Visi ceļi ved uz… vecajām labajām klasikas virsotnēm. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jaunais koncertcikls Klasikas virsotnes to vēlreiz apliecina, jo laika pārbaudi izturējušo mūzikas klasikas opusu dominance Latvijas simfoniskajā koncertdzīvē ir neizbēgama pat neatkarīgi no tā, vai to tik tieši atklājam.
Netikai zināmākais
Iespējams, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) jaunajā šīs sezonas ciklā Klasikas virsotnes, kuru orķestra vadība pozicionē kā draudzīgu ikvienam klausītājam, dažs jaunpienācējs akadēmisko koncertu publikā patiešām beidzot atpazīs un sev pa īstam atklās mūziku, kuru iepriekš dzirdējis kādas filmas vai reklāmas skaņuceliņā… Var jau būt. Labi, ka LNSO savās klasikas virsotņu programmās neaprobežojas tikai ar galēji sašaurinātu vispopulārākās klasikas repertuāru, bet atļaujas piedāvāt arī kaut ko šeit vēl nedzirdētu, turklāt augsti kvalitatīvā izpildījumā.
Cikla pirmajā koncertā 2016. gada nogalē šāds jaunpienesums bija japāņu komponista Toru Takemicu Alta koncerts. Savukārt 13. janvāra programmā – poļu XX gadsimta pirmās puses komponista Karola Šimanovska Otrais vijoļkoncerts, kura soliste bija Baiba Skride – viena no pašlaik pasaulē vispieprasītākajām vijolniecēm. Vēl pirms viņas lielisku pārsteigumu simfoniskā vakara sākumā sagādāja paša LNSO repertuāra jaunums – Igora Stravinska Fantastiskais skerco, kuru, sava mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas vadīts, orķestris nospēlēja žilbinoši spoži, viegli kā lidojumā, artistiski un precīzi izceļot izsmalcināto instrumentāciju, kuru tolaik vēl ļoti jaunais Stravinskis bija apguvis pie šajā jomā nepārspētā Nikolaja Rimska-Korsakova. LNSO komfortabli jutās gan straujajā repetīciju tehnikā, gan hromatiskajās pasāžās Rimska-Korsakova Kamenes lidojuma garā, gan solo instrumentu un grupu dialogos un impresionistiski gleznieciskajās faktūrās, kuras vietumis priekšvēstī slavenā Ugunsputna netveramo ņirboņu.
Viņa neatstāj vienaldzīgu
Baiba Skride ir vijolniece, kura nevairās spēlēt sarežģītus skaņdarbus, to vidū – koncertus ar filozofiski dziļu, smagu saturu un jau simfonijas žanra cienīgām attiecībām ar orķestri. Viņas repertuārā ir abi Šimanovska vijoļkoncerti, turklāt abu izpildījums kopā ar Oslo filharmonijas orķestri un diriģentu Vasiliju Petrenko ieskaņotajā Šimanovska mūzikas albumā izpelnījies Vācijas mūzikas kritiķu balvu un izvirzījumu BBC Music Magazine balvai. Rīgā Baiba Skride atskaņoja Otro vijoļkoncertu (1933), par kuru pati saka – tas ir tautiskāks, "tuvāk zemei". Tomēr arī tajā instruments iekļaujas komplicētā simfoniskā vēstījumā, kurā vijole un orķestris uzreiz savijas vienotā, noslēpumaini plūstošā audumā. Līdzās vijolei nozīmīgi ir arī orķestra solo instrumenti (īpaši koka pūšaminstrumenti).
Šimanovska vijoļkoncerts šķiet kā radīts Baibai Skridei. Viņa tajā var izpaust gan savu vitālo temperamentu, gan daudzveidīgas vijoles toņa nianses: no ēteriski gaisīgas, maigas un piesātināti sulīgas kantilēnas līdz vērienīgi spēkpilnam, nenogludināti skarbam, tautas «vijolēšanas» iedvesmotam skanējumam. Plašo spēles krāsu un paņēmienu paleti māksliniece pārliecinoši izvilināja no Stradivāri vijoles, kura viņas rīcībā nonākusi pavisam nesen. To visu jo īpaši koncentrēti vijolniece apliecināja apjomīgajā solo kadencē. Turklāt arī vizuāli – savā skatuves stājā, cēli majestātiskajā koncerttērpā – publiku uzrunā nobriedusi, spēcīga, veselīgi pašpārliecināta, aizrautīga un radoši spilgta personība. Viņa neatstāj vienaldzīgu.
Mūžīgā dzinēja skrējiens
Piedevās Baiba Skride dāvāja šeit līdz šim nedzirdēta, žilbinoši virtuoza un neparasta vijoļopusa atskaņojumu, demonstrējot fantastisku piano pianissimo un vienlaikus meistarīgi izceļot arpēdžiju faktūrā ieslēpto melodisko līniju. Baudot šo muzikāli izsmalcināto un mākslinieciski konsekvento interpretāciju, kas valdzina ar artistisku vieglumu, pat neienāk prātā, kādu izturību no vijolnieces patiesībā prasa šis aptuveni trīs minūtes ilgais, mūžīgā dzinēja cienīgais skrējiens.
Klausītājiem šī mūzika bija mīkla, turklāt visai ciets rieksts, jo brīžiem disonējoši zaigojošās harmonijas kā maldugunis vedināja minējumus laikmetīgās, XX gadsimta mūzikas izteiksmes virzienā. Bet nekā – izrādās, Baibas Skrides rokās koncertslīpējumu guvusi vēsturiska mūzikas pērlīte, daļa Imitazione delle campane no vācu baroka laika komponista un vijolnieka Johana Paula fon Vesthofa (1656– 1705) vijoļsonātes, kurā talantīgais Veimāras galma mūziķis atdarinājis zvanu skaņas. Tas ir no mūzikas retumu apcirkņiem izcelts atradums, jo līdz mūsu dienām ir saglabājušies tikai daži Johana Paula fon Vesthofa darbi. Zināms, ka no viņa vijoļmūzikas savulaik iedvesmojies baroka lielmeistars Johans Sebastiāns Bahs. Fon Vesthofa Zvanu imitācija jau ir kļuvusi par Baibas Skrides iemīļotu koncertpiedevu, viņa ar to pārsteigusi un apbūrusi klausītājus gan Ņujorkā, gan festivālā BBC Proms Londonas Karaliskajā Alberta zālē.
Pirms nāves grēksūdze
Pētera Čaikovska Sestā jeb Patētiskā simfonija LNSO un Andra Pogas vadībā uzrunāja ar dziļi saviļņojošu, personisku stāstu, kurā likteņa nolemtībai nespēj stāties pretī nedz cilvēka gribasspēks un cīņa, nedz viskarstākās un aizkustinošākās lūgšanas, nedz glābšanās dabas mierā vai dzīvespriecīgā svinēšanā. Diriģenta precīzi vadīts un emocionāli iedvesmots, LNSO apliecināja augstu klasi. Tas aizrautīgi un patiesi, ar pilnu atdevi dzīvoja un elpoja Čaikovska romantiskās simfoniskās drāmas pasaulē – faktiski komponista pirmsnāves grēksūdzē, sākot ar tembrāli piesātinātajiem stīgu dziedājumiem un beidzot ar pūšaminstrumentu virtuozo saspēli. Bagātajā krāsu paletē, kuru iesāka baisu priekšnojautu zīme – klusās kontrabasu un čellu frāzes viszemākajā tesitūrā –, mijās te elegants rotaļīgums, te biedējoši ass vizmojums, akvareliskas ainavas, vētraina cīņa, trakojoša stihija, mēģinājums patverties ilūziju un sapņu oāzē, spītīga sasliešanās un apņēmīga spēka pilns gājums, bezpalīdzīga lūgšanās, cēla samierināšanās.
Andrim Pogam ar LNSO izdevās caur Čaikovska pēdējo simfoniju atklāt cilvēciski pilnasinīgu, satriecoši reālu likteņstāstu. Visdrīzāk – paša Čaikovska personiskajā traģēdijā sakņoto liriskā protagonista liktenīgo sadursmi ar sabiedrību. Ar to ir viegli identificēties. Tas radīja spēcīgu līdzpārdzīvojumu. Tomēr līdz šim visgrodāko, emocionāli satriecošāko šīs simfonijas interpretāciju XXI gadsimta Latvijas koncertdzīves griezumā kopā ar LNSO, manuprāt, ir spējis piedāvāt Karels Marks Šišons. Viņa radošo ideju, kura konsekventi vijās cauri visam ciklam, varēja salīdzināt ar lēnu, taču neapturamu nāvējošas indes iedarbību, kas brīžiem slēpti, bet, arvien pieaugot spēkā, nenovēršami ved līdz letālām beigām. Karela Marka Šišona spilgtais redzējums un pārliecinošais LNSO izpildījums lika reizi par visām reizēm atbrīvoties no aizsprieduma, ka Čaikovski pa īstam saprast un atklāt spēj tikai paši krievu mūziķi lielmeistari.
tince