Pateikt visu, kas sakāms, un doties prom. Nule mūžībā aizgājušais kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis savu sakāmo latviešu skatītājiem un lasītājiem ir teicis dažādos formātos – gan no kinoekrāna, gan īsprozā. Pašu pēdējo vārdu tautasbrāļiem autors ir pateicis ar savu vienīgo apjomīgāko prozas darbu – romānu Katls –, un tas patiesi ir viens biezs vārds. Lai paldies lielajam iesaucējam, kas ļāva autoram pirms mūžības ceļa romānu paturēt rokās un arī piedalīties tā atvēršanas svētkos, bet nu, kad teicējs ir devies tālāk, ar pateikto jātiek galā mums.
Zvejnieka dēls
Katls, no vienas puses, turpina pēdējos gados latviešu rakstnieku tik iecienīto pagātnes pārvērtēšanas līniju, no dažādiem, arī neierastiem rakursiem uzlūkojot pagājušā gadsimta vēstures virpuļviesuli, kurā līdz ar citām svaidīta un mētāta tikusi Latvijas zeme un tauta. No otras puses, Katls ir sāpīgi precīzs un līdz nežēlīgumam godīgs solis virzienā prom no laiku pa laikam ne tikai literatūrā, bet arī sabiedrības domāšanā uzpeldošās pagātnes glorificēšanas tendences.
Romāna darbības vieta nepārsteidz – Kurzemes jūrmalciems, kurā zvejnieku sadzīve, darbs un sīkstā izdzīvošana turpinās visos – arī kara un juku – laikos, jo tieši šajā Latvijas malā teju pusgadsimtu pavadījis arī romāna autors. Nosaukums Katls Kurzemes kontekstā visai skaidri iezīmē darbības laiku – slavenais Kurzemes katls, Otrā pasaules kara pēdējā gadā arvien ciešāk sažņaudzies Latvijas nostūris, kuru sarkanarmija nošķīrusi no pārējiem Lielvācijas spēkiem. Taču jēdzienam "katls", kuram tekstā ir sastopami arī tādi jēdzieniskie varianti kā "maiss" un pat "ķesele", romānā ir daudz plašāka nozīme par vēsturisko. Katls, maiss, ķesele vai jebkura cita šaura, norobežota telpa tekstā ir vienlaikus ārēja un iekšēja: katls ir gan mežabrāļu pazemes bunkurs, gan varoņa netīrā sirdsapziņa. Un tieši par sirdsapziņu Katla sakarā ir jārunā īpaši daudz.
Ar to, ka vēsturiska darba galvenais varonis patiesībā ir visīstākais nevaronis, mūsdienās lasītāju pārsteigt grūti – galu galā jau Guntis Berelis savā romānā Vārdiem nebija vietas ar Tušu radījis, šķiet, baisāko antivaroni visas latviešu literatūras vēsturē. Katla centrālais tēls, zvejnieka dēls (te rakstnieks, šķiet, savā kinematogrāfista erudīcijā būs pasmīnējis) Ingus Zutis, kuru vietējie dēvē gan par Jaunzuti, lai atšķirtu no tēva, gan Ņurņiku, ir "latvietis parastais" visās savās izpausmēs – visai apsviedīgs praktiskos darbos, ne tik izveicīgs ar spalvu un tinti, domājams, samērā izskatīgs (lai gan atšķirībā no sieviešu tēliem, kurus Aivars Freimanis raksturo detalizēti un ar mīlestību, vīriešu tēlu āriene bieži netiek pat ieskicēta), apķērībā palēns, humora izjūtā pasauss, mēreni gļēvs, mēreni ambiciozs. Nekas sevišķs, vārdu sakot. Tomēr šis parastais, lēnīgais puisis ir romāna notikumu virzības atslēga. Un tieši Ingus parastums šo virzību padara īpaši šausminošu.
Vārda spēks! Mazas papīra lapiņas, te izplēstas no veca kalendāra, te izgrieztas no vācu spēku piemirstajām veidlapām, – papīra gabaliņi, ar kuru palīdzību rakstu mākslā ne visai skolotais Ņurņiks pārbīda likteņus. Mums nepatīk latviskais vārds "nodevība", mēs to labprāt aizstājam ar gudri skanošo "denunciācija", taču būtību tas diez vai maina. Kļuvis par nevēlamu liecinieku iecerētās meitenes – spridzīgās, čigāniskās Mairas – mīlas ainai ar skolasbiedru Kārli, kurš, vairīdamies no iesaukuma, slēpjas mežā, Ingus izvēlas pašsaprotamu paņēmienu – novākt sāncensi no ceļa, paziņojot vietējām varas struktūrām par meža slēpņa atrašanās vietu. Šī ir tikai pirmā no anonīmajām zīmītēm, kādas romāna gaitā ceļos vēl. Un katrai pa pēdām sekos likteņa pavērsiens.
