Atis Rozentāls *****
Olgas Žitluhinas, Intas Balodes, Jura Kaukuļa, Ginta Gabrāna un talantīgo dejotāju kopdarbs rezultējies izrādē, kas ievelk un ilgi neatlaiž. Un nav pat īsti svarīgi, cik tur no Ibsena Branda, cik no katra dejotāja pieredzes, bet katra izrādes dalībnieka atsevišķā enerģija saplūst tik spriegā ķēdē, ka rada skatītājā īpašu līdzdalības sajūtu. Un tad jau ir tikai dabiski, ka retais paliek sēžot brīdī, kad dejotāji aicina pievienoties un kāpt dejot uz Zirgu pasta zālē izvietotajiem paaugstinājumiem. Lakoniskais un precīzais telpas iekārtojums, kas ļauj dejotājiem atrasties dažādās zāles vietās, nevis malā, šo enerģētisko saslēgšanos tikai vairo, turklāt katram skatītājam veidojas it kā ciešāks kontakts ar sev tuvāk esošo dejotāju, vienlaikus tverot darbību kopumā. To, kas notiek, izstāstīt nekā nevar, jo vismaz puse izrādes notiek nevis uz telpā izvietotajiem paaugstinājumiem, bet skatītāja galvā. Impulsi asociācijām rodas ne tikai no katra dejotāja kustībām, bet arī izkliegtajām vai izmurminātajām frāzēm. Izrāde kā mērķtiecīgs veselums, kā uz apziņu un zemapziņu vienlīdz strādājošs priekšnesums šīs teātra sezonas lēzenajā ainavā ieripo kā spoža lode. Ja šai LKA studentu kopai būtu iespēja veidot savu trupu, pretendēt uz regulāru finansējumu, tas būtu neapšaubāms ieguvums Latvijas kultūrtelpai.
Undīne Adamaite *****
Atļaujos rakstīt par Ārā tikai no sajūsmināta skatītāja blogera viedokļa, kurš vēlas, lai šo skatuves mākslas parādību piedzīvo arī citi. Sākotnējais impulss – Ibsena Brands – izrādē ir "izkusis" bez mazākajām šuves vietām. Nevaicājiet, kas šeit ir Brands (tāda nav, vai tādi ir visi) vai kā laikmetīgās dejas Latvijā ciltsmāte Olga Žitluhina konceptuāli polemizē ar Ibsena lugu. Ārā dzejolim līdzīgais ķermenis veidojas no kustības, skaņas, gaismas, gaisa plūsmas, vārda atlūzām, Dzelzs vilka robustuma un autentiskā sniega trausluma, arī no paša skatītāja iekšējās pasaules matērijas, kurš ir iejaukts visā notiekošajā. Zirgu pasta zālē krustu šķērsu dažādos virzienos ir izlikti krēsli, un tiem līdzās pa visu zāli – platformas, uz kurām klupdami, krizdami, apdauzītām kājām, zilumiem un pušumiem virzās Žitluhinas sacerētie Brandi un Agneses. Tas viss savienojas netveramās iekšējās struktūrās, šķietami mīlīgā poēzijā, kas pēc laika pārvēršas par pretējo – pirmīt mīlīgi bubinošās radības pārvēršas par troļļiem, kas vajā ar jautājumu: kad tu pēdējo reizi izgāji no komforta zonas?… Šeila katram dejotājam sacerējusi savu kritušā eņģeļa tērpu – visu melnā, ar spārniem/radziņiem ne tikai pie lāpstiņām. Turklāt Ārā nez kāpēc atgādina Vima Vendersa filmas Debesis virs Berlīnes noskaņas.