpēc? Tas, ka ap izglītības reformu ir sacelta tāda jezga un tā notiek ar varu, nav labi kaut vai no kolektīva vadības principa. Visvairāk cieš darba darītāji, kuri neprot spoži pārliecināt un aizstāvēties. Daudz produktīvāk būtu vienkārši satikties un izrunāties, nevis organizēt publiskus «par» un «pret». Iedomājos, cik daudzi cilvēki mokās, lai uzrakstītu atklāto vēstuli. Resursu pietrūkst, taču nedod dievs, ja izglītības modeli veidos pēc pārtikušas sabiedrības standarta.

Radio korim jāpiedāvā visaugstākā kvalitāte...

Bet es droši vien būšu neinteresants medijiem, jo man tomēr cilvēks, kas rada, ir lielākā vērtība. Radio korī dzied cilvēki, no kuriem nevaru sevi distancēt. It sevišķi pašreiz kora attiecības ir īpašas un nav klonējamas citā vietā. Ja šī komūna nebūtu parādījusi īpašas radošās kvalitātes, tad es nevērtu muti vaļā un neuzdrošinātos kaut ko teikt. Mūsu dziedātāji labi strādā nevis tāpēc, ka viņus nemitīgi pārbauda, bet tāpēc, ka tā ir iekšēja nepieciešamība. Daudz svarīgāk par balsu standartu ir, ka mūsu kolektīvā iekļaujas cilvēki ar tikai viņiem piemītošu talantu, temperamentu un unikālu balss krāsu. Jo dažādāki būsim, jo buķete būs krāsaināka un pilnvērtīgāka. Lai pušķī varbūt nav substrātā audzētas rozes, bet ir daudz pļavas puķīšu no mūsu, latviešu, zemītes un kultūras.

Ritenis ir tik straujš, ka nevaru pateikt, kuri bija gada spilgtākie notikumi. Jā, uzstāšanās lielajās koncertzālēs Ņujorkā, Londonā vai Parīzē ir viens no būtiskiem radošā komforta aspektiem. Ka vari pasaulei parādīt, ka neesam nekādi pepiņi, pabērniņi. Laiks, kad mums bija sevi jāpierāda, ir jau pagājis. Lielāks gandarījums tomēr slēpjas šeit pat - visvairāk mazajā lauku miestā, kur muzikālais gandarījums ir vajadzības mērs. Tur nav ne televīzijas, ne avīžu publicitātes, ne naudas, bet ir kaut kas būtisks, kam vērts kalpot. Liels jautājums ir, kā līdzsvarot radošo fantāziju, kas bieži robežojas ar ļoti nepieradināto un pat man pašam nesaprotamo, ar to, ka jāuzrunā jebkura auditorijas daļa. Pieradināt vajag pakāpeniski, tāpēc ar lielām cerībām gaidu reģionu jauno koncertzāļu ķēdi - tad repertuāra politiku varētu attīstīt kopā. Ir jābūt pieejamai gan izglītībai, gan profesionālajai kultūrai, gan iespējai darboties pašam. Tās ir lietas, uz kurām mūsu nācija turas. Latvieši tik daudz grib radīt un izpausties, kā nav nekur citur pasaulē. Citēšu Imantu Kokaru: ja mēs būtu darījuši visu tā, kā dara citi, mēs nekur nebūtu tikuši.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja