Valmieras vasaras teātra festivāla 2024. gada tēma ir Dzīvība, kas ir ļoti ietilpīgs un vispārīgs koncepts. Tam tādā vai citādā veidā atbilda visi festivāla jauniestudējumi, kas tika spēlēti no 2. līdz 4. augustam.
Vispaliekošāko, uzdrīkstos pat teikt, maģiskāko iespaidu uz mani atstāja skaudrā izrāde par ukraiņu pilsētas ikdienu ukraiņu un latviešu aktieru iemiesojumā režisora Valtera Sīļa izrādē Ik dienas. Skatītāji šajā izrādē ir sasēdināti Valmieras centrā ar skatu uz centrālo Rīgas ielu, darbība vispirms risinās pāri ielai, pēc tam pārceļas uz to pašu ielas pusi, kurā sēž publika. Stāstus un dialogus vērotāji dzird austiņās, kurās aktieru balsis mijas ar reāliem ielas trokšņiem, ko papildina skaņu mākslinieka Viestura Baloža skaņu partitūra – trauksmes sirēna, sprādzienu trokšņi un mūzika. Skatītājiem apzinoties, ka viņi ir kļuvuši par atrakciju garāmgājējiem un ielas satiksmes dalībniekiem, ar laiku spēles noteikumi tiek pieņemti tik ļoti, ka garāmslīdošie valmierieši apziņā kļūst par perifēriem kinotēliem.
Izrādes sākums gan šķiet mazliet izkaisīts. Rit pilsētas ikdienas dzīve. Garām steidzas nejauši cilvēki, ieiet aptiekā un skaistumsalonā, pamet to. Nevilšus aizdomājies par viena vai otra cilvēka klātbūtni uz ielas, cenšoties atminēt, par ko viņš domā. Aktieris Jānis Kronis tempā izstāsta īsas gājēju biogrāfijas – daži ir īsti garāmgājēji, pārējos, Valmierai pamazām pārtopot kādā ukraiņu pilsētā, attēlo ukraiņu aktieri Natalka Kobizka, Kostantīns Tiščenko un Hrigorijs Baklanovs. Aktieri runā ukrainiski, Jānis Kronis tulko viņu teikto. Slānis uz slāņa. Īsie cilvēkstāsti pārblīvē uztveri un bloķē līdzjušanu. Kad aktieri pārceļas tuvāk skatītājiem, uztveres dziļums mainās.
Savādā kārtā sākotnēji parodijai līdzīgā, bet pamazām aizvien nopietnākā Ivano Franko lugas Nozagtā laime (1893) aina ar mīlas trīsstūra traģisko atrisinājumu (izcilos eklektiski urliskos Uģa Bērziņa tērpos) kļūst par mazu teātra brīnumu, koncentrē un uzasina uzmanību, liekot asi un jūtīgi uztvert aktieru pašu stāstus, kas tādās kā iekavās pārtrauc klasikas tekstus. Tajos ir atmiņas par karu, vainas sajūta, ka viņi nav dzimtenē, puišu apņemšanās mobilizēties, atmiņas par bojāgājušajiem kolēģiem un tuviniekiem, kuri mitinās kara apstākļos un ir dažādi politiski noskaņoti…
Pilsētas realitāte, pieaugot biedējošām skaņām austiņās, kļūst aizvien draudīgāka, un, kad aktieri sāk dalīties ar padomiem par pielāgošanos kara realitātei – un tas ir karš, kas notiek šeit un tagad –, jūtu, kā matiņi saslienas uz rokām. Piebildīšu, ka Valtera Sīļa sadarbība ar ukraiņu aktieriem ir aizsākusies jau vasaru iepriekš Igaunijas pierobežas pilsētā Narvā izrādē Izvēlies labāku versiju (Vaba Lava, 2023), savukārt dokumentālais teātris pilsētvidē – arī Valmierā – realizēts iestudējumā Uzvara ir mirklis (2020) par ikonisku futbola maču (izrāde tika spēlēta stadionā). Valtera Sīļa rokraksts ir dokumentālā teātra paņēmienus miksēt ar nosacītību un izteikti teatrālām norisēm, un šis mikslis lielākoties trāpa mērķī.
Izdzīvot par katru cenu
Valmieras vasaras teātra festivālā režisors Mārtiņš Eihe ir atgriezies pie reiz turpat Valmierā realizētās tēmas – sievietēm kara un pēckara apstākļos. Meža meitas Valmieras teātrī bija poētisks un skarbs ceļojums latviešu mežabrāļu sieviešu likteņos. Izdzīvošanas piezīmes, kas risinās dēļu šķūnī Plostnieku ielā, kurš, šķiet, tāds stāv jau no Otrā pasaules kara un kuru ar XX gadsimta pirmās puses mēbelēm, kā arī dažādiem mūsdienīgākiem atribūtiem ir iekārtojusi jauno scenogrāfu apvienība Grāfienes, ir divi paralēli stāsti, ko trāpīgi savienojusi dramaturģe Krista Burāne.
Telpā, kurā līdzās senam apaļam galdam un vecai stiklotai bufetei aktieris Mārtiņš Liepa pārtikas plēvē ietin nolaupītu klozetpodu un veļasmašīnu un uzraksta uz tiem veltījumu omītei, vienā pusē pamīšus rit Sandijas Dovgānes, otrā – Gerdas Embures monologs, abos ik pa laikam iesaistās Mārtiņš Liepa. Teksts balstīts vācu žurnālistes Martas Hillersas dienasgrāmatā par notikumiem Berlīnē 1945. gada pavasarī (izdota arī latviski grāmatā Sieviete Berlīnē) un pasaulē pazīstamās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejās, kas analizē Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada un Krievijas kultūras lomu tās agresijā. Izrādes stāstījums sākas ar Krievijas iebrukumu Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Šī ir ilgākā festivāla izrāde – mazliet vairāk nekā divas stundas –, un tā ir iekļauta Valmieras teātra 2024./2025. gada sezonas repertuārā.
Paradoksālā kārtā skaudrāks un trāpīgāks izrādās senākais kara stāsts – Gerdas Embures emocionāliem un lakoniskiem līdzekļiem pavēstītais vācu sievietes stāsts par piedzīvotajām vairākkārtējām (lai neteiktu – neskaitāmām) izvarošanām, ko pret viņu pastrādāja krievu karavīri Berlīnē Otrā pasaules kara izskaņā. Izdzīvot, par katru cenu izdzīvot, pat ja noskalot, nomazgāt, noberzt netīrības un apgānījuma sajūtu vairs nav iespējams, – tāds ir jaunās aktrises iemiesotās varones vadmotīvs. Tajā ienāk arī samierināšanās un mazākā ļaunuma atrašana krievu majorā, kurš saskata sievietē arī cilvēku, ar kuru var aprunāties (vācu žurnāliste zina krievu valodu) un kurš apgādā savu upuri ar pārtiku.
Izcils atradums ir Grāfieņu sagādātās kleitas, kuras citu pēc citas pirms kārtējās izvarošanas Gerdas Embures varonei novelk – dažkārt drudžaini, dažkārt pat maigi – Mārtiņa Liepas iemiesotie daudzie krievi. Kleitas krājas uz lielā krēsla, uz grīdas, uz stabā iesistas naglas, simbolizējot nebeidzamo pazemojumu virkni.
Oksanas Zabužko esejas ir izcilas, kad tās lasi, bet kā dramatisks teksts tās izvēršas priekšlasījumā, kura sajūtu paspilgtina tas, ka daļu no tā Sandija Dovgāne nolasa no lielas klades. Aktrisei ir ļoti grūts uzdevums – par savu padarīt Oksanas Zabužko filosofisko, vispārināto tekstu, bez šaubām, aizraujošos un arī izsāpētos secinājumus par Ukrainas un Krievijas gadsimtiem ilgušajām kontroversiālajām attiecībām. Skatītājam viegli pieslēgties šai teksta daļai, kad tā kļūst personiska, piemēram, stāstā par izceļošanu no Ukrainas burtiski dažas dienas pirms Krievijas iebrukuma vai autorei zūdoties par Rietumu žurnālistu naivajiem jautājumiem. Taču, kad tā kļūst līdzīga konferences referātam un no emocionālās uztveres jāpārslēdzas uz intelektuālo, par sevi sāk atgādināt neērtie soli un uzmanība izkaisās.
Skarbas pārdomas Sedā
Vistrauslākā, vissmeldzīgākā sajūta mani piemeklēja noslēpumainajā, savādajā vietā Sedā, par kuru savulaik uzzināju Kaspara Gobas dokumentālajā filmā Seda. Purva ļaudis (2004), bet dzīvē nebiju tajā bijusi. Kad apmeklēju pilsētiņu divdesmit gadu vēlāk, pārsteidza, cik maz izmaiņu tajā ir noticis. Staļinisma divstāvu arhitektūras pērle Seda ir radīta 1953. gadā līdz ar kūdras fabriku, pilsētā ir ap tūkstoš iedzīvotāju. Apbrīnoju portugāļu vizuālo un teātra mākslinieku Maksu Fernandešu un dramaturģi Elzu Martu Ružu, kuri panākuši vietējo latviešu uzticēšanos (pēc izrādes iemetot aci veikalā, radās aizdomas, ka izrādē piedalās visi pilsētas latvieši, jo pārējie iedzīvotāji runā krievu valodā).
Izrādē Kaimiņš no dzeltenās mājas (stāsti no Sedas) piedalās vietējie iedzīvotāji Minka Varga, Diāna Pētersone, Aleksandrs Alans Kalniņš, Guna Ruzankina-Baņņikova, Lauris Pētersons, Gunta Ungure, Laura Liepa, Gabriels Pētersons, Nauris Francuzēvičs un Anda Kociņa. Gribas pieminēt viņus visus, jo ar nelieliem simboliski sportiskiem uzdevumiem no notikuma veidotāju puses izrāde, kas norisinās tikko slēgtajā Sedas skolā, balstās viņu stāstos. Tie ar savu autentiskumu raisa tikpat autentisku līdzpārdzīvojumu. Te ir telpa, kurā, sirmas kundzes acu pavadīti, starp nevienam nevajadzīgiem, uz grīdas izliktiem instrumentiem tikai sev saprotamu spēli spēlē puika un meitene. Trenažieru zāle, kurā skarbus izdzīvošanas stāstus pavēsta trīs Sedas sievietes. Puiši, starp kuriem viens ir pārdzīvojis kontūziju, citu pamāte padzinusi no tēva mājām un viņš ir dzīvojis ziemā teltī, bet tomēr izķepurojies un izveidojis savu uzņēmumu, un kāds, kurš vēl tikai meklē sevi un savu ceļu, nezinot, vai tajā ir vieta Sedai. Sporta zāle, kurā visi stāstu varoņi ritmiski spēlē bumbu. Viņu uzticēšanās īstums ļoti uzrunā, bet arī šajos sagatavotajos stāstos ienāk dzīve – caur atvērtajiem logiem telpā ielauzās skaļš un, šķiet, iereibis dialogs krievu valodā, un krievu dziesma no kaimiņu pagalma pārskandināja arī klusināti poētisko finālu skolas laukumā. Skarbi un skarbas pārdomas rosinoši.
Dionīsiska orģija
Berlīnē mītošā un Tallinā performanču teātra mākslu izstudējusī aktrise, nu arī režisore Iveta Pole Valmieras vasaras teātra festivāla izrādē Daudz laimes dzimšanas dienā apvienojusi dokumentālo verbatim jeb personisku stāstu stāstīšanas) teātri un tādu teātri, kādu pieredzējām jau viņas Spēlmaņu nakts balvu ieguvušajā izrādē Malleus Maleficarum. Jaunais līgums (2023), proti, performatīvu teātri, kas balstās rituālās norisēs. Izrādei bez starpbrīža tomēr ir divas daļas, abas notiek Vidzemes slimnīcas kādreizējā veļas mājā un ir veltītas bērna rašanās un dzemdību procesam. Par to pavēsta jau slimnīcas ārtelpa, ko rotā zilu un rozā balonu pušķīši.
Pirmajā izrādes pusstundā skatītājus sadala divās grupās ar zilu un rozā kartīšu palīdzību, uz tām uzdrukāts hrestomātiskais Imanta Ziedoņa pants: "Bez mīlestības nedzīvojiet…". Katra grupa atsevišķos kabinetos noklausās aktieru Antas Aizupes, Madaras Reijeres un Rūdolfa Gediņa stāstus par bērnu ienākšanu viņu dzīvē. Aktrisei Elīnai Hanzenai vismaz manā kabinetā bija piešķirta ezoteriskās pēcdzemdību pirts rīkotājas loma. Stāsti ir ļoti atklāti, gan smieklīgi, gan dramatiski vienlaikus, tāpēc ļoti aizraujoši. Te ir pieredze ar negaidītu grūtniecību uzreiz ar dvīņiem, stāsts par mākslīgo apaugļošanu un topošā tēva piedzīvojums – viņam no dzemdībām jāskrien uz izrādi spēlēt Jēzu.
Paldies dramaturģei Sandijai Santai – pēc šiem stāstiem ir sajūta, ka labprāt klausītos, kā viņiem gājis arī turpmāk. Stāstos skatītāji tiek aicināti arī padomāt, cik taktiskas ir cilvēku piezīmes un jautājumi, kas ir saistīti ar bērnu radīšanu un grūtniecību. Turpmākajā izrādes daļā skatītāji tiek ievesti kopīgā scenogrāfes Austras Sniķeres ar sudrabainu foliju izoderētā telpā ar tādu kā baltu plēves mēli pa vidu un Jēkabu Nīmani pie skaņu pults. Seko vispirms ironisks olšūnas apaugļošanas atstāsts, kas pamazām pāraug dionīsiskā orģijā, aktieriem apskaujoties un šļakstoties ar augļu sulām. Lipīgais ķermeņu mudžeklis ik pa laikam atdalās, lai muzicētu vai izdomātu vārdu topošajam bērnam, tad atkal savijas. Norise, lielā mērā pateicoties Jēkaba Nīmaņa pastiprinātajai vai radītājai skaņu partitūrai, pamazām kļūst transcendentāla, tomēr, manuprāt, neproporcionāli ieilgst attiecībā pret pirmo daļu. Šī man bija visneparastākā un pretrunīgākā pieredze festivālā.
Jau trešo gadu augustā dažas dienas veltot visdažādākajām Valmieras (un ne tikai) vietām un teātra notikumiem, esmu pārsteigta par festivāla piedāvāto daudzveidību un strikti apņēmusies tur atkal atgriezties.
Par pārējām Valmieras vasaras teātra festivāla izrādēm lasiet kritiķa Ata Rozentāla apskatā nākamajā KDi numurā 15. augustā!