Jaudīgāk par lodēm
Ironiski, ka Ingus romānā tā arī ne reizes nepaceļ ieroci – atšķirībā no citiem, arī turpat ciema tuvumā mītošajiem nacionālajiem mežabrāļiem, kurus kolorīti atveidodams Aivars Freimanis kārtējo reizi norauj idealizēto varonības plīvuru. Ingus neizšauj un pat nepaceļ roku ne pret vienu cilvēku; pat cūkas kaušanas epizodē viņš piedalās tikai kā "līdzstrādnieks", turēdams bļodu, kurā nolaist asinis. Tomēr mazās zīmītes, papīra gabaliņi izrādās jaudīgāki par lodēm un granātām.
Ja jau pieminam cūku, jāpiebilst, ka šis ir viens no ietilpīgākajiem romāna simboliem. Cūkai latviešu valodā vispār lemts īpatns liktenis – no vienas puses, nabaga mājkustoņa nosaukums ir lamuvārds, ar kādu apzīmējam neģēli, riebekli, kādu, kurš rīkojas "cūciski" (tātad tieši tā, kā Ņurņiks), no otras puses – eksistē jēdziens "cūkas laime", nepelnīta, akla veiksme, un arī tā sākotnēji atbilst Ņurņikam.
Ar cūku, poētiski runājot, teksts sākas puiša tēvam vedot kauto lopiņu kā kukuli rekrutētājiem, lai mantinieks netiktu ierauts kara dzirnās (paņēmiens, kurš, ak vai, derēs tikai saskarsmē ar vāciešiem, bet ne krieviem) –, un ar cūku, saslēdzoties ironiskā gredzenā, teksts arī noslēdzas. Pa vidu šim "cūcības aplim" kulsies viņi vai mēs – kuros izdzīvošanas un pašlabuma meklēšanas instinkti reizēm atplaukst indīgi košos ziedos, ko tik ļoti negribam saukt par nodevību.
Aivara Freimaņa kinorežisora skats nav zudis arī prozā – Katla teksts ir blīvs no vizuāli spilgtām epizodēm, kuras iespiežas atmiņā, kā uz lielā ekrāna skatītas: kaut vai stindzinoši aukstā ziemeļu nakts, kurā Ingus pa mazu lodziņu vēro ziemeļblāzmas ugunis un tālumā aizslīdošo mātes tēlu. Vietumis stāstījumu it kā uzplēš sīki cita laika uzplaiksnījumi, sasaistot tālās desmitgades ar mūsdienām, taču šādu mirkļu nav daudz, un tie netiek izskaidroti. Krāšņa ir romāna valoda, kurā Kurzemes izlokšņu un vietvārdu kuplums mijas ar lībiešu, vācu, angļu un krievu frāzēm. Jāatzīmē, ka šo frāžu tulkojumu zemsvītras piezīmēs redzu nevis kā mākslīgu teksta papildinājumu, bet organisku daļu, jo, sulīgi un burtiski tulkojot krievu valodas nenormatīvo leksiku, autors kārtējo reizi iekniebj lasītāja komfortam un atgādina, ko tieši šie ausij – diemžēl! – tik pierastie izteikumi nozīmē. Vienlaikus lamuvārdu tulkojumi un tekstā ievītie valodiskie pārpratumi papildina smago tematiku ar vieglāku, humora caurvītu slāni, kas ik pa brīdim ļauj uzelpot.
Tranšejas neizzūd
Aivars Freimanis, ar dokumentālista talantu portretēdams savus varoņus, tos pat īpaši netiesā. Vai nodevējs ir bijušais mežabrālis Dundžiņš, kuram čekistu gūstītāji ar cigareti izsvilina aci un kurš sāpju ārprātā atklāj gan bunkura atrašanās vietu, gan atbalstītāju vārdus? Vai nodevējs ir sestklasnieks Dāvis, kurš ar vienu bērna naivumā izsacītu teikumu nolemj savu tēvu izsūtījumam? Un kā ar Ingu, gludenās būtnes uzvārdā saukto? Vai mīlestības un greizsirdības dēļ pastrādātos noziegumus pat krimināltiesā neapzīmē kā afekta stāvoklī veiktus?
Autors uzdod jautājumus, kuri tekstā tikpat skaidri redzami kā daudzi treknrakstā izceltie vārdi, un neatvieglo mums dzīvi, piedāvājot gatavas atbildes. Ir tikai loģiski, ka romāns noslēdzas ar jautājumu. Vai tranšejas, kas vēl mūsdienās kā rētas daudzviet izvago Latvijas seju, neizzūd tāpēc, ka varētu būt vajadzīgas vēl kādreiz? Un kas tās rok un padziļina – vai tikai ārējie apstākļi vien vai mūsu pašu – zušu, cūku, ņurņiku – domas un darbi? Pēdējais, ko Aivars Freimanis uzraksta savam lasītājam, ir jautājuma zīme – zīme, kas cieši iekabinās domās. Kā zvejnieka tīkla āķis ar sirdsapziņas atsvaru galā.