Vestards Šimkus pirmatskaņos Pētera Vaska klavierciklu “Gadalaiki”

septembrī plkst.19.30 P.Vasks ir šī festivāla patrons un viņa skaņdarbi ir iekļauti gandrīz katrā koncertprogrammā. Savām kompozīcijām par ziemu, pavasari un rudeni Vasks pievienojis vasaru.Četrus “Gadalaikus”, kuriem vēl tikai šogad piepulcēta arī vasara ar nosaukumu “Zaļā ainava”, var saukt par P.Vaska mūža klaviermūzikas ciklu, jo tas tapis teju trīsdesmit gadu gaitā. Vispirms 1980. gadā, vēl bez nodoma par cikla veidošanu, P.Vasks komponēja “Balto ainavu” — meditatīvu, galēji minimālistisku opusu, kurā lēnām un klusu atkārtojas piecas balto taustiņu skaņas. Gadu vēlāk tapa “Rudens klaviermūzika (Quasi una sonata)”, bet jau pēc ilgāka pātraukuma 1995.gadā — “Pavasara klaviermūzika (Quasi una sonata)”. Tikai šoziem komponists pabeidza partitūru, kurā zīmēts trūkstošais gadalaiks – vasara.“Mēs satikāmies janvārī kafejnīcā, lai kopīgi aplūkotu notis – tas bija satriecoši, kad Pēteris Vasks uz galda “nospēlēja” jauno skaņdarbu, vēl dziedādams līdzi, un stāstīja, kas tā par mūziku. Tas bija īstais pirmatskaņojums. Tur bijām tikai mēs, un pirmā klausītāja bija apkalpotāja,” Vestards Šimkus atceras savu pirmo iepazīšanos ar jaundarbu. Tā autors savukārt savukārt par Vestardu teic, ka “viņš izveidojies par brīnišķīgu pianistu, augot pie dabas, kas ir mūsu esības sastāvdaļa. Piecstāvu nama būrītī viņš nebūtu kļuvis tik brīvs un atraisīts. Daba ir iedvesmas avots, kas nekad nepievils. Jūtu zināmu radniecību mūsu abu mākslas izpratnē, līdz ar to tas ir tik dabiski, ka tieši Vestards būs visa cikla pirmatskaņotājs. Liekas, mums abiem piemīt tāda kā varbūt drusku panaiva pasaules izziņas vēlme.”Jaunizveidotā cikla pirmā daļa ir ziema, beidzamā – rudens. Pēteris Vasks: “Man tā ziema iznāca tāda tīra, balta. Katram gadam tā būtu jāsākas, darot labākus darbus, domājot labākas domas. Iedomājieties – janvāra rīts, visu netīro sedz sniegs. Un mums priekšā viss gads.” Jaunais skaņdarbs par vasaru radies pēc paša komponista iniciatīvas, lai gadalaiku aprite būtu pilnīga. “Man tie ir vienas vasaras svētki. Ir beidzies neprātīgais pavasaris, kas ir skaists, taču pagrūts laiks – ir neiespējami visam tikt līdzi. Vasarā viss ir citādi. Vasara ir prieks. Negribu vārdiem skaidrot mūziku, taču viena personīga asociācija man ir. Kulminācijas brīdī pēkšņi iestājas paskumjš, apgarots pianissimo. Es tā iztēlojos – ir Jāņu rīts, visi aizgājuši gulēt un pa Gauju vientuļi peld Jāņu vainagi. Mūsu nav, un vainagi peld uz jūru.”Vasaru  komponists nosaucis par “Zaļo ainavu”,  un tā ciklā ritmiski mijas  divas ainavas un divas “mūzikas - gandrīz sonātes”. Visu ciklu VSIA Latvijas Koncerti plāno izdot kompaktdiskā, sadarbībā ar izdevniecību “Vergo”,  ierakstā tverot dzīvo koncertatskaņojuma brīdi Rīgā. Tādēļ koncertā Lielajā ģildē 23.septembrī klausītāji tiks lūgti saglabāt pilnīgu klusumu, kā arī neaplaudēt starp cikla daļām.V.Šimkus teic, ka “Zaļo ainavu” apguvis tai atbilstošā gadalaikā, atlicinot brīvos brīžus koncertbraucienos pa Spāniju un Norvēģiju. Darba bijis daudz, jo arī Rudens mūzika viņa repertuārā ir jaunums. “Biju priecīgs par katrām piecām minūtēm starp koncertbraucieniem, lai mācītos skaņdarbu. Te ir kur ielikt gan sirdi un dvēseli, gan ir pirkstiem ko pastrādāt. Es izjūtu šo mūziku ļoti dabiski, Aizvakar pirmoreiz nospēlēju visu ciklu mājās un konstatēju, ka tas prasa ļoti daudz garīga un arī fiziska spēka, jo tā ir mūzika ko nevar spēlēt akadēmiski rezervēti. To jāspēlē līdz galam un līdz pēdējai sviedru lāsītei.  Tas saskan ar manu pārliecību, kādai mūzikai ir jābūt un kā jāspēlē koncertā,” pirms pirmatskaņojuma stāstīja V.Šimkus.Pianista vērtējumā visi četri Vaska “Gadalaiki” ir ļoti spilgti, “garšīgi”, tēlaini skaņdarbi. “Katrs ļoti atbilst savam gadalaikam: “Baltā ainava portretē sniega ainavu, kādu diemžēl tagad redzam reti. Vasara saviļņo ar pilnskanību un sirsnību, un ir patiesi ļoti zaļa ainava skaņās. Tā nav pelēkbrūnā vasara, kādu redz Spānijā vai Grieķijā.” Gan pavasaris, gan rudens šajā ciklā savukārt uzrunā ar kontrastiem un pēkšņiem skaņu izvirdumiem.  “Pavasaris ir ļoti uzlādējošs” – par to V.Šimkus pārliecinājies jau pirms sešiem gadiem, kad apguvis to kā savā repertuārā pašu pirmo Vaska darbu. Pianists arī atzīst, ka tas ir arī viens no grūtākajiem skaņdarbiem visā viņa repertuārā, jo “ir sarežģīts gan tehniski, gan formas ziņā. Kā piepildīt interpretāciju ar īsto pavasara mošanās raksturu?”, grūto P.Vaska mūzikā atklāj V.Šimkus. Iepriekš apgūtos P.Vaska skaņdarbus viņš  spēlējis arī ārzemēs: piemēram, “Pavasara mūziku” Bergenas festivālā 2006.gadā, un “Balto ainavu” Stokholmas koncertnamā pagājušajā sezonā.Nule aizvadītā vasaras sezona viņam bijusi tik koncertiem pilna, ka jau šķitis, ka var pietrūkt spēka. “Toties ir daži notikumi, kurus nevar aizmirst,” priecājas pianists, kurš augustā vispirms sniedzis trīs dažādas solo programmas vienā dienā festivālā Barselonā, koncertzālē slavenā kataloniešu arhitekta Gaudi namā “La Pedrera”, bet uzreiz pēc tam — piecus koncertus kamermūzikas festivālā Stavangerā, Norvēģijā. “Tie visi notika vienā nedēļā. Man elpu aizraujošs piedzīvojums bija satikšanās ar slaveno Borodina kvartetu.  Kopā ar leģendārajiem mūziķiem atskaņojām A.Dvoržāka klavieru kvintetu, viņi muzicē tik apbrīnojami dziļi un spontāni un es tā iedvesmojos, ka atlika tikai ļauties mūzikai.” V.Šimkus muzicēja arī solo, bet festivāla noslēgumkoncertā kopā ar Stavangeras simfonisko orķestri un starptautiski slaveno vijolnieci Izabellu van Kēlenu (Keulen) atskaņoja F.Mendelsona Dubultkoncertu.Pēc koncertiem Liepājā un Rīgā pianists dosies uz Vīni, kur plānotas papildstudijas, bet oktobrī notiks viņa debijas solo koncerts Berlīnes Koncertnamā. Nākamreiz Latvijā viņš uzstāsies 28.novembrī koncertā Rundāles pilī, kuru vēlāk raidīs LTV. Tajā kopā ar orķestri “Sinfonietta Rīga” pianists atskaņos L.van Bēthovena 5. Klavierkoncertu.