Viljama Šekspīra Ziemas pasaka ir stāsts par greizsirdību, ko likuma kārtā ieceļ neierobežota vara, un atmaksu, kurai šī vara nespēj pretoties. Šekspīra Ziemas pasakā Leonts un Poliksens ir draugi karaļi (valda Sicīlijā un Bohēmijā), kuru draudzību uz īsu, taču liktenīgu brīdi sagrauj Leonta greizsirdība uz Poliksenu sievas Hermiones dēļ, savukārt britu režisora Džefa Džeimsa un dramaturga Džeimsa Jītmena Wintera stāstā Dailes teātrī Leo (Mārtiņš Meiers) un Pols (Arturs Krūzkops) ir miljardiem vērtās digitālo risinājumu kompānijas App-Zapp līdzdibinātāji. Arī viņu attiecības sagrauj Leo greizsirdība.
Birojā un Bohēmijā
Dailes teātra Lielās zāles uzvedums ir krāšņs un – gluži kā Šekspīra piecu cēlienu luga – dalās divās daļās (izrādē – cēlienos). Pirmā daļa notiek Silīcija ielejas uzņēmuma App-Zapp priecīgai bērnistabai līdzīgajā birojā ar zaļiem uzkalniem un tikpat košzaļām plastmasas eglēm, ko iekārtojusi britu scenogrāfe Rozanna Vaiza (viņa arī kostīmu autore), otrā – kompānijas radītajā virtuālajā spēlē Bohēmija. Kā atklāj režisors Džefs Džeimss intervijā izrādes programmā (tā ir ļoti bagāta ar informāciju, atsaucēm, radošās grupas biogrāfiju utt.), App-Zapp telpu prototips ir Google birojs. Režisors atsaucas ne tikai uz Šekspīru, bet arī uz diviem seriāliem, kas ir iedvesmojuši dramaturģisko materiālu, – Pēctecība/Succesion un Baltais lotoss/The White Lotus.
Otrais cēliens notiek virtuālā vidē, AppZapp radītajā spēlē Bohēmija. Aktieri tēlo aiz liela, pār visu skatuvi novilkta ekrāna, un mēs redzam spēlē notiekošo uz tā, bet no reālajiem aktieriem redzamas tikai kājas zem ekrāna. Šeit īpaši ir uzteicams horeogrāfes Elīnas Gediņas darbs, iestudējot aktieru – avatāru – datorspēlei raksturīgās kustības.
Labākai izrādes izpratnei jāpiezīmē, ka visa britu radošā grupa, kurā Elīna Gediņa ir vienīgā latviete, ir jauni cilvēki trīsdesmitgadnieki. Džefa Džeimsa radošajā biogrāfijā kā režisora asistentam ir septiņi kopdarbi ar pasaulslaveno teātra režisoru Ivo van Hovi, kā arī vairākas patstāvīgas klasikas interpretācijas, kas pārnes klasiskos stāstus uz mūsdienām, piemēram, Džeinas Ostinas Prāta apsvērumi un Henrika Ibsena Heda Gablere ar nosaukumu Nošaut Hedu Gableri.
Kā jau nojaušams no raksta ievada, arī Wintera stāstā ir notikusi Šekspīra Ziemas pasakas pārnese uz mūsdienām – pirmajā cēlienā. Otrā cēliena darbība risinās sešpadsmit gadu vēlāk – 2040. gadā. Režisors programmā saka: "Manuprāt, ir svarīgi piebilst, ka nav jābūt pazīstamam ar Šekspīra lugu, lai nolasītu un atpazītu viņa risinātās tēmas, kuras mēs turpinām pētīt izrādē. Un patiesi, lai arī paralēles ar Ziemas pasaku ir nolasāmas, Wintera stāsts drīzāk ir parafrāze par to, autonoms teksts, kas vienlaikus ir gan skarbāks par Šekspīra traģikomēdiju (fināls nav tik viennozīmīgi pozitīvs kā klasiķim), gan vienkāršāks un shematiskāks par angļu klasiķa samudžināto, dzejā un prozā sarakstīto žanra miksli, kurā apvienotas "traģēdija, komēdija, satīra un pastorāle" (Guna Zeltiņa, Kroders.lv).
