Jāni Mitrēvicu var uzskatīt par spilgtāko neoekspresionistu no leģendārās Maigo svārstību grupas dalībniekiem, kuru mākslu līdzējis aktualizēt pērn izdotais pamatīgais albums – rakstu krājums Maigās svārstības (sast. Sandra Krastiņa, Rīga: Neputns, 2023). Vienlaikus Jānis Mitrēvics tikpat izteiksmīgi pārstāvējis arī postmodernistisku apropriāciju un mimētisku neoakadēmismu.
Vēl pagājušā gadsimta 80. gados tapa savā ziņā kubisma iedvesmotas, visai ģeometrizētas gleznas ar satumsinātu kolorītu un atsevišķiem faktūras sabiezinājumiem. Ap 80.–90. gadu miju parādās masīvas, deformētas, izteikti abstrahētas figūras, kas iznirst no krāsas notecējumu, pilinājumu un šļakstījumu (šķietamā?) haosa. Drudžainās kustības, kaut kur steidzoties, rāpojot vai savijoties neatšķetināmos murskuļos, liek domāt par apjukumu, izmisumu, bailēm un tamlīdzīgiem emocionāliem stāvokļiem. Var pilnībā piekrist kritiķes Santas Hiršas secinājumam, ka vēlīnā padomju režīma kontekstā "neoekspresionisma ietekmēta mākslinieciskā prakse kalpoja kā estētiskās diversijas un protesta forma" (Santa Hirša, "Neoekspresionisms abpus robežām: Latvijas versija", Desmit epizodes 20. gadsimta otrās puses mākslā Latvijā, Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2019, 358. lpp.), nevis konservatīva reakcija pret konceptuālismu un citām kritisku vēstījumu pārņemtām tendencēm, kā ierasts traktēt Rietumos. Tuvinoties abstraktā ekspresionisma pieejai, saglabājās vien atsevišķi figūru rudimenti galvas aprišu vai mutantu ķetnām līdzīgu roku veidolā.
Potenciāla izsmelšana
Savukārt 1991. gads iezīmē atkal jaunu Jāņa Mitrēvica meklējumu virzienu: "Līdz konsekvencei novedis savu neoekspresionisma "latvisko versiju", mākslinieks spēra stratēģisku soli uz jaunu mākslas lauku, kurā glezniecisko temperamentu nomainīja citi konceptuālākas dabas žesti (gan ne hrestomātisks konceptuālisms, jo arī jaunos Mitrēvica darbus veidoja ne tik daudz racionālas, drīzāk asociatīvas un visupirms vizualitātes līmeņos uztveramas kvalitātes)." (Ieva Astahovska, "Mākslinieks, kas spēlējas", Jānis Mitrēvics, Rīga: Biedrība Dd laboratory, [2008], b. lpp.) Intelektuālo spēļu uznācienu iezīmē personālizstāde Marmelāde. Pusēns + sausie ziedi (1991), kurā eksplozīvi temperamentīgo krāslaukumu salikumus papildināja franču baroka laika klasicista Nikolā Pusēna gleznu citātu iespraudumi un sauso ziedu kolāžas.
Savukārt 90. gadu sākuma instalāciju uznācienam raksturīgi tādi Jāņa Mitrēvica darbi kā robustiem alkšņa zaru rāmjiem piesietie audekli, kas vairs nedarbojas kā pašpietiekamas virsmas un izkāpj no tradicionālās gleznas nosacījumiem. Līdzīgu tradīciju apšaubīšanu demonstrēja skandalozā izstāde "Jānis Mitrēvis izstāda Vilhelmu Purvīti…" Ivars Runkovskis (1994), konfrontējot Purvīša gleznas ar dažādiem dabiskiem materiāliem (ādām, graudiem, koku), kā arī smaržīgā speķa instalācija Sorosa Mūsdienu mākslas centra Rīga gadskārtējā izstādē Valsts (1994), spēlējoties ar jaukām atmiņām par Latviju kā bekona eksporta lielvalsti starpkaru posmā.
Krasi atšķirīgas var šķist digitāli apstrādātās fotogrāfijas, kas ar sietspiedi pārnestas uz audekla un visbeidzot apgleznotas, sapludinot dokumentalitāti un fikciju tādās izstādēs kā Ainava. Jaunā realitāte (1998) vai Grēks. Jaunā atklāsme (2001). Pēc tam, ilgu laiku vispār atsakoties no glezniecības, Jānis Mitrēvics pievērsās digitālo projektu biznesam Dd laboratory – muzeju ekspozīciju veidošanai, izpelnoties augstu vērtējumu un virkni starptautisku balvu. Arī grupas Maigās svārstības kolēģu sniegumā, protams, laika gaitā ir notikušas pārmaiņas, tomēr Jānis Mitrēvics jūtami izceļas ar stilistiski plašāku eksperimentālo amplitūdu līdz pat savdabīgai mākslas potenciāla izsmelšanai, teju hēgeliskām mākslas beigām, kad tai zudusi iekšējā jēga un vietā jānāk kaut kam citam.
Drebelīgā līnija
Pašlaik galerijā Māksla XO skatāmā Jāņa Mitrēvica ekspozīcija Re-evolūcija gan ir viņa pirmā personālizstāde pēc ilga pārtraukuma, tomēr ne pirmā iespēja ieraudzīt nesen tapušus autora darbus – tā fragmentētu ķermeņa daļu kolāžas kā pavisam tieša asociācija ar karu Ukrainā bija eksponētas Rotko muzejā Daugavpilī grupas izstādē Svārstības (2023), kurā grupas dalībnieku senāku un jaunāku darbu saspēlēs prevalēja ģeopolitiskās spriedzes dramatiskās noskaņas.
Ne visai raiti izrunājamais izstādes nosaukums Re-evolūcija šķietami samiksē divus nesavienojamus jēdzienus – revolūciju kā graujošas un ātras pārmaiņas ar evolūciju kā pakāpenisku transformāciju. Tomēr autors dod iemeslu domāt, ka "e-" norāda vienkārši uz zināmu atgriešanos un atkārtošanos: "Ja tu dari vienu un to pašu lietu, tu sāc griezties uz riņķi visā tajā, tad nav evolūcijas, tāpēc ir Re-evolūcija". (No intervijas LTV Kultūras ziņām 20. augustā.) Vienlaikus skaidrs, ka tieši atkārtot bijušo nav ne vēlams, ne arī iespējams, tāpēc izmaiņas noteikti ir, pat ja agrākie meklējumi kalpojuši kā atspēriena punkts.
No formas uzbūves viedokļa, šķiet, jaunā skate vistuvāk atspērusies no iepriekšminētās izstādes Marmelāde. Pusēns + sausie ziedi, kurā abstrakti ekspresīvi žesti sadzīvo ar kolāžveidīgiem fotogrāfisku attēlu ielaidumiem. To apstiprina arī tehnika – audekls, eļļa un digitāldruka. Papildus izmantota arī drebelīgi zīmējoša līnija, kas veido primitīvisma un bērnu zīmējumu estētikai tuvus tēlus vai atsevišķus anatomiskus elementus.
Starojuma nimbs
Tomēr konstatējums, ka jaunākie darbi sapludina abstraktā ekspresionisma un kolāžas pieredzi, neko daudz nepasaka par saturisko pusi. Lai arī tēzei, ka mākslas darbā katrs var saskatīt (un arī saskata), ko vēlas, ir zināms pamats, ko uzsver arī izstādes anotācija – "skatītājam, kā vienmēr, ir dota liela uzticība izdarīt spriedumus kā tematiskajā, tā arī formālajā ziņā" –, tomēr nav iztikts gluži bez jebkādām norādēm. Tiek vēstīts arī par "atdzimstošu Jāņa Mitrēvica monumentālo, ekspresīvi krāsaino un vietām sirreālo figurālismu, kurā par galveno varoni pirmām kārtām kļuvis vīrietis – tieši "vīriešu dumpis"". Tas vedina domāt par kādu atbildi pakāpeniski augošajām lokālā feminisma aktivitātēm.
Skats no Jāņa Mitrēvica izstādes Re-evolūcija. Foto – Renārs Derrings
Tīri vizuālā plānā dominē leļļu tēli dažādās pozās un fragmentācijas stadijās – gan t. s. bēbīšu lelles, gan pa kādai garkājainai Bārbijai. Varam gan saskatīt lineāri iezīmētu vīrieša tēlu ar ragiem uz galvas (neuzticības simbols?) (Brīnums), kā arī atsevišķu ķermeņa daļu kolāžveida ielaidumus krāsas matērijā (Solis, Pārvērtības, Līdzsvars), radot zināmu nestabilitātes un diskomforta iespaidu. Nosaukums Jauns vīrietis piešķirts gleznai ar bēbi, kura galvu aptver tāds kā starojuma nimbs, pieļaujot asociācijas ar sakrālo mākslu. Savukārt darbā Incidents no krītošā mazuļa ņipri projām bēg lineāri ieskicēts zirdziņš. Jau minētajā intervijā Kultūras ziņām autors arī uzsver: "Viens ir prāta darbs, un tad ir tas, kas nāk no augšas, nāk no kosmosa vai no Dieva, vai… tas, ko tu pats nekontrolē." Jautājums, vai neapzinātas alūzijas nāk kaut kur no ārpuses vai no zemapziņas dziļumiem, nav viegli atbildams; atsevišķas detaļas cilvēcisku un dzīvniecisku būtņu piesātinātajā darbā Kopiena attāli atgādina savulaik populāro un arī tagad nopērkamo galda spēli Cirks ar augšup un lejup vedošajām kāpnēm.
Vīriešu dumpis, ja arī ticis iecerēts, palicis diezgan slēptā dimensijā, jo iespējamās vispārīgās atziņas, ka vīrietis arī ir bijis bērns (un varbūt tā vēl jūtas), brīžiem nenotur līdzsvaru un vispār jau nav kāds visspēcīgs patriarhāls monstrs, nenonāk īpašā pretrunā ar feminisma atziņām, kas bieži vērš uzmanību uz tieši šādiem aspektiem. Šķiet, ka interesantākais tomēr saistās ar apjomīgi fotogrāfisko un gleznieciski spontāno elementu mijiedarbību, veidojot mīklainu, daudzslāņainu palimpsestu, kurā meklēt arī iepriekšminētās asociatīvās un vizualitātes līmeņos uztveramās īpašības.
Jānis Mitrēvics
Izstāde Re-evolūcija
Galerijā Māksla XO līdz 21.IX