Cēsu vizuālās mākslas programmas jauninājums šogad ir lielas kūrētas izstādes neesamība un vairāki savstarpēji nesaistīti mākslinieku uznācieni. Tāpēc nenākas apcerēt konceptuālo satvaru un atsevišķu darbu (ne)iederību tajā, izpaliek dažbrīd varbūt kaitinošā kuratoru virskundzība. Taču lēmumus par demonstrējamo mākslu, protams, tik un tā pieņēmuši daudzos virzienos vērsto mazo notikumu kuratori.
Viens no šiem virzieniem, prezentējot 2013. gada Venēcijas mākslas biennāles dalībniekus Krišu Salmani un Kasparu Podnieku ar ekspozīciju Ziemeļi–Ziemeļaustrumi, būtu vērā ņemams, jo Cēsis ir tuvāk nekā Venēcija. Atkalredzēšanās gadījumā var vērtēt konkrētā projekta telpisko migrāciju; Venēcijas horizontāli izstieptajā Arsenālā bija jāuzmanās ar Salmaņa kustīgā koka "metronomu" nedabūt pa galvu, savukārt te tas piezemēti gandrīz slauka grīdu. Skatītājiem jāķer īstais mirklis, lai pieskrietu tuvāk Podnieka pazīstamajiem levitējošajiem Drustu iemītniekiem, ko digitālajā versijā atdzīvina tikko manāmās ainavas kustības.
Gan apgāztais koks, kas "līdzīgi svārstam meklē apstāšanās punktu, savu centru, ko tā arī neatrod, nespējot nomierināties, vienoties ar citiem un pats ar sevi" (Solvita Krese, Sarežģītā veltīguma pielietojamā mīklainība, North by Northeast (katalogs), Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs kim?, 2013, 180. lpp.), gan Podnieka "lauku ļaužu" lidojums bija nenoliedzami veiksmīgs izgājiens uz prestižā notikuma skatuves, par spīti dažu vērotāju bažām par pārlieko latvisko amatnieciskumu, pareizību un laikmetīgas provokācijas trūkumu.
Cits festivāla virziens izpaudies pasaules slavenību uzaicināšanā, un šoreiz lietuviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieka Jona Meka klātbūtne ir bezprecedenta notikums. Šo personību teju neiespējami ielikt noteiktā plauktiņā: "Es sāku kā rakstnieks, kā dzejnieks un kā žurnālists. (..) Lietuvā es esmu dzejnieks, daudzi tur neņem nopietni manas kinolietas. Pārējā Eiropā, piemēram, Parīzē, es esmu kino veidotājs. Amerikas Savienotajās Valstīs viņi ir apjukuši – vai es esmu kino veidotājs vai organizētājs, vai kurators, vai arī filmu kritiķis?" (Es nekad nedaru to, ko dara kāds cits, ar Jonu Meku sarunājas Žanete Skarule, www.arterritory.com).
90 gadu slieksni pārsniegušais ņiprais vīriņš naģenē, kurš izklaidēja atklāšanas viesus, sacīdams, ka nedzīvojot Amerikā, bet Ņujorkā un esot absurdi aizliegt filmēt un fotografēt izrādes, atvedis uz Cēsu festivālu gan grandiozu fotoinstalāciju Albums, kurā neskaitāmas paša dzīves vizuālās liecības papildinātas ar poētiski filozofiskiem komentāriem, gan video un filmu retrospekciju. Ja rodas šaubas, kur visā šai ikdienišķību straumē rodams Mekam allaž piedēvētais avangards, tad jau visdrīzāk tieši šai akcentu pārbīdē uz šķietami sīko un nepretenciozo realitāti kā vienīgo īsteno mākslas stihiju.
Atsevišķā ekspozīcijas blokā skatāmais Artūra Puntes un Jēkaba Volatovska instalāciju cikls Dzeja interjerā mēreni sabalsojas ar šo ikdienišķības poēziju, reizē piešķirot tai tehnoloģiskās civilizācijas vaibstus ar retrofutūristiskiem dzejas aparātiem vai "dzejas robotiem". Kristapa Ģelža lielformāta plastikāta glezna Mākslīgais miers IV ir aplūkojama Cēsu pils klētī un raksturota kā "vizualizēta, grafiski interpretēta laika "statistika"". Vēstījums atklājas labu brīdi pēc neizpratnes par darba atrašanās vietu klēts tumsā un ar zibspuldzi uzņemtās fotogrāfijas izpētes. Uz melnbaltās plastikāta Lielvārdes jostas un dreļļu rakstiem izniris digitāls "ielaidums" – "pārved datus uz gleznu Nekuriene – 207 600 pers. kodi – aptuveni 20 gados". Grūtības saskatīt darbu pārliecinoši izgaismo līdzīgas grūtības ieraudzīt šo depopulācijas īstenību, ko gan varbūt arī nākas pieņemt kā indivīda izvēles brīvības cenu.
Savukārt Cēsu Izstāžu namā skatāmās Maijas Tabakas gleznas (līdz 3. augustam) ir zināms jaunatklājums, jo vairākums nav iepriekš izstādītas un reproducētas (kā izņēmumu uzreiz izdevās atpazīt vienīgi Tatjanas Bēmas portretu). Regīna Razuma, Inese Riņķe, Ivonna Veiherte, Gundega Repše, Milena Gulbe un citi pazīstami personāži portretēti 70.–90. gadu darbos no privātkolekcijām, ietverot gan eksotiski krāšņākus, gan pārsteidzoši askētiskus variantus, papildinātus ar fotogrāfiju un kinohroniku retrospektīvu izlasi. Cēsu festivāls turpina kopt tradīcijas un pārsteiguma sintēzi – saistošu arī šogad, kad vasarai tipiskais mākslas dzīves pieklusums Rīgā nav tik izteikts.
Cēsu mākslas festivāls
Izstādes Cēsu alus brūzī un pils klētī līdz 9.VIII; Maijas Tabakas ekspozīcija Cēsu Izstāžu namā līdz 3.VIII
www.cesufestivals.lv