Ir nācies dzirdēt no vairākiem skatītājiem, ka otrais cēliens, kurā absolūti lielāko laika daļu ir jāskatās uz ne pārāk labas kvalitātes videoattēlu, ir nogurdinošs. Man tā nešķita, drīzāk vēstījums par virtuālajā realitātē iestrēgušajiem pusaudžiem (Bohēmijā drīkst spēlēties tikai līdz 21 gadam, vecākiem spēlētājiem spēle rada nāves draudus) likās pārmēru plakans un didaktisks. To mazliet labo sentimentālās un smeldzīgās beigas, kurās Leo radījis pats savas laimīgās (realitātē iznīcinātās) dzīves virtuālo ilūziju.
Atzīšos, es arī esmu pirmā cēliena fane, īpaši pateicoties Mārtiņa Meiera sniegumam Leo lomā (otrajā cēlienā viņš parādās pašās beigās). Aktierim ir neticami grūts uzdevums, ko viņš paveic spīdoši: atveidot gaidāmās megasvarīgās prezentācijas dēļ tik ļoti uzvilkušos cilvēku, ka sasprindzinājums eksplodē Otello cienīgā greizsirdības lēkmē, kura īsā laikā, pirms Indras Briķes Tiesneses vadītajā tiesas sēdē tiek saņemts atzinums par Hermiones jaundzimušā bērna paternitāti, iznīcina itin visu, kas Leo svarīgs. Arī Katrīnas Grigas skaistā, pašpārliecinātā un mazliet ironiski pret vīra panākumiem noskaņotā Hermione ir tēls, kas aktrises biogrāfijā noteikti ir ierakstāms ar vairākām pluszīmēm. Kopumā izrādē var just, ka ar aktieriem režisoram Džefam Džeimsam ir paticis strādāt un patika bijusi abpusēja.
Spēles ar Laiku
Otrā cēliena sākumu iezīmē Indras Briķes brīnišķīgā seja uz lielā ekrāna, kas no stipri vecinātas vēršas vispirms reālajā, tad – stipri jaunākā. Tas pats, tikai otrādi, notiek ar jaunās aktrises Madaras Viļčukas seju. Abas norunā īsinātu un sižetiski pārveidotu Laika monologu no Šekspīra Ziemas pasakas ceturtā cēliena sākuma, kurā iezīmējas gan filozofiskā doma par laika absolūto objektivitāti, gan intrigas pavērsiens: pagājuši sešpadsmit gadi.
Man varbūt šķistu, ka būtu labi, ja Madara Viļčuka spēlētu tikai Leo un Hermiones pazudušo meitu Rozu, kas ir svarīga loma – jaunajai aktrisei izdodas padarīt to trīsdimensionālu un apveltīt ar biogrāfiju dramaturģiski visai plakano tēlu (kas turklāt lielāko otrā cēliena daļu ir ar avatāra masku) –, nevis tēlotu vēl kādu App-Zapp biroja darbinieci pirmajā cēlienā. Arī Klāvam Kristapam Košinam varēja ļaut vairāk izvērsties Pola dēla Finna lomā, bet saprotu teātri un režisoru, kuri negrib šos resursus – aktierus – izmantot tikai otrajā cēlienā, tāpēc tie spēlē maznozīmīgas lomas pirmajā. Tas mazliet jauc prātu skatītājam, kam jādomā, kuru personāžu nu aktieris atveido.
Dailes teātrī ir tapusi vērā ņemama un intriģējoša izrāde tieši jauniešiem, un ceru, ka sadarbību ar Džefu Džeimsu Dailes teātris varētu turpināt.
Wintera stāsts
Dailes teātrī 22.VIII, 24.IX plkst. 19, 12.X plkst. 18, 25.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 16